“Daudzi satraucas par pulksteņiem ar GPS uz rokas bērniem, bet paši atdod savus datus atklātībā internetā!” Saruna ar aktieri Edgaru Ozoliņu 2
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Edgars Ozoliņš nāk no Klaipēdas kursa Liepājas teātrī, kur aizvadījis desmit gadus. Visos izšķirīgos mirkļos stāvējis klāt labvēlīgs liktenis. Un tas piespēlējis arī pirmo lielo lomu latviešu kino režisora Reiņa Kalviņa debijas pilnmetrāžas spēlfilmā “Maiņa”.
“Cerams, ka neviens neatņems manus pasažierus,” pēc šīs sarunas atvadoties saka Edgars Ozoliņš, jo tūlīt viņam jāsēžas īstā taksometrā un filmas reklāmas nolūkos jādodas Rīgas ielās.
Kopš 18. septembra kinoteātros Latvijā tiek rādīta studijā “Mistrus Media” uzņemtā spēlfilma – krimināldrāma, kas vēsta par vienas nakts notikumiem jauna taksometra vadītāja Mareka dzīvē. Lai uzturētu dēlu, Mareks naktīs strādā par taksometra vadītāju.
No viņa mašīnas divas nevainīga izskata pusaudzes nozog naudu, kuru Mareks ir parādā priekšniekam par sasisto mašīnu. Nu pēc iespējas ātrāk jāatpelna nozaudētais, un Mareks izjauc trauslo līdzsvaru starp konkurējošām taksometru firmām.
Tuvojoties rītam, nozagtā nauda vairs ne tuvu nav viņa lielākā problēma. Filma ir stāsts par mūsdienu Rīgas it kā neredzamo kriminālo pusi, par kuras savstarpējām cīņām ikdienā varam lasīt ziņu portālos un avīzēs. Filmas sižets aizgūts no reāliem Latvijas taksistu stāstiem un dokumentāliem notikumiem.
Edgar, vai tev bieži iznācis pašam braukt ar taksometru?
Labi ja pāris reižu. Dzīvoju Liepājā, kur visur var aiziet kājām. Turklāt no agras jaunības man pašam ir mašīna. Ar taksi iznācis braukt vienreiz Marokā, tad Skotijā un, jā, vienreiz arī Liepājā.
Tad jau iejusties taksometra vadītāja ādā Rīgā Mareka tēlā bija kā tikt iesviestam pilnīgi nezināmā situācijā.
Tā var būt, bet patiesībā nav jau tā, ka, piemēram, mātes lomu var nospēlēt tikai tās, kas pašas dzemdējušas. Ļoti bieži aktrises, kurām nav bērnu, ar šo uzdevumu tiek galā daudz labāk.
Mēs ar Reini Kalviņu daudz interesējāmies par taksometru situāciju Rīgā, runājāmies ar pašiem taksistiem, tā, pamazām rokot un rokot dziļumā, nonācām pie tā, kas nu redzams uz ekrāna.
Kinoteātrī blakussēdētāja filmas finālā man klusi nosacīja – cik bezcerīgi un reizē cik patiesi.
Notikumi filmā veļas kā liela sniega bumba, un jautājums – vai Mareks to var apturēt vai ne. Mūsu sabiedrībā ir sociālie slāņi, kas dzīvo uz naža asmens, un no tā tikt laukā viņiem ir nereāli. Pasaule tā iekārtota, ka vieni dzīvo droši un turīgi, citi – cīnoties par katru grasi. Un ļoti bieži filmā attēlotā sociālā slāņa cilvēki pat īsti neuzzina, ka dzīve var būt arī pavisam citāda.
Mareku apzog, un cik maz trūka, ka puika būtu palicis bez tēva.
Starp citu, mums bija trīs dažādi fināla varianti, es pat līdz preses seansam nezināju, kā filma beigsies. Protams, filmā notikumi no taksistu dzīves ir ļoti koncentrēti, izkāpināti, tas ir daudzu dzīvju salikums vienā nakts maiņā. Bet patiesībā viss ir ļoti reāli, šādi notikumi risinās mums blakus, mēs to vienkārši nepamanām.
Kurā filmas situācijā tev pašam kā cilvēkam visvairāk bija bail par savu filmas tēlu Mareku?
Laikam jau brīdī, kad Mareks nostājas pret taksistu “bandām” un piekauj konkurējošās takšu firmas brigadieri. Tiek pārkāpti nerakstītie likumi, un tas šajā pasaulē ir ārkārtīgi bīstami.
Filmā daudz runāts par naudu. Bet pasaule nupat izvērtusies par tādu vietu, kur valda kapitālisms. Tas ir neizbēgami. Un Mareks diemžēl ir tas mazais cilvēks, kurš izmisīgi kaut kā cenšas ķepuroties.
Kad dzirdu šo no krievu klasiķa Čehova aizgūto “mazā cilvēka” jēdzienu, es vienmēr iekšēji nodrebu. Kur ir tā robeža starp “mazajiem” un “lielajiem” cilvēkiem, “vienkāršajiem” un “divkāršajiem”, “trīskāršajiem”…
Viss, protams, atkarīgs no aktiera nopelniem un ambīcijām, bet katrā ziņā es šo jēdzienu attiecinu uz sevi pilnā apmērā. Kaut vai atbraucot no laukiem uz Rīgu, tu redzi, ka esi kaut kur… apakšā. Tāda sajūta nepamet. Ja neesi biznesmenis ar lielu naudu, jebkurš tevi var aizslaucīt.
Diemžēl ar lielu naudu mūsdienās izdarāms jebkas. Tie, kam tā ir, valda pasauli. Tas arī viss. Tieši tik vienkārši. Tāpēc pie mazajiem cilvēkiem pieskaitu ne tikai taksometru vadītājus, bet arī aktierus un tikpat labi arī žurnālistus.
Sakot “mazais cilvēks”, es domāju sevi, jūs, visus cilvēkus, kas nesēž valdībā un nevada milzīgus uzņēmumus, kas valda pasauli, kā, piemēram, “Facebook”. Man reiz teica, ja neesi feisbukā, tevis nav vispār. Arī tajā brīdī es laikam kļūstu par mazo cilvēku.
Var jau būt, ka jāklausa Rainim, kas teicis – pastāvēs, kas pārvērtīsies, jāiet laikam līdzi, un neizbēgami tajos tīklos būs būt, taču baisi kļūst, zinot, ko par tevi var noskaidrot caur internetu. Daudzi satraucas par pulksteņiem ar GPS uz rokas bērniem, bet paši atdod savus datus atklātībā internetā, un tā šķiet norma.
Nupat Liepājas teātrī Dmitrijs Petrenko bija iestudējis izrādi “Vienaldzības gadsimts”, kurā arī stāsts par to, cik patiesībā ievainojams internetā tu kļūsti. Bet diemžēl pasaule iet šajā virzienā. Vai nu tam laikam jāļaujas, vai straume aiznesīs tāpat.
Tā kā pieminēji teātri, uz kurām izrādēm tu ieteiktu iet slavenam režisoram, ja gribētu, lai viņš tevi nolūko savai izrādei vai filmai?
Elmārs Seņkovs ir iestudējis fantastisku gabalu “Šekspīrs”, kur spēlēju Jago. Šī loma man pašam ļoti patīk. Un ir lomas, kas spēlētas jau norakstītās izrādēs – kā “Portreti. Vilki un avis”, kur spēlēju Apolonu, kas pašam šķiet tīri izdevies.
Kurā izrādē tu labprāt būtu spēlējis?
“Stavangerā”. Bet ar “Precībām” bija interesanti. Es paspēju divas nedēļas šo iestudējumu pamēģināt, bet tad man bija jādodas uz ieplānoto ceļgala krusteniskās saites operāciju, tādēļ izrādē galu galā nespēlēju. Bet ar to tas viss nebeidzās!
“Precības” jau divus gadus rādīja, kad man bija jāielec lomā uz Maskavu filmēties aizbraukušā Mārtiņa Kalitas vietā, un nospēlēju divas izrādes.
Pēc kāda laika Armandam Kaušelim bija jāiet uz muguras operāciju, un man nācās ielēkt arī viņa lomā. Tagad vēl vienam kolēģim, kuram arī ir loma “Precībās”, būs jāiet uz operāciju, un es laikam tikšu pie trešās lomas šajā izrādē.
Aktiera darbs sāk izklausīties fiziski bīstams.
Nu nē, pārsvarā tās traumas tiek iegūtas sadzīvē.
Liepājas teātrī esi jau desmit gadus. Savulaik Herberts Laukšteins sacīja, ka aktieri Liepājas teātrim jāskolojot jebkurā pasaules pilsētā, Londonā vai Klaipēdā, bet tikai ne Rīgā. Un tad teātris atdzimšot. Ar teātri tas savā ziņā noticis…
Man grūti spriest, kā būtu bijis, ja es mācītos Rīgā. Bet ne mirkli nenožēloju, ka studēju Klaipēdā. Savā vidē tur bijām kā zem lupas, studijas nevarēja ne notēlot, ne imitēt, viss bija pa īstam. Mūsu pirms desmit gadiem uzceltās profesionālās mājas pamati joprojām ir stipri, tāpat kā mīlestība pret profesiju.
Tavā jaunības biogrāfijā ir interesants fakts, ka skolas pēdējā klasē esi piedalījies konkursā “Misters Liepāja”. Ar ko tas saistās jaunam vīrietim? Skaistuma etalons…
Man gribētos domāt, ka neesmu tendēts uz narcismu, ar ko tāds konkurss cilvēku uztverē tiek saistīts. Atceros, klasē kāds sāka runāt par konkursu, ieminējās joka pēc, ka arī man vajadzētu piedalīties, bet latviešu valodas skolotāja Marina Šķilvalte izmeta frāzi – nu nē, kur nu Edgars var aiziet… Tas radīja spītu!
Pats pasākums patiešām bija fantastisks, ar Tamāru Ēķi kā horeogrāfi un Valdi Lūriņu kā režisoru. Mēģinājumu process bija brīnišķīgas divas nedēļas uz Liepājas teātra skatuves, uz kuras uzkāpu pirmo reizi mūžā. Bet tajā mirklī nedomāju, ka es te nākotnē varētu spēlēt teātri.
Vai aktieri elki tev jaunībā bija?
Pirms aktieru studijām es teātrī, tāpat kā taksometrā, tiku bijis divas reizes. Taču ik pa laikam mūs, lauku bērnus – pats esmu no Sikšņiem Dunikas pagastā –, veda uz izrādēm Liepājas teātrī.
Tā nu piespiedu kārtā redzēju “Diskocūkas”, ko bija iestudējis Juris Rijnieks ar Annu Šteinu un Kasparu Godu, kurš jaunajā filmā “Maiņa” spēlē piedzērušos bagāto miljonāru, kurš taksometra vadītājam Marekam jāpārved mājās. Septītajā klasē skatījos – o, kā Kaspars spēlē! Bet mans tagadējais kolēģis Liepājas teātrī vēlāk sacīja, tas bijis briesmīgi un nebūt ne labākais laiks viņa dzīvē…
Tava pirmā lielā loma Liepājas teātrī ir Edgars izrādē “Ugunī” un nu jaunajā iestudējumā to spēlē dailēnietis Gints Grāvelis.
Jaunais iestudējums “Purva bridējs ugunī” ir mūzikls. Un, tā kā esmu “nedziedošais” aktieris, tad to ir grūti salīdzināt. Tas ir kā braukt ātrumlaivu sacensībās vai rallijā pa grants ceļu. Abi it kā motoru sporti, bet līdzības maz. Mēs ar Mārtiņu Kalitu savulaik “Ugunī” abi dublējāmies Edgara lomā pie Rolanda Atkočūna.
Tagad esam nosacītajā tautā jeb “korī”. Un, ja kāds kaut kur mēģinājumā pasauc Edgaru, tad mēs abi saskatāmies un arī mīlestības pilnām acīm palūkojamies uz Kristīni. Savā ziņā jautri. Ir pagājuši desmit gadi, lomas sāk atgriezties, un tu pieķer sevi – tas režisors jau trešo reizi iestudē vienu un to pašu Šekspīra darbu…
Kāds nozīmīgs cikls ir pagājis, tu redzi, kur esi… Sāki ar galveno lomu, tagad esi tautā. Bet tāda ir teātra specifika. Jebkura loma un jebkurš darbs sākas no nulles.
Bet ja tu nebūtu aktieris…
Liktenis man to izmēģināt reiz jau piespēlēja. Pēc vidusskolas vēl tā īsti nezināju, ko dzīvē vēlos. Aizbraucu uz Skotiju, strādāju milzīgā viesnīcā ar otru lielāko golfa laukumu Lielbritānijā. Starp citu, to viesnīcu pirms ievēlēšanas ASV prezidenta amatā bija nopircis Donalds Tramps.
Gribēju kļūt par viesmīli, bet tas neizdevās. Mazgāju virtuvē traukus. Milzīgā kā Rīgā restorāni. Pēc diviem mēnešiem, redzot, ka esmu gana apķērīgs, paaugstināja par pavāra mācekli saldo ēdienu sekcijā. Katru rītu cēlos puspiecos un no kopīgās darbinieku mājas braucu uz viesnīcu griezt augļus, klāt zviedru galdu, cept pankūkas. Arī mana māsa jau bija Skotijā, un pēc pāris mēnešiem atbrauca arī brālis.
Kad es ierados tajā zemē, māsa drīz atrada darbu Londonā apsardzes firmā, kur viņa ar suņiem meklēja narkotikas, un es Skotijā paliku viens. Un tad Liepājas teātris izsludināja aktieru uzņemšanu. Pat lāgā nevaru pateikt, kas man lika sākt domāt par atgriešanos mājās.
Prom no Skotijas braucu ar asarām acīs, jo mans gadījums nebija tas, kur latviešus paverdzina un lietuvieši noņem pases. Liepāja mani vilināja ar to, ka te viss sasniedzams kājām un tu nezaudē savu dzīvi sastrēgumos vai stundām sēžot autobusos vai vilcienos ceļā uz darbu un atpakaļ.
Ja sāc strādāt divdesmit gadu vecumā un sešdesmit gados, aizejot pensijā, parēķini, cik laika esi pazaudējis mašīnā, tas ir ārkārtīgi skumīgi. Jo tas ir laiks, ko varēji pavadīt sev tīkamā nodarbē vai kopā ar mīļiem cilvēkiem. Tāpēc arī Rīga mani nekad nav vilinājusi, jo tā nenormāli iesūc tavu laiku.
Tava dzīvesbiedre ir aktrise Agnese Jēkabsone. Strādājat vienā teātrī un esat bijuši arī partnerībā uz skatuves.
Diemžēl ir režisori, kam šķiet, ka tas, ka esam pāris, var būt traucēklis partnerībai uz skatuves. Esmu dzirdējis režisorus tā arī sakām – bija bail, ka nevarēsiet saspēlēties. Gadās, pēc tam uzzini, ka neesi ieguvis kādu lomu tikai tāpēc, ka ar Agnesi esam pāris.
Jā, ja režisors redz, ka mums veicas labi, uzticas arī nākamreiz. Bet līdz tam ir jānonāk. Patiesībā mums ar Agnesi uz skatuves ir ļoti viegli būt kopā. Viens otram arī mājās palīdzam etīdēs, esam kopā mācījušies tekstus. Kad tika spēlēta “Piafa” (Agnese Jēkabsone uzvedumā ir titullomā. – V. K.), tekstuāli varēju ielēkt jebkurā lomā šajā izrādē, jo mēs to simtām reižu bijām atkārtojuši.
Kamēr vēl nebija piedzimusi mūsu meitiņa, teātris bija galvenais sarunu priekšmets arī mājās. Vispār nespēju iedomāties, kā būtu dzīvot kopā ar cilvēku, kas no tavas profesijas nesaprot neko. Tu varētu, mājās pārnācis, stāstīt, stāstīt, tevī it kā klausās un te pēkšņi izmet – paklau, iznes, lūdzu, miskasti…
Jūsu kopīgais vaļasprieks esot ceļojumi. Kas bijis lieliskākais?
Sirdij tuva Amerika, jo arī apprecējāmies Lasvegasā. Man pat laulības gredzenā iegravēts “Viva Las Vegas”.
No amerikāņu filmām dzirdēts, ka tur varot apprecēties ātri un arī tādā gadījumā, ja citur to izdarīt ir šķēršļi.
Nē (iesmejas), mēs kopā jau bijām dzīvojuši piecus gadus, jokojām, ka varētu apprecēties Lasvegasā, un neilgi pirms ceļojuma es Agnesi bildināju. Mēs patiešām, cik varam, cenšamies ceļot. 2013. gadā bijām saņēmušies aizbraukt uz Ameriku, divdesmit dienās no Sanfrancisko apbraucām vairākus štatus.
Lielā aplī pa dabas parkiem caur Lasvegasu uz Losandželosu un atpakaļ uz Sanfrancisko. Un ar visām kāzām un kāzu fotogrāfiem sanāca lētāk nekā daudziem tepat Latvijā.
Spriežot pēc stāstītā, gribas teikt – Liepājas aktieri ir diezgan turīgi.
Nē un jā. 2013. gadā dolāra kurss attiecībā pret latu bija ļoti pateicīgs. Bet jautājums ir par to, kā tu dzīvo, kādas ir tavas vērtības, kādi netikumi vai tikumi, kādas tavas vēlmes sestdienās un svētdienās, kur tu investē savu naudu. Un, ja zini, ka ceļojums būs un pašam tas vien jāsponsorē, tad to naudu vajag sakrāt no darba teātrī, filmēšanās, vakaru vadīšanas. Nav tā, ka vari tērēt, kā vēlies. Ja ir mērķis, tad uz to arī ej.
Ko ar vislielāko radošo ieinteresētību gaidi no šīs sezonas?
Jaunā sezona vispār ir problemātiska. Pandēmijas seku dēļ uz Liepāju nevarēs atbraukt viesrežisori, uz kuriem teātris bija cerējis. Patlaban strādāju pie Māras Ķimeles Viripajeva lugas “Saviļņojums” iestudējumā, kam pirmizrāde būs 17. oktobrī. Spēlēju fotogrāfu Maiklu, otrā plāna loma.
Janvārī vajadzētu būt monoizrādei pie Dmitrija Petrenko. Bet tik tālu vēl neskatos. Jācer, ka varēs veiksmīgi nospēlēt līdz gada beigām šīs sezonas pirmo pusi.
Bet atgriezīsimies pie jaunās latviešu filmas “Maiņa”. Taksometra vadītājs Mareks ir tava pirmā lielā loma kino…
Latviešu filmās jā. Pārsvarā esmu bijis krievu projektos. No latviešu darbiem esmu spēlējis Graubas un Ēķa filmā “Sapņu komanda. 1935”, es gan tur spēlēju pretinieku, ungāru basketbolistu komandā. Varbūt tāpēc skatītājiem mans varonis nebūs tik ļoti palicis prātā. Starp citu, pirms “Maiņas” piedzīvoju interesantu kastingu.
Tikko bija beidzies mēģinājums Liepājas teātrī, ārā nenormāli līst, bet laukā gaidot filmas režisors. Tajā mirklī pretī nāk kolēģis Pēteris Lapiņš, kurš arī bija uzaicināts uz kastingu šai filmai. Jautāju – kur jāiet? Viņš rāda pretī ielai, kur stāvot mašīna. Tajā sēž svešs džeks, izrādās, režisors Reinis Kalviņš.
Tā pirmoreiz iepazināmies. Reinis saka – nu tad braucam. Man bija jāsēžas pie stūres un brauciena laikā režisors lūdza, lai izstāstu divas lietas, kas ar mani notikušas pēdējo divu nedēļu laikā – vienu patiesu un otru melus. Visai negaidīti… Nezināju ne filmas stāstu, ne lomu.
Kad vēlāk pateica, ka esmu viens no favorītiem, atrados dilemmas priekšā. Bija jāsākas mēģinājumiem pie Dmitrija Petrenko, un arī izrādē “Ģērbējs” man būtu bijusi galvenā loma. Diemžēl Dmitrijam man bija jāatsaka. Paldies viņam un teātra direktoram Herbertam Laukšteinam, ka mani uz filmēšanos palaida bez lielām, vismaz man zināmām, sankcijām.
Esmu ārkārtīgi daudz dzīvē atteicies no filmēšanās, jo esmu bijis ļoti uzticīgs teātrim visus šos desmit gadus. Kad man zvanījuši no kastinga aģentūras vai režisori, kas grib filmēt, gadījies, ka esmu bijis spiests teikt – nestāsti man par projektu vai filmas ideju, stāsti, kuros datumos gribi filmēt… Jo labāk neuzzināt, ko palaižu garām. Nu ir sajūta, ka jāpamēģina arī kaut kas cits, jo teātris ir daudz un dikti spēlēts.
Edgars Ozoliņš (1987)
Aktiera izglītību ieguvis Klaipēdas universitātē
Liepājas teātrī no 2009. gada
Piedalījies arī Goda teātra izrādēs
Filmējies Krievijas spēlfilmās “No pieciem līdz septiņiem”, “Kvest” un “Mantojums”
Mareks – galvenā loma Reiņa Kalviņa filmā “Maiņa” (2020)
Spilgtākās lomas Liepājas teātrī: Pēteris (R. Bugavičutes-Pēces “Vienaldzības gadsimts”), Jago (V. Šekspīra, R. Bugavičutes-Pēces “Šekspīrs”), Apolons (A. Ostrovska “Portreti. Vilki un avis”), Slaviks (A. Volodina “Pieci vakari”)
2013./2014. g. “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada aktieris otrā plāna lomā”
Šā gada”Spēlmaņu naktij” Edgars par Jago lomu nominēts kategorijā “Gada aktieris otrā plāna lomā”
Precējies ar Liepājas teātra aktrisi Agnesi Jēkabsoni
Ģimenē audzina meitu Odriju
