Daudzsološs sākums “Rīgas festivāla” programmai 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtdien, 25. maijā, izvēle starp dažādiem kultūras pasākumiem jau nedaudz grūtāka, taču rezultātā Ulda Marhilēviča un Aivara Hermaņa komponētās instrumentālās mūzikas programma VEF Kultūras pilī Viktora Ritova aranžējumos un Latvijas Radio bigbenda priekšnesumā nelika vilties. Piektdien, 26. maijā, pavisam sarežģīti, jo vienlaikus notiek vismaz pieci koncerti – Dzintaru koncertzālē skan džezs, Rīgas Domā – ērģeles un gregoriskie dziedājumi, Mākslas centrs “Totaldobže” atklāj divpadsmito sezonu, un pirmais vakars arī Rīgas festivālam. Tātad – koncertu sadalījums gauži nevienmērīgs, kas atsauca atmiņā, piemēram, 28. aprīli – skaidrs, ka uz ukraiņu kormūzikas programmu Valsts akadēmiskā kora “Latvija” sniegumā bija jāiet, taču Maksa Rēgera jubilejai veltītais koncerts Rīgas Domā līdz ar to palika nedzirdēts. Varbūt Anna Amanda Stolere un Jana Zariņa šo repertuāru varētu atskaņot vēlreiz?
Tā nu 26. maijā izvēle bija par labu Rīgas festivālam Lielajā ģildē ar kamerorķestri “Kremerata Baltica” un pianistu Likā Debargu. Galu galā – franču mūziķim ir spoža reputācija, un, ja šoreiz, lai dzirdētu mākslinieku jauno programmu, nav pat jābrauc uz Cēsīm, šo notikumu nevajadzētu palaist garām. Jāpiebilst, ka tā domāja arī daudzi citi – neraugoties uz iepriekšminēto kultūras notikumu sablīvējumu, koncertzālē klausītāju netrūka, un pieņemu, ka arī viņi jutās gandarīti. Jo šī uzstāšanās saucama par vienu no pēdējā laikā spilgtākajām “Kremerata Baltica” priekšnesumu vidū, un arī dzirdēt slaveno viesmākslinieku bija patiess prieks. Otrs iemesls tieši šā koncerta apmeklējumam – repertuārs. Tikai divi vārdi – Sezārs Franks un Milošs Magins. Un uzreiz pirmā doma – tā parasti nenotiek, kam sekoja jautājums – kas ir Milošs Magins?
Ja īsos vārdos mēģina ietvert visnotaļ cienījama mūziķa mūžu 70 gadu garumā, tad atbildē noteikti jāmin trīs vārdi – “komponists, pianists, pedagogs”, kam sekotu stāsts par karjeras turpinājumu pēc emigrācijas no dzimtās Polijas, dzīvi Francijā, visu Šopēna klavierdarbu ieskaņojumiem un aktīvām komponista gaitām – kā pēdējais opuss 1998. gadā radīts Ceturtais klavierkoncerts, ilgāku laiku strādāts pie baleta “Bazilisks”, bet plašākas partitūras adresētas arī klarnetei, čellam un vijolei. Pie Miloša Magina mācījās Kristīne Mjēnjē, pie viņas savukārt – Likā Debargs, un tas tad arī būtu viens no izskaidrojumiem pianista noturīgajai interesei par poļu meistara mākslu. Kamerorķestris “Kremerata Baltica” koncertu sāka ar 1972. gada opusu “Stabat mater” stīgām un timpāniem, un mūzikas vēsturē tik daudz izmantotai tematikai komponists patiešām spēja piešķirt individuālus vaibstus un profesionālu slīpējumu – te uzrunāja gan autora izmantotais intonāciju loks un tā virzība no psiholoģiska sprieguma uz apskaidrotām noskaņām, gan formas saliedējums un mērķtiecīga izteiksmes līdzekļu izvēle. Ar tādu pašu attieksmi saistīja arī interpretācija – vēl jo vairāk tādēļ, ka bez diriģenta vadības pienācīgi atskaņot šādu partitūru, kuru raksturo ne tikai kontemplatīva apcere, bet arī aktīvāka polifonizācija, nebūt nav vienkārši.
Par lielāko atklājumu tomēr kļuva Miloša Magina Trešais klavierkoncerts – rakstīts 1970. gadā, solopartijai un stīgu orķestrim klāt liekot timpānus un lielās bungas. Un tas arī kļuva par otru pierādījumu tam, ka komponistu vairāk interesē gadsimta pirmās puses modernisma atradumi ritmiski harmoniskajā valodā, koloristikā un skaņuraksta tēlainībā, nevis avangarda estētika, vairāk – neoklasicisma piedāvātie risinājumi, nevis polistilistiskas kolāžas. Taču izrādās, ka nemaz nav jābūt Šnitkes vai Mesiāna skaņu pasaulei, lai mūzika pievērstu uzmanību viscaur, un komponista skatījums uz koncertiskuma principiem, psiholoģiskā vēstījuma oriģinalitāte un kontrastu pretstatījumi gluži vai aizrāva. Tiesa, aizraujošu iespaidu atstāja arī solista un kamerorķestra interpretācija. Latvijas koncertzālēs pēdējos mēnešos dzirdēti vairāki pianisti, kas radošu individualitāti pratuši apvienot ar tiekšanos pēc perfekcijas, taču Likā Debarga piemērs ir sevišķi pārliecinošs – viņš spēj izaicināt, tomēr nemulsina ar pārliecīgu ekscentriskumu, viņš valdzina ar spēles virtuozitāti un skaidrību, taču krāšņi izmanto arī visu pārējo spektru emociju un ideju kopainā. “Kremerata Baltica” ansamblis turpretī bija teicamā formā un ar tik izteiksmīgu stīginstrumentu sniegumu, ar tik trāpīgiem un kolorītiem priekšnesuma parametriem var sasniegt vislabāko rezultātu ikkatrā sadarbībā ar talantīgiem solistiem, ikkatras nopietnas partitūras lasījumā.
Visbeidzot, jautājums – kādēļ Sezārs Franks? Varbūt tādēļ, ka komponists no Likā Debarga dzimtenes, varbūt arī tādēļ, ka pagājušajā gadā viņam svinēja 200. jubileju, Latvijā to atzīmēja gan ērģelnieki, gan citi instrumentālisti, un šajā gadījumā turpinājums patiešām ir nepieciešams. Ja Milošs Magins salīdzināms ar Mečislavu Veinbergu un Tālivaldi Ķeniņu, tad Sezārs Franks aicina atcerēties iepriekšminēto Maksu Rēgeru – te sasaucas vēlīnā romantisma stilistiskie raksturlielumi, harmoniskās izteiksmes bagātīgums un vienlīdz liela vēlēšanās pēc trauslas lirikas un jūtu vētrām. Šai ziņā Sezāra Franka klavieru kvintets izceļas ar kompozicionālu novatorismu un emocionālu piesātinājumu; ne jau velti “Kremerata Baltica” perkusionistam Andrejam Puškarevam bija vēlme to pārlikt plašākam sastāvam, un arī šajā koncertā tieši viņš līdzās stīdziniekiem droši veidoja visus neapšaubāmi meistarīgos interpretāciju rakursus. Kopā ar pianista iesaisti Sezāra Franka partitūras iedzīvinājums izdevās izcils. Gaidīšu Likā Debarga un “Kremerata Baltica” nākamās atklāsmes – Magina, Rēgera un Ķeniņa, Svitlanas Azarovas, Stefānijas Turkevičas un Bohdana Sehina mūzikā.
