Daudzsološas idejas anahroniskā formā. Armands Znotiņš vērtē “Suitu sāgu” 0
Riharda Dubras operas “Suitu sāga” pirmizrādes dienā 2019. gada 8. novembrī publika piepildīja ne tikai Liepājas koncertzāli “Lielais dzintars” – Rīgā tobrīd izpārdotā Lielās ģildes zālē skanēja Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga”, Enriko Onofri un Johannesa Hinterholcera programma “Mocarta mežraga koncerts un muzikāli joki”.
Divas dienas vēlāk gluži nopietnu programmu – “Reinis Zariņš un Johans Sebastiāns Bahs” – bija organizējis Baha kamermūzikas festivāls, un Mazā ģilde šim nolūkam, protams, bija stipri par mazu. Abiem koncertiem pa vidu – operas “Suitu sāga” otrā izrāde 9. novembra vakarā, arī tur netrūka Liepājas pastāvīgās koncertpublikas un “Lielā dzintara” viesu.
Tātad – publika interesējas ne tikai par klasiskām vērtībām, bet arī latviešu komponistu jaundarbiem.
Atliek vienīgi atbildēt uz jautājumu, kādēļ Riharda Dubras pirmo operu nekādi nevar nosaukt par jaundarbu šī vārda īstajā nozīmē, kur uz skatuves redzamajam un dzirdamajam bija stipri attālināta saistība ar laikmetīgo operu un mūsdienu mākslu kā tādu.
Formālie kritēriji izpildīti – uzrakstīta izvērsta divu cēlienu opera ar kanoniem atbilstošu libretu (darbība 17. gadsimtā, reliģisko un politisko principu sadursme, traģisks mīlasstāsts ar galvenā varoņa nāvi un gaišāka rakstura skatījumu nākotnē), solistu partijas visnotaļ vērienīgas, arī korim piešķirta būtiska loma, turpat partitūrā ietvertas visas tradicionālās simfoniskā orķestra krāsas.
Tomēr pilnvērtīga mākslas darba iespaids izpalika, un šāda iznākuma pirmais iemesls, bez šaubām, ir tīri muzikālas dabas.
Riharda Dubras daudzajās kora miniatūrās un vairākos lielas formas vokāli simfoniskajos darbos komponista izvēlētais konservatīvais un retrospektīvais stils vismaz līdz zināmai hronometrāžai darbojas tīri labi, bet operas žanram acīmredzot ir citi spēles noteikumi, un “Suitu sāgas” izrādes laikā piedzīvotā estētika un kompozicionālie paņēmieni, kas pēc būtības ne ar ko neatšķiras no latviešu operas pirmsākumiem gadsimtu senā pagātnē, vispirms nogurdina, pēc tam nokaitina.
Otrkārt, “Suitu sāgas” skaņurakstam pietrūka tieši tā, kas citiem Dubras opusiem piešķir individualitāti, – sakrālu un folklorisku motīvu sakausējuma nebija, gregorikas atblāzmu nebija, jaunās vienkāršības un postminimālisma rakursu nebija, autora līdzšinējās spējas veidot spriegas un pamatīgas daudzlīmeņu struktūras un aizraujošas dramatiskās kulminācijas – arī ne.
Toties bija blāva un primitīva orķestrācija ar pastāvīgiem vēja zvanu izgreznojumiem, kas visus ekspresīvos un enerģiskos mūzikas posmus vērta līdzīgus otrās šķiras Zigmaram Liepiņam vai Jānim Lūsēnam.
Bija bezpersoniski solistu dziedājumi, kuri turklāt izklausījās uzrakstīti tik neērti, ka ar tiem mocījās gan Juris Vizbulis un Ilze Grēvele-Skaraine, gan Laura Grecka un Rihards Millers.
No otras puses, tiklīdz negribēti grotesku dramatismu aizstāja dažādas intensitātes lirika, mūzika pievērsa uzmanību ar dabiskāku plūdumu un dziļāku izteiksmību, īpaši ainās ar pastiprinātu kora līdzdalību,
diemžēl ar tik virspusēju, plakanu un anahronisku tematisko materiālu lielākos apjomos nekādas noturīgās sekmes gūt nevarēja.
Turpat jāteic, ka operas muzikālās interpretācijas veidotāji ieguldījuši nopietnu darbu, kā rezultātā, ja atskaita tos brīžus, kad vokālās grūtības nepārprotami nomāca solistu radošos spēkus, klausītāji sastapās ar piepildītiem un niansēs atšķirīgiem tembriem – tas vienlīdz attiecināms uz Juri Vizbuli Johana Ulriha lomā, uz savstarpēji kontrastainu priekšnesuma zīmējumu Lauras Greckas un Ilzes Grēveles-Skaraines sniegumā (Alsungas jaunā grāfa māte un sieva), uz Riharda Mačanovska un Sniedzes Kaņepes uzstāšanos.
Vēl jo vairāk – šķiet, ka nekādas grūtības nestājās ceļā Rinaldam Kandalincevam, kurš Johana Ulriha tēva lomā pārliecināja ar viscaur spožu veikumu. Māra Sirmā vadībā teicami muzicēja Liepājas Simfoniskais orķestris, un Valsts akadēmiskais koris “Latvija” bija savā vietā un savā līmenī. Arī “Lielajā dzintarā” pirmoreiz izmantotās skatuves bedres akustiskais veidols atklāja, ka Liepājas koncertzāle ir droši izmantojama operas iestudējumiem – ja vien atradīsies piemērots repertuārs.
Operas “Suitu sāga” gadījumā par to jāšaubās arī otra motīva – konceptuālas dabas iemesla dēļ. Un šeit atbildība jāuzņemas ne tik daudz režisorei Indrai Rogai vai kostīmu māksliniecei Dacei Dēliņai-Lipskai, kā libreta autoram Gatim Mārtiņam Bezdelīgam.
Lai arī režisore bija pūlējusies, lai radītu kaut jebkādu skatuviskās darbības ilūziju, bet kostīmu māksliniece tika galā ar uzdevumu integrēt suitu tērpus visā operas kopainā, gala iznākumu vienalga nevarēja uztvert nopietni libreta oriģinalitātes trūkuma un literāro banalitāšu dēļ.
Kā zināms, izsenis noritējušas diskusijas par vēsturisko filmu atbilstību realitātei, tostarp arī jaunākā laika latviešu kino.
Un uz operas skatuves problemātika patiesībā ir tā pati – protams, var jau uzražot kaut ko līdzīgu izklaidējošam un eklektiskam priekšstatam par pagātni (un pretī saņemt attiecīga rakstura reakciju), taču, pēc maniem ieskatiem, ja operas mūzikas un teksta autori izvēlas pievērsties, piemēram, 17. gadsimtam, tad rosinošākais ceļš arī būtu rast atbildi uz jautājumu, kāda īsti tolaik bija cilvēku iekšējā pasaule un apkārtējā vide, nevis kārtējo reizi projicēt romantizētas, sentimentālas un shematiskas ilustrācijas. Š
oreiz pāri klišejām pacēlās galvenokārt video mākslinieka -8 un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa sadarbība,
ar ko diemžēl visu iestudējuma autoru radošumam un profesionalitātei bija daudz par maz. Galvenā problēma paliek, kur bijusi – lai vēsturiskas operas ietvaros izbēgtu no savas personiskās pieredzes ierobežojumiem, pirmām kārtām nepieciešama individualizēta un laikmetīga mūzikas valoda. Rihardam Dubram operā “Suitu sāga” tādas nav. Un tad arī nav nekādas starpības, vai opera vēsta par 17. gadsimta dzīvi, 12. gadsimta sabiedrību vai mūsu laika pasauli – ar tik vienveidīgiem un bezpersoniskiem izteiksmes līdzekļiem arī vissaistošākās idejas paliktu tikai formāla pieteikuma robežās.
