“Jaunais Rīgas teātris skatītāju no tiesas iepriecina,” Maija Svarinska recenzē iestudējumu “Dzimšanas dienas kūka” JRT 1
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
30. novembrī Jaunajā Rīgas teātrī notika pirmizrāde iestudējumam “Dzimšanas dienas kūka”, ko inscenējis (tā vien kārojas teikt: uzcepis) Alvis Hermanis.
Šīs lugas autors ir jauns, bet jau plaši pazīstams amerikāņu dramaturgs un kinoscenārists Noa Haidls. Lugu “Dzimšanas dienas sveces” viņš uzrakstījis 2018. gadā, un jau itin drīz tā tiek izrādīta gan ASV Brodvejā, gan Eiropā Berlīnes “Deutsches Theater”.
Šo darbu autors veltījis savai sievai, tādējādi apliecinādams to īpašo jūtu dziļumu, kāds tiek dāvāts no Augšas. Ne jau nejauši, starp citu, tekstā reizēm izskan vārdi par palūgšanos Dievam.
Rakstu “izskan”, jo šos vārdus es dzirdēju izrādē. Kā redzams, Alvim Hermanim arī ir šī vilkme pēc mūsu esības un attiecību patiesuma.
Par ko viņš īsi, bet ar dziļu izpratni arīdzan pats izsakās: “Kad pasaule ļogās un grīļojas, tad jo labāk saprotam, ka svarīgākais dzīvē ir cilvēki, kuri mums ir vistuvākie – ģimene. Salīdzinot viss pārējais ir mirāža un nieki… Un vispār – jebkura cilvēka dzīve ir varens ceļojums laikā, telpā un sazin vēl kādās dimensijās.”
Diemžēl neesmu redzējusi šo izrādi abos manis minētajos ārzemju teātros, bet pēc videomateriāliem šķiet, ka A. Hermanis ir izraudzījies pats savu oriģinālu iestudējuma veidu.
Proti, uzvest izrādi kā lugas lasījumu. Droši vien arī tādēļ uzveduma scenogrāfs, kas ir pats Alvis Hermanis, ir izvēlējies ļoti vienkāršu vizuālo variantu: uz plašās skatuves mūsu priekšā ir tikai galds, uz kura tiek iejaukta mīkla kūkai, un netālu no tā cepeškrāsns, kurā šī kūka tiek izcepta. Viss.
Citiem vārdiem, precīzs mājsaimnieces pamatpienākuma simbols – virtuves galds un plīts. Atbilstīgi tam arī lugas nosaukuma maiņa. Tieši te tiek izspēlētas visu varoņu dzīves epizodes. Šeit saskaņā ar tekstu viņi ierodas, lai, nospēlējuši epizodi, atietu sāņus un apsēstos nu jau kā aktieri, kas gaida savu nākamo iznācienu uz “skatuves”, tas ir, pie galda.
Pie šī galda allaž ir vienīgi divi. Regīna Razuma un Agate Krista. Abām ir viens un tas pats vārds – Ernestīne, un abas ataino lugas galveno varoni, bet to mēs sapratīsim tikai izrādes gaitā.
R. Razuma, pieticīgi, bet ar gaumi ģērbta (ģērbēja Laine Troska-Briede), sēž galda malā un no nelielas grāmatiņas nolasa, kurš ir atnācis, kurš aizgājis un tamlīdzīgi.
Bet A. Kristas Ernestīne, nostājusies pie galda, bļodā kaut ko enerģiski jauc un maisa, līdz mēs drīzumā uzzinām, ka tur top slavenā dzimšanas dienas kūka.
Jā, ap šo galdu arī viss noris – apsveikumi, skūpsti, apskāvieni, fotografēšanās, apdāvināšana, attiecību skaidrošana, smiekli, strīdi un vientulības stindzinošās skumjas.
Kopumā cilvēka un viņa dzimtas daudzkrāsaina mozaīka.
Šis dzīves stāsts ilgst daudzus desmitus gadu. Bērni izaug, parādās mazbērni un mazmazbērni, prieks par bērnu izaugsmi, par to, ko katrs no viņiem sasniedzis, pārdzīvojumi par vienas vai otras ģimenes izjukušo laulību, dziļas sāpes par vīra sānsoļiem – tēmas, ko pazīst ikviens cilvēks, kas ir dzīvojis un dzīvo ģimenes ligzdā.
Vēlreiz atkārtošu, ka tas viss tiek apspēlēts dažādu gadu vienā un tajā pašā datumā, tas ir, Ernestīnes dzimšanas dienā, citiem vārdiem sakot, viss tiek izspēlēts viņas dzīves garumā, kas aptver teju 100 gadus.
Tāds notikumu laika meta nosacījums, proti, ilgo gadu virknējums režisoru droši vien arī uzvedinājis uz domu, ka izrādes stilam jābūt kā lugas lasījuma apspēlei, ko arīdzan aizsāk R. Razuma.
Šis spēles stils iestudējuma dalībniekiem lielākoties izdodas teicami.
Piemēram, Agatei Kristai, kas visas izrādes laikā ataino Ernestīni. Darbošanās dinamika aktrisei nav bijis šķērslis, lai radītu tēlu – gudru, ļoti godīgu un dziļu sievietes raksturu. Kaut arī pēc izklaidenajām frāzēm Ernestīne varētu šķist mazliet vientiesīga un egoistiska, toties tieši viņas dziļumā sakņojas Metjū, viņas vīra, dziļā pieķeršanās.
Tiesa, gadiem ritot, Jāņa Grūtupa Metjū iekrīt pusmūža kārdinājumā, tomēr viņš atgriežas, uz kūjas balstīdamies, vainas apziņā sagumis un nokaunējušos ģīmi, lai mūža nogalē viņa sirds apliecinātu savu jūtu patiesumu.
Šajā kontekstā jāpiemin arī aktieris Gerds Lapoška, kas virtuozi nospēlē kaimiņu Kenetu – vīrieti, kurš no skolas gadiem līdz pat savas dzīves beigām mīl Ernestīni, un, kā noskaidrosies, arī Ernestīnes dvēsele ir atsaukusies viņa mīlestībai, vienīgi līdz pat vīra aiziešanai mūžībā sieviete nekad nav savās jūtās atzinusies.
Tā visas izrādes garumā mēs no dažādiem varoņiem uzzinām par visdažādākajām attiecībām un visdažādākajiem pārdzīvojumiem.
Bet naski katru uzskaitīt diezin vai vajag. Būtībā varu ieteikt tikai vienu: ejiet un skatieties! Dzīvs un izteiksmīgs garās dzīves tēls – ģimene, ko veido JRT aktieri Regīna Razuma, Agate Krista, Gerds Lapoška, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Elvita Ragovska, Marta Lovisa, Sabīne Tīkmane un Ritvars Logins.
Turklāt šīs garās dzīves ritumu varam vērot arī videoekrānā, kurā, itin kā ģimenes fotoalbuma lapas pāršķirstot, redzam lielisku konstruktora tehnologa Gunta Konstanta veiktu novecināšanas vizualizāciju (tehniskais nodrošinājums – Gundars Svilpe, Guntars Romāns un Ieva Rožukalne).
Bet izrāde beidzas, R. Razumas Ernestīnei no veco ļaužu pansionāta atnākot uz savu kādreizējo māju, lai virtuvē uzceptu tradicionālo dzimšanas dienas kūku. Jaunais mājas iemītnieks Džons (Ritvars Logins) viešņu izprašņā… Tā ģimenes tēma turpinās. Bet JRT skatītāju no tiesas iepriecina, tik dāsni izdāļājot sirds siltumu.
