Daudzi sprieda, ka Vadonis izlems visu. Tā ir tā traģika, uzsver vēsturnieks Butulis 17
Jautājums, cik pareizi un juridiski korekti ierindot Kārli Ulmani Latvijas Valsts prezidentu rindā, ņemot vērā, ka viņu neievēlēja Saeima un viņš nedeva Valsts prezidenta zvērestu, ir viena no Latvijas vēstures problēmām, par kuru tiek diskutēts atkal un atkal, tā arī nerodot sabiedrībai skaidru atbildi un katram paliekot savās pozīcijās. Šogad aprit 80 gadu, kopš 1936. gada 12. martā Ministru kabinets pieņēma “Likumu par valsts prezidenta amata izpildīšanu” un tā paša gada 11. aprīlī, beidzoties Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvarām, Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar Ministru kabineta akceptu kļuva arī par Valsts prezidentu, tādējādi apvienojot savā personā divus amatus. Ceturtdien, 7. aprīlī Kara muzejs, atceroties šo notikumu, rīko apaļā galda diskusiju, kurā viens no ekspertiem ir LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ilgvars Butulis.
Intervijā “LA” vēsturnieks saka: “Šodien mēs sakām, ka Kārlis Ulmanis bija prezidents, bet “Likumā par valsts prezidenta amata izpildīšanu” ir precīzi teikts, ka viņš “izpilda Valsts prezidenta amatu” līdz “Satversmes reformas izvešanai”, tas ir, līdz jaunajai Satversmei. Tātad, atbildot, vai Kārlis Ulmanis bija viens no Latvijas Valsts prezidentiem, pēc mana prāta, būtu jāsaka: “Kārlis Ulmanis ieņēma Valsts prezidenta amatu.” Tā tas būtu, atsaucoties arī uz viņa 1936. gada likumu.”
– Ja saka, ka 1940. gada jūnijā vienvadonība Latvijai izdarīja lāča pakalpojumu, sanāk, ka kļūda bija ne tik daudz 1934. gada 15. maijs, cik 1936. gada 11. aprīlis?
I. Butulis: – Man tam ir duāla pieeja. Latvijā 1940. gadā varēja būt visskaistākā demokrātija, taču rezultāts vienalga būtu tas pats. Pats sliktākais šajā ziņā bija tas, ka laikā no 1934. līdz 1940. gadam cilvēki tika atradināti no kritiskās domāšanas. No reālas piedalīšanās politiskajā dzīvē iedzīvotāji faktiski bija izslēgti. Politiskā dzīve kā tāda nenotika: viss tāpat ir skaidrs, jo visu izlemj Vadonis un cilvēki par to var nedomāt. Vismaz daļa tā arī sprieda, ka Vadonis izlems visu. Tā ir tā traģika. Mēs jau varam jautāt, kāpēc 1940. gadā notika tā vai šitā – diemžēl šie seši gadi daudz ko nozīmēja. Labi, kas bija prātīgāki, tie arī 30. gados par autoritārisma muļķībām smējās.
Ja vēl toreiz būtu bijis slikti ar ekonomiku… Bet tā gāja uz augšu. Lai vai kā, dzīves līmenis toreiz cēlās, nebija tāda bezdarba kā pirms tam. Tas nebija režīma dēļ, taču tas sakrita ar labvēlīgu ekonomisko periodu pasaulē. Un arī tas, ka tajā situācijā autoritārā vara kādu laiku spēja daudz ātrāk un rezultatīvāk darboties nekā demokrātija, kam vajadzētu piecpadsmit apstiprinājumus un divdesmit kompromisus. Es gan gluži nepiekrītu tiem, kas saka, ka Ulmaņa vara bija “modernizācijas diktatūra”, bet modernizācija, labiekārtošana, protams, notika. Arī kultūras ļaudīm bija pasūtījumi. Viņi labi pelnīja un nepīkstēja. Viens otrs automašīnu nopirka, kas toreiz bija kaut kas. Pat buntavnieki pamazām iekļāvās zobratiņu sistēmā.
Nekāda terora, kādu baiļu par savu dzīvību kā Ulmaņa autoritārismā jau arī nebija. Kādus gadus jau tas viss varēja tā notikt, bet ilgtermiņā…
Visu interviju lasiet 6. aprīļa “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.
