Latvijas bērnu lasītprasme ir kritiski slikta 81
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Parasti jūlijā, kad tiek pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā, gribas runāt par kaut ko labu un priecīgu, jo tas ir ļoti skaists notikums. Taču šopavasar tika publicēti starptautiskā lasītprasmes pētījuma PIRLS (“Progress in International Reading Literacy Study”) jaunākie rezultāti par bērnu lasītprasmi 50 valstīs, un Latvijai tie ir šokējoši: seši procenti bērnu desmit gadu vecumā (faktiski vienpadsmit, jo pandēmijas dēļ pētījums tika atlikts) neprot lasīt.
Nevis lasa lēni, ar grūtībām, bet neprot lasīt nemaz – turklāt jāņem vērā, ka no pētījuma tiek izslēgtas gan atsevišķas skolas, kurās mācības notiek citās valodās, ne latviešu vai krievu, gan klašu līmenī – skolēni, kuriem lasīšana varētu sagādāt grūtības objektīvu iemeslu dēļ. Šie tagad jau pusaudži pavisam noteikti ne tikai nespēs izlasīt brīnišķīgās grāmatas, kuras tiek Baltvilka balvai nominētas, bet arī, visticamāk, būs nesekmīgi vairākos priekšmetos skolā, tostarp matemātikā, kurā šajā vecumā sākas teksta uzdevumi. Un pēc dažiem gadiem atkal brīnīsimies, kādēļ tik slikti rezultāti 9. klases matemātikas eksāmenā.
Pirms vainot skolotājus un vecākus, būtu vērts saprast, ko sliktā lasītprasme nozīmē gan pašiem bērniem, gan mums kā sabiedrībai un vai šo situāciju iespējams kā labot.
Atgriežamies 18. gadsimtā?
PIRLS pētījumā ikreiz piedalās mazliet atšķirīga valstu izlase – tā, piemēram, 2021. gada pētījumā nebija Igaunijas, tādējādi aiztaupot mums kārtējo nepieciešamību sāpīgi salīdzināties ar ziemeļu kaimiņiem. Taču labāk par Latvijas bērniem lasa Singapūras, Honkongas, Īrijas un Ziemeļīrijas, Lietuvas, Polijas, protams, Somijas un Zviedrijas, arī Bulgārijas un Horvātijas – kopumā 14 valstu bērni. Ļoti negribētos, lai tie, kas valstī pieņem lēmumus, atviegloti uzelpo, izlasot nākamo teikumu.
Proti – Latvijas bērni starptautiskajā lasītprasmē joprojām ir virs PIRLS vidējā līmeņa, apsteidzot rezultātos Vācijas, Nīderlandes, Jaunzēlandes un vēl pāris attīstīto pasaules valstu vienaudžus. Kopš 2001. gada, kad Latvija sāka piedalīties pētījumā, pirmo reizi rezultāti ir tik slikti – jāņem vērā, ka pandēmijas dēļ pētījums aizkavējās un faktiski tajā piedalījās vecāki bērni nekā parasti.
Tas ir objektīvs un bezkaislīgs kopsavilkums situācijai, kuru katru dienu redzam plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos – tam, cik katastrofāli pasliktinās lielas sabiedrības daļas spēja pārvaldīt latviešu valodu, lietot to pareizi un saprotami. Turklāt lasītprasme pasliktinājusies abos spektra galos – būtiski zemāks līmenis ir tiem, kuri lasa slikti, taču tāpat satraucošā kārtā mazāk ir bērnu, kas lasa ļoti labi, arī šajā daļā rezultāts pazeminājies par vairākiem procentpunktiem salīdzinājumā ar iepriekšējo pētījumu, kas tika veikts 2016. gadā.
Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra vadītāja un lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija (BJVŽ) īstenotāja Silvija Tretjakova novērojusi, ka pēdējos gados būtiski kritusies valodas kvalitāte anketās, kuras bērni iesūta pēc grāmatu izlasīšanas. Tas nozīmē, ka valoda noplicinās arī bērniem, kuri kopumā grāmatas lasa. Turklāt visdramatiskāk – par 35 procentpunktiem – lasītprasme kopš iepriekšējā pētījuma pasliktinājusies zēnu vidū.
Savā ziņā zīmīgi un, iespējams, veselīgi, ka šos skaitļus uzzinām tagad, laikā, kad gatavojamies svinēt Latvijas grāmatas piecsimtgadi. Atvainojos par vēsturiski emocionālu iestarpinājumu, taču vai tad nav tā, ka kopš jaunlatviešu laikiem uz sevi esam skatījušies mazliet caur rozā brillēm – kā uz sabiedrību, kurā ir caurmērā augstāks lasītprasmes līmenis nekā apkārtējās guberņās (kamēr vēl bijām Krievijas impērijas sastāvā), pēc tam arī salīdzinot ar citām apkārtējām valstīm? Lasīt mācēja katrs zemnieku un strādnieku bērns, jo izglītība bija vērtība, ar kuras palīdzību varēja dzīvē tikt uz priekšu – tas skaidri redzams, palasot 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma rakstnieku darbus.
Protams, tikpat lielā mērā, visticamāk, 19. gadsimta latviešu mācīšanās tieksme saistīta ar citiem faktoriem, piemēram, to, ka sociālā mobilitāte dzimtbūšanas atcelšanas dēļ vispār kļuva iespējama, ka izglītība tiešām bija vienas no reālākajām durvīm uz to. Tādējādi ļoti vērtīgi būtu PIRLS pētījumu papildināt ar mērķtiecīgiem mikropētījumiem tepat Latvijā, lai labāk izprastu iemeslus, kādēļ rezultāti ir tieši tādi.
Iespējams, ka bērni, kuri neprot lasīt, aug ģimenēs, kurās arī netiek lasītas un pirktas grāmatas (mulsinoši, bet kāds Austrālijā veikts pētījums apliecina, ka vispārējā inteliģence ir augstāka bērniem, kuri aug mājās ar grāmatām, pat ja paši tās aktīvi nelasa). Iespējams – un tas jau būtu, manuprāt, krietni bīstamāks rādītājs –, šie bērni lasītprasmi vairs neuzskata par sociālo mobilitāti (lasi: personīgo labklājību) veicinošu faktoru, jo apbrīnojami daudzi pusaudži izsaka vēlmi kļūt par “YouTube” un “TikTok” zvaigznēm, iespējams, pieņemot, ka šādā jomā nav ne tikai jāzina matemātika, bet nav arī īsti jāprot lasīt. Bet varbūt sliktajai lasītprasmei ir kāds pavisam cits iemesls un motīvs, kuru pat nevaram iedomāties.
Skaidrs ir tikai viens: pašreizējo pusaudžu sliktā lasītprasme nākotnē negatīvi iespaidos ne tikai viņu pašu dzīvi, ierobežojot karjeras izvēli. Lai cik dramatiski tas izklausītos, slikta sabiedrības daļas lasītprasme apdraud dzīves kvalitāti un demokrātiju visā valstī.
Daudz ticamāks par to, ka visi lasītnepratēji kļūst par žilbinošām un augstu atalgotām pasaules mēroga sociālo tīklu zvaigznēm, ir scenārijs, kurā pārliecinoši lielākā daļa slikti lasošo skolu beidzēju vai nu neatradīs darbu nemaz un iztiku iegūs no sociālajiem pabalstiem, vai kriminālām aktivitātēm, vai arī nokļūs slikti atalgotos darbos, vai pametīs Latviju. Apgalvojums par kriminālām aktivitātēm nenāk no manis – jau pirms desmit gadiem pazīstamais britu rakstnieks Neils Geimens bija iepazinies ar ASV veiktu pētījumu, ka visvieglāk aprēķināt, cik jaunas cietumu vietas valstī būs nepieciešamas pēc 15 gadiem, noskaidrojot, cik vienpadsmitgadnieku neprot lasīt un noteikti nelasa prieka un atpūtas pēc.
Labi ir tas, ka mums jau ir rīki, ar kuriem situāciju var, domājams, samērā ātri uzlabot, taču tam nepieciešama sadarbība, entuziasms un, pats galvenais, izpratne.
Lai lasītprasme kļūtu par lasītprieku
Lasītprasmei ir vairākas pakāpes. Vienkāršoti (PIRLS iedalījums ir sarežģītāks) var teikt, ka pastāv formālā, funkcionālā un atpūtas (labsajūtas, rekreācijas) lasītprasme. Proti – cilvēks spēj izlasīt rakstītu tekstu, spēj izprast šo tekstu, pats spēj radīt jēgpilnus tekstus, jo lasīšana sagādā prieku. Kā redzams pētījumā, Latvijā ir problēma jau ar pašu pirmo un otro pakāpi, kamēr trešo, ļoti iespējams, pat ievērojama daļa pieaugušo uzskata par pilnīgi nevajadzīgu laika nosišanu – par to liecina arī svaigākais kultūras patēriņa pētījums, kurā bija krasi krities to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri gada laikā izlasa kaut vienu grāmatu.
Ko gan mēs šādā situācijā gribam no bērniem, pusaudžiem, kuriem pasaule piedāvā nesalīdzināmi vieglāk uztveramas un šķietami aizraujošākas nodarbes? Protams, ikdienā strādājot industrijā, kura rada tekstus, esmu ļoti tieši ieinteresēta, lai tiem būtu lasītāji, tomēr mana – un arī jebkura cita izdevēja – ieinteresētība šajā gadījumā cieši saistīta ar visas sabiedrības interesēm. Tādēļ apsveicama ikviena iniciatīva, kas veicina bērnu lasītprasmi un interesi par grāmatām, un labā ziņa savukārt ir tā, ka Latvijā ir gana daudz programmu, kuras jau darbojas, turklāt tās īsteno gan bērnudārzi un skolas, gan bibliotēkas, gan izdevēji.
Vai grāmatai ir knābis?
Šāds nosaukums dots Ineses Zanderes un Rūtas Briedes grāmatiņai pirmsskolas lasītājiem, kura mudina vecākus un bērnus iepazīt bibliotēkas un izpētīt grāmatu pasauli. Grāmatas izdošanu īstenoja LNB Atbalsta biedrība. Pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam, ikviens bērns, iesaistījies programmā “Grāmatu starts”, šogad saņem mazā lasītāja komplektu – krāsainu mugursomiņu ar bilžu grāmatu, mīļlietiņu un vecākiem domātu brošūru par lasīšanu.
“Grāmatu starts” ir otrā LNB Bērnu literatūras centra izstrādātā lasīšanas veicināšanas programma – tā izauga no visaptverošās Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas, apzinoties, ka interese par lasīšanu bērnos veicināma jau no pašas mazotnes. Savukārt BJVŽ pastāvēšanas 20 gados aptvērusi vairākus desmitus tūkstošu bērnu visos Latvijas reģionos, nu jau vairākus gadus arī diasporas centros no kaimiņvalstīm līdz pat Jaunzēlandei, pēdējos gados turklāt piedāvājot izsvērtu metodisko materiālu, kas arī skolotājiem palīdz žūrijas grāmatu komplektu integrēt stundu saturā. (Jāpiebilst – metodisko materiālu savām grāmatām veido arī izdevniecība “Liels un mazs”.)
Kā novērojusi Silvija Tretjakova, zēnus (kuri, kā redzam no PIRLS pētījuma, lasa visnelabprātāk) visvairāk uzrunā trešā iniciatīva – Skaļās lasīšanas sacensības; šogad, piemēram, no 21 reģionu finālista desmit ir tieši zēni.
Pirms diviem gadiem ar Igaunijas Lasīšanas asociācijas metodisku atbalstu vairākās Latvijas pirmsskolas iestādēs sākās arī Lasīšanas ligzdu iniciatīva, stāsta Rīgas 160. PII audzinātāja Dace Siliņa: tā ir īpaši iekārtota vieta bērnudārza grupiņās, kurās bērniem pieejamas dažādas grāmatas, mācību materiāli un īpaši iekārtots kaktiņš, kurā bērni var paslēpties no apkārtējās jezgas un darboties mierīgi: “Pēc būtības tā ir pašvadīta mācīšanās, kad bērni var gan lasīt grāmatas vienatnē, gan viens otram priekšā, gan paši izveidot savas grāmatas vai ilustrēt nodarbībās lasītās pasakas.”
Atsevišķās skolās ir ne tikai ieteicamo grāmatu saraksts izlasīšanai vasarā vai vienkārši prasība brīvlaikā izlasīt noteiktu grāmatu skaitu, bet, piemēram, privātskolā “Domdaris” ieviesta arī lasīšanas pauze – pusstunda, kuru skolēni ik dienu pavada, lasot no mājām līdzpaņemtās vai skolas bibliotēkā patapinātās grāmatas.
Siguldā, kas vēlas iekļauties Eiropas Radošo pilsētu tīklā, uzsvaru liekot tieši uz grāmatniecību, oktobra sākumā notiks pirmais bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Viena no programmas kuratorēm ir izdevniecības “Liels un mazs” direktore Alīse Nīgale, kura par festivāla galveno mērķi uzskata, lai lasīšana kļūtu par ikdienas paradumu, hobiju: “Tāpat kā paskatīties tiktoku, uzspēlēt basīti, aiziet uz mūzikas festivālu. Mēs negribam lasīšanu pacelt kā kaut ko pārāku vai noniecināt pārējo, ko bērni un jaunieši dara, bet parādīt, ka arī lasīšana var būt ļoti aktīvs process – protams, rāmāks nekā daudzas citas nodarbošanās. Bet, lai to iegūtu kā pašsaprotamu un izbaudāmu paradumu, jālasa katru dienu. Lasīšanas veicināšana galvenokārt ir ģimenes atbildība, bet, ja kādam mājās nav grāmatu, tad festivāls var būt iespēja ar tām satikties. Lasot otro, trešo, divdesmito grāmatu, beidzot atradīsies tas, kas ievelk un ieinteresē.”
Jau astoņus gadus neaizmirst par lasīšanu vasarā aicina “Apgāds Zvaigzne ABC”, rīkojot “Lasīšanas stafeti” ar interesantiem uzdevumiem un bērniem pievilcīgām balvām – lidojumu gaisa balonā, naudas balvām, kinobiļetēm kinoteātrī “Splendid Palace”, kur 9. augustā notiks arī noslēguma sarīkojums. Pasākuma veidotāja Egita Puķīte stāsta, ka sākotnējais dalībnieku skaits pieckāršojies un pēdējos gados turas aptuveni vienāds, turklāt puse no dalībniekiem “Lasīšanas stafetē” piedalās atkārtoti, bet otra puse ir jaunie dalībnieki. “Labprāt piedalās arī ģimenes – gan mazie, gan lielie brāļi un māsas. Ļoti aktīvi iesaistās un par konkursu stāsta arī bibliotēkas visā Latvijā,” piebilst E. Puķīte.
Šovasar trešo reizi notiek arī izdevniecības “Latvijas Mediji” vasaras konkurss “Grāmatons”. Tā vadītāja Līva Kukle stāsta, ka dalībnieku skaits šajā laikā vairāk nekā trīskāršojies. “Manuprāt, “Grāmatona” lielākais ieguvums ir, ka tas saved kopā grāmatu ar visu ģimeni un ka grāmata nāk līdzi arī visos citos vasaras piedzīvojumos, rādot, ka lasīšana ir dzīva ikdienas daļa un nav saistīta tikai ar mācību procesu,” teic L. Kukle. “Grāmatona” dalībnieki sastapsies noslēguma pasākumā jaunajā Ogres bibliotēkā, un uzvarētājs balvā saņems viedtālruni.
Ko varam darīt labāk?
Ko gribam sasniegt, kā panākt, lai bērni un jaunieši atgūtu interesi par lasīšanu, jautāju LNB Bērnu literatūras centra vadītājai SILVIJAI TRETJAKOVAI, Siguldas novada Kultūras centra Literatūras projektu vadītājai DACEI KRECEREI-VULEI un Valsts Izglītības satura centra direktorei LIENEI VOROŅENKO.
– Ko šobrīd jau darāt un ko redzat kā galveno, kas nepieciešams, lai veicinātu bērnu un jauniešu lasītprasmi?
S. Tretjakova: – Nepieciešams valdības mandāts LNB Bērnu literatūras centram kļūt par koordinējošo institūciju kopējā lasīšanas veicināšanas sistēmā, līdz ar to saņemot arī konkrētu finansējumu. Negribētos, lai lasītprasmi uztver tikai kā izklaides vai izglītības jautājumu – starptautiski pētījumi pierāda, ka tas saistīts arī ar labklājības, ekonomikas un pat veselības jomu. Un – kā pierādīja konference, ko Eiropas Komiteja pavasarī rīkoja Sofijā, – gandrīz visā Eiropā ir nepietiekama izpratne par šo lasīšanas starpnozaru būtību, un tādēļ arī nepietiekams atbalsts lasītprasmes veicināšanas programmām. Tieši tādēļ uz konferenci bija aicināti gan Kultūras, gan Izglītības ministrijas pārstāvji, Latvijas gadījumā es pārstāvēju LNB, bet izglītības jomu – Valsts izglītības satura centra komunikāciju speciāliste Liene Bērziņa.
Lasīšanas veicināšanas procesa uzturēšanas finansējums nav milzīgs, aptuveni 300 000 eiro gadā, taču tam būtu jābūt pamatbudžetā, lai nav katru gadu jāpaliek neziņā par to, kam naudas pietiks, kam ne, situācijā, kad programmās tiek iesaistītas vairāk nekā tūkstoš dalībinstitūciju.
Mēs savā stratēģijā gribam ielikt arī bērnudārzu bibliotēkas – jau skolu bibliotēkas ir ļoti nevienmērīgi komplektētas, bet pirmsskolu bibliotēku saturs pilnībā atkarīgs no tā, ko atnes vecāki vai audzinātājas. Svarīgi, lai katrā pirmsskolā ir gan pieejamas grāmatas, gan labvēlīgs pieaugušais, kurš prot bērnus ieinteresēt par lasīšanu. Patlaban top Eiropas dimensija lasīšanas veicināšanai, kas tiks iestrādāta stratēģijā “Libraries for Future 2030”, tajā bibliotēkas iezīmētas kā centrālais sadarbības partneris lasīšanas veicināšanas stratēģijās.
L. Voroņenko: – Man vissvarīgākais šķiet, lai visa sabiedrība vienojas, ka lasīšana ir ļoti, ļoti svarīga. Zinām, ka bērniem jālasa, bet mēs kā sabiedrība to nedemonstrējam. Katrs var nopirkt grāmatu, apsēsties un mājās palasīt. Katrs no mums var iedibināt ģimenes lasīšanas pauzi kopā ar bērniem, kopā aiziet uz bibliotēku, atgūt lasītprieku vai motivāciju lasīt. Bibliotēkām jāpiedāvā ģimenēm saistošas programmas, skolām jānovērš riski, ko rada skolēnu sociālekonomiskās atšķirības. Lasīšanas veicināšanas pasākumi ir ļoti daudzveidīgi, un nevar visu atbildību novelt tikai uz skolām. Ļoti svarīgs jautājums – kā panākt, lai būtu pienācīgs atbalsts tiem, kuriem ir grūtības. Mēs zinām, ka maz lasa zēni, īpaši reģionos, redzam, ka lasītprasme ir nepietiekama arī vidusskolas posmā.
VISC ir izstrādājis resursu un finansējis metodiku, mums ir specifiska programma VIMALA (tās metodoloģijas pamatā ir kooperatīvā mācīšanās, kas virzīta uz vienaudžu savstarpējo sadarbību. – Red.), kurā bērni mācās lasīt pāros, esam atbalstījuši Bērnu un jauniešu žūrijas grāmatu komplektu iegādi skolās un darbam ar tām paredzētās metodikas izstrādi. Droši vien jāiet uz priekšu vēl lielākiem soļiem, jo, kaut gan visas šīs lietas ir labas, problēmas tomēr pieaug ģeometriskā progresijā. Tā kā esam neliela valsts, mums droši vien jāmācās no pasaules pieredzes, nevis jāizgudro pašiem savs ritenis. Skatāmies uz Velsas pieredzi, kur 3. un 6. klasē notiktu diagnostika visiem skolēniem, kas ļautu saprast ne tikai formālo lasītprasmi, bet tieši skolēnu spēju izprast un izmantot tekstu. Tā kā dzīvojam digitālajā laikmetā un arī daļa mācību notiek ekrānos, jāpieļauj, ka varbūt arī nepieciešamība lasīt uz papīra var ietekmēt jauniešu rādītājus.
D. Krecere-Vule: – Pirms diviem gadiem Siguldas pašvaldība nolēma, ka lasīšana būs viena no svarīgām pilsētas tēla sastāvdaļām – Sigulda kā literatūras pilsēta. Šim lēmumam ir ļoti tālejošas un labas sekas. Tas ļāvis attīstīt literatūras programmu novadā trīs virzienos – nozares profesionāļi, sabiedrība un izglītība. Turklāt šis lēmums skaidri pasaka – mēs gribam un paturēsim lasītprasmi uzmanības fokusā ne tikai šogad vai nākamgad.
Runājot par konkrētām rīcībām, sākām ar lauka izpēti – veicām novada 4.-9. klašu skolēnu lasīšanas paradumu aptauju. Izvēlējāmies šo vecuma grupu, jo tieši tajā vērojams krass intereses zudums par lasīšanu, kas vairs tā arī pilnībā neatgriežas. Aptauja deva ļoti vērtīgu ieskatu skolēnu ikdienas dzīvē un paradumos. Un viena konkrēta rīcība, ņemot vērā aptaujas datus, ir oriģinālliteratūras vecināšanas programma novada izglītības iestādēs, kuru īstenojam no šī gada. Tās mērķis ir savest kopā mūsdienu latviešu rakstniekus un ilustratorus ar skolēniem un skolotājiem. Līdzšinējā pieredze rāda, ka tiešais kontakts ar dzīvu autoru, saruna vai darbošanās kopā, ir unikāla un ļoti nepieciešama pieredze lasītpriekam.
Vēl kāds svarīgs secinājums – vairumam skolēnu trūkst dialoga ar skolotāju. Šie aspekti mudināja mūs ķerties pie lasītveicināšanas programmas novada izglītības iestādēm, un pēc man pieejamās informācijas esam tādi pirmie Latvijā. Programmu veidojam kopā ar novada Izglītības pārvaldi, sākumskolu un literatūras skolotājām, kā arī novada bibliotekārēm. Gadu vēlāk esam ceļā uz ideālo rezultātu, bet droši varu teikt, ka novadā ir daudz brīnišķīgu skolotāju un labo piemēru. Protams, lasītprieka kontekstā nevaru nepieminēt Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas notiks no 6. līdz 8. oktobrim. Arī šeit mūsu uzmanības fokusā ir izglītības iestādēs, tādēļ jau augustā skolotājiem piedāvāsim Festivāla skolu, kuras mērķis ir sniegt palīdzīgu roku mācību procesā. Savukārt festivāla pirmā diena, 6. oktobris, ir skolu diena, kad festivāla notikumus apmeklēs vienīgi novada izglītības iestāžu skolēni un skolotāji.
