Daudzi baznīcas kungi joprojām ir kā zirgi ar klapēm uz acīm. Saruna ar suitu priesteri Andri Vasiļevski 1
Kāds pops, tāda draudze – tā sakot pareizticīgie, taču teiciens tikpat labi der arī citu konfesiju mācītājiem. Par suitu priesteri izdaudzināto Andri Vasiļevski, kura svētajās misēs skanējušas arī tautasdziesmas, bīskaps norīkojis darbā uz citu Kurzemes pusi.
Vienā no draudzēm atlikuši divi cilvēki, taču priesteris tik attrauc – kas par bēdu! Jauno kalpošanas vietu viņš nosauc par auglīgu lauku, kur uzplaukt brīnišķiem ziediem.
Kā ierasts, arī šajā rītā Andris Vasiļevskis cēlies sešos – citādi neko nevarot paspēt un pavasara saule tak’ neļauj ilgāk pasnaust, pati lienot acēs. Ciemiņus gaidīdams, sacepis sēklu kraukšķus un tad steidzis uz rīta dievkalpojumu.
Pēc tam ar sakramentu pie draudzes vecajiem ļaudīm, kas paši vairs nevar atnākt uz dievnamu. “Ar cilvēkiem jāaprunājas, tas viņiem svarīgākais,” viņš nosaka.
Par jauno kalpošanas vietu kļuvušas Aizputes, Pāvilostas un Vecpils draudzes, taču jūtams, ka vienā sirds stūrītī joprojām glabājas suiti, ar kuriem kopā pagājuši pirmie astoņi priesterības gadi.
Sekojusi pieredze Liepājā Svētā Jāzepa katedrālē, kurai, pateicoties enerģiskā priestera pūlēm, izdevās uzlikt jaunu jumtu un paglābt valsts nozīmes arhitektūras un kultūrvēstures pieminekli no tālāka posta.
Turpat viņš ierīkojis nelielu sakrālo tērpu kolekcijas ekspozīciju, taču pēc trīs gadiem bīskaps jauno censoni ar paša piekrišanu “aizrotējis” tuvāk laukiem.
Gādīgais namatēvs aicina uz viesistabu pie apaļā galda un cienā ar paša gatavotu gavēņa laika zupu.
Suiti vēl prātā?
Neesmu tur jau kādu laiciņu, bet ar suitiem kā ar mūža mīlestību – līdz kapa malai. Ja vien ko varu, arī tagad piepalīdzu.
Vienā no jūsu jaunajām draudzēm – Vecpils baznīcā – palikuši tikai divi cilvēki. Kā tas noticis?
Par to es domāju, jūs gaidīdams, un salīdzināju Vecpili ar Alsungu. Abas draudzes pastāv kopš 17. gadsimta, viena ir dzīvotspējīga, pateicoties tam, ka vēl pagaidām pratusi nosargāt savas mājas, jo suiti un mazais Alsungas novads velta tam visas savas piepūles, bet Vecpilī redzama cita aina – vecajā muižas ēkā kādreiz bija skola, kur tagad vairs nav nekā.
Šī katoļu sala protestantiskajā Kurzemē nav izturējusi laika pārbaudi, un izšķīšana lielākoties notikusi padomju periodā. Lai gan domāju, ka Vecpils draudzē varētu būt vairāk nekā tikai divi cilvēki, jo arī pēdējos gados te nebija radīti labvēlīgi apstākļi, lai ļaužu skaits nesaruktu.
Toties pati Vecpils baznīca pilna ar Kurzemes baroka kokgriezumiem. Īsta pērle!
Arī te varam vilkt paralēles – tagad zinām, ka Alsungas baznīcas kriptā* apglabāts grāfs Ulriks fon Šverins, un šogad cieņā pret šo vīru, kura ieguldījumu suitu kopienā redzam vēl šodien, tiks uzlikts piemiņas akmens.
Kripta ar apbedījumiem atrodas arī Vecpils baznīcā, nav gan zināms, kam pieder trīs mumificējušies ķermeņi un viena kaulu kaudzīte, taču mums tie no jauna jāiezārko, tā atdodot cieņu priekšgājēju piemiņai un pīšļiem, un ir doma to izdarīt pēc Lieldienām.
Suitos jūsu dievkalpojumos skanēja tautas dziesmas, vai Aizputē arī tā būs?
Šeit ir citādi, jo pirms manis 14 gadus kalpoja priesteris no Ļubļinas, Polijas, tātad – misionārs.
Vai tautas garamantas labi sadzīvo ar kristīgajiem rituāliem?
Man ļoti patika, kā 1993. gadā savā vizītē Latvijā par to runāja Jānis Pāvils II. Pats nācis no kalniešu apvidus Polijā, kur joprojām tautas tērps ir arī goda tērps, ar to iet uz baznīcu lielajos svētkos. Tautas kultūra nav atdalāma no kristīgās baznīcas, tās ir kā viens veselums, un pāvests norādīja, ka arī pie mums, Latvijā, tas notiek.
Pamatīgu robu starp kristīgo baznīcu un tautu Kārļa Ulmaņa laikā mēģināja iecirst ar dievturību, tautas dziesmas bija aizliegts dziedāt protestantu baznīcā, brāļu draudzēs ap Vidzemi, sevišķi baptistu apgabalos.
Kad ciemojos pie Čikāgas latviešiem un vadīju Celsmes dienas, baptistu mācītājs Oļģerts Cakars, kurš jau bija gados, man stāstīja, ka bērnībā nav pratis nevienu tautas dziesmu, jo baptistu vidē tās nedrīkstēja dziedāt.
Arī mūsdienās daudzi baznīcas kungi joprojām ir kā zirgi ar klapēm uz acīm un tautas mantojumu sauc par pagānismu – tautas dziesmu baznīcā nedrīkst dziedāt un ar tautas tērpu mugurā nav ļauts ienākt, jo tajā ir kaut kādas (pagāniskas) zīmes. Nu absurds!
Katoliskajos novados, kā, piemēram, Kurzemes suitos un Latgalē tautas kultūras mantojums joprojām iet rokrokā ar kristīgo baznīcu. Es kā katolis ar tautas dziesmām esmu uzaudzis.
Suitos muzikālā puse baznīcā pilnībā bija nodota kora ziņā, tautas dziesmas tur skanēja lielajās gadskārtās – Ziemassvētkos, Lieldienās. Pats dziedāju suitu vīru kopā.
Kur suitiem radies tas spēks noturēties līdz mūsdienām?
Suitiem palaimējies ar harizmātiskām personībām, kas ir bijušas priekšplānā, viņiem esot bijis tāds priekšsēdētājs, kas savu sakāmo parasti sācis ar vārdiem – mums, suitiem –, kas jau tolaik veidoja sabiedrības domāšanu, stāju.
Plašāk skatoties, teikums būtu jāsāk ar – mums, latviešiem.
Un pašiem jārunā tikai latviski, pat ja sveštautietis uzrunā krieviski. Skumji, ka daudzi tūlīt pāriet uz viņu valodu, un es pat neredzu veidu, kā to mainīt.
Kā pats reaģējat, ja, piemēram, krievs ar jums baznīcā nerunā latviski?
Kad pie manis atnāk, lai pieteiktu kristības, un saka “nado pokrisķiķ rebjonka” (vajag nokristīt bērnu, – tulkojums no krievu valodas. – I. P.), atbildu – lūdzu, nav problēmu. “Ja ņe poņimaju, čto vi govoriķe.” (Es nesaprotu, ko jūs sakāt.) Paskaidroju, ka es gan viņu ļoti labi saprotu.
Vārds pa vārdam, un mūsu saruna ievirzās tiktāl, ka atnācējs tomēr sāk saprast latviski. Tā notika Liepājā, kas bija ļoti laba skola. Suitos un Kuldīgā visi krievi runāja gandrīz perfektā latviešu valodā.
Kurzeme vien ir, bet draudze no draudzes atšķiras?
Kad vēl nekalpoju par priesteri, domāju – nē, tā nevar būt, tas ir izdomājums. Nokļuvu suitos trijās draudzēs par prāvestu, kā arī Kuldīgā, un pats pārliecinājos, ka katra draudze pilnībā atšķiras – pat suiti no kuldīdzniekiem.
Kuldīdznieki ir pils ļaudis, tas izpaužas viņu stājā, graciozitātē, pat veidā, kā pagriežas. Vārds jau arī skan – Goldinga (senais Kuldīgas nosaukums. – I. P.)! Un dižie suiti – visi viņus Latvijā pazīst.
Vairāk pēc dziedātājām, suitenēm un viņu šerpās valodas…
… un bramanīgās stājas, jo suiti zina, kas ir drēbe, kā to nest!
Vai nav žēl, ka neesat vairs Alsungas, Gudenieku, Jūrkalnes draudzēs?
(Smagi nopūšas.) Nu bija žēl. No pirmās dienas dzīve tur bija tik piepildīta, sākot jau ar suitu renesansi, kas kulmināciju sasniedza 2009. gadā, kad suitu kultūrtelpu iekļāva UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kam jānodrošina tās neatliekama saglabāšana. Līdz ar to Pandoras lādei vāks bija atrauts vaļā.
Vai šeit nebūs par knapu ar jūsu jaudu un spējām?
Vai atceraties brazīliešu daudzsēriju filmu “Donna Beiža”, kurā skaistākā epizode, kad viņai atsūtīja kasti ar zirga mēsliem, bet Beiža pretim nosūtīja brīnišķīgu rožu pušķi, jo, pateicoties mēsliem, varēja izaudzēt tik skaistus ziedus? Šeit arī ir laba augsne. Jānodzīvo pirmais gads, lai saprastu, kur esi vajadzīgs un arī lai tevis nav par daudz.
Ja pašam būtu iespēja izvēlēties, kur kalpot, vislabāk gribētu būt priesteris Lēnās**. Man vajag dabu, lai varu iznākt no mājas basām kājām un ielaist rokas zemē. Aizputē jūtos daudz labāk nekā Liepājā, kur pirmais, ko redzi uz ielas, ir nospļaudīts bruģis.
Šeit pie baznīcas uztaisīšu kādu dobi un iestādīšu lavandas – būs smaržaugs, derēs tējai un arī kā lieliska garšviela kaut vai cūkgaļas cepetim, ko man iemācīja francūzietes, kas Alsungā bija ieradušās no Francijas delegācijas sastāvā.
Kāds ir jūsu skaidrojums, ka ļaudis mazāk iet uz baznīcu?
Pareizticīgiem ir tāds teiciens – kāds pops, tāda draudze. Ļoti liela nozīme ir priestera harismai, viņa autoritātei. Ja tās nav vai viņš nespēj atrast kopīgu valodu vai aktualitāti, kas cilvēkiem vajadzīgs, tad sekas ir neizbēgamas.
Arī Romas pāvesta Franciska ciemošanās pērn Aglonā nebija kupli apmeklēta. Vai pie vainas nav pati katoļu baznīca, kurā jau gadu desmitiem ilgi tikuši izdarīti un slēpti noziegumi pret saviem draudžu cilvēkiem? Nesen pāvests ir atvainojies, taču salauztās dzīves neizlabot.
Neko jau vairāk nevari izdarīt, grēks ir bijis, tas ir noticis fakts, kuru nevar padarīt par nebijušu. Ko tu vari – atvainoties kā pāvesta gadījumā un lūgt, lai Dievs dziedē ievainotās dvēseles.
Pirms pāris nedēļām biju uz bērēm, kad Amulu kapsētā apglabāja manu skolotāju Martu Niedri un viņas dzīvesbiedru Hariju Astru. Viņi bija cilvēki, kas dzīvoja mīlestībā – gan savstarpēji, gan ar citiem ļaudīm un šo Dieva pasaulīti, taču mira no slepkavas rokas. Atvadu vārdos mācītājs teica, ka viņam nav atbildes uz jautājumu – kāpēc tā notiek?
(Ilgi apdomā.) Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, arī sliktas lietas. Tās uzrunā visus, kas ar to saistīti, un liek izvērtēt no jauna savus kritērijus dzīvē.
Tik traģiski gadījumi mūsu pamatus riktīgi sapurina, un tad ieraugām, kas ir pats vērtīgākais. Cilvēks, kas tev līdzās. Viss pārējais – nekas, tikai pupu mizas.
Slava, nauda ir kā jūras sūdi, kas nāk un atkal aiziet, bet cilvēks… Nu kas var būt skaistāks par šo brīdi, kad esam te pie tējas tases? Varbūt vecumdienās šis būs viens no tiem mirkļiem, kad, sēdot uz gultas kantes, galvai purot, es to atcerēšos!
Tā ir vislielākā bagātība. Un šādi notikumi mums to atsauks atmiņā.
Ko darīt ar tiem, kas darījuši ļaunus darbus?
Labi, ka neesmu Dievs, un man nav jāpieņem lēmums. Ļaunums ir kā bumerangs – izmet, un kaut kad tas atgriezīsies atpakaļ pat ne no tās puses, no kurienes esi palaidis, bet no citas – noteikti.
Kas ļaunas lietas darījuši – vai tie ir slepkavas vai jebkurš cits ļaundaris –, viņi paši sev verdiktu ir pieņēmuši, neviens tiesas spriedums nebūs tik bargs kā turpmākā dzīve ar nodarītā grēka smagumu un apziņu.
Svētajos rakstos rakstīts par Kaina zīmi, kas viņu pavada visu mūžu par to, ka nogalināja savu brāli Ābelu.
Priesterim dota vara atlaist ļaužu grēkus. Vai pie jums ir nācis, piemēram, kāds čekas ziņotājs, kuram nav bijis dūšas par to publiski atzīties un nožēlot. Mēs taču mācām bērniem – esi ko sliktu izdarījis, neslēp un palūdz piedošanu.
Tas ir tikai un vienīgi atkarīgs no paša cilvēka sirdsapziņas. It kā vienkārši, bet sirdsapziņas mēdz būt dažādas – vai nu skrupuloza, vai vaļīga. Kam vaļīga, var sagrēkot un pat to neapzināties, jo tas ir viņa dzīves skatījums, standarts.
Smags bija tas laiks, kuram esam gājuši cauri, ikviena ģimene ar to ir saskārusies. Atceros, bērnībā nedrīkstējām Ziemassvētkus svinēt – mamma strādāja par pirmsskolas pedagogu un Nīcā dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, kur arī sienām varēja būt ausis.
Eglīte bija atļauta tikai uz Jauno gadu, taču tētis uz Ziemassvētkiem zem jakas atnesa egles zaru. Man tas likās tik muļķīgi – pie vecāsmammas istabas vidū stāv liela egle, bet pašu mājās to nevaram.
Kad ar māsām bijām drusku lielāki paaugušies, Ziemassvētkos braucām uz Liepāju un gājām uz luterāņu dievkalpojumu Annas baznīcā un pēc tam uz svēto misi katoļu katedrālē.
Tā notiek, ja ģimenes ir sašķeltas starp konfesijām. Taču kāds mūsu ģimeni dievnamā bija redzējis un par to noziņojis. Direktors izsauca mammu uz skolu un pārmeta, ka viņa taču ir pedagogs, kam jārāda piemērs jaunajai paaudzei, taču viņa vēl savus bērnus vedot līdzi.
Mamma raksturā ir pazemīga un tikai noteica – nu labi. Nākamajos Ziemassvētkos braucām uz Saldus baznīcu.
Pēc kā nāk cilvēki uz baznīcu?
Tas jājautā viņiem pašiem.
Nu jums jāzina, esat taču altāra priekšā!
Es atnāk’ gudri parunāt. Ja nopietni – ļaudis vēlas gūt garīgu stiprinājumu, ka viņu dzīves izvēle ir pareiza. Ja to izdodas atrast, tā ir augstākā pilotāža un nekas vairāk nav vajadzīgs. Ja arī cilvēks kaut kur kļūdās, viņam tiek parādīts ceļš, kas būtu jādara, lai to izlabotu.
Mātes Terēzes klostermāsām bija četri galvenie dzīves principi – labs ēdiens, pietiekams miegs, lūgšanas un darbs. Kā galdam četras kājas. Ja cilvēks šīs lietas tur sabalansētas, viss ir kārtībā.
Mūsdienu cilvēks jautātu – un kur tad sekss?
Mākslas skolas laikā pasniedzēja Smaida Rubeze mums teica – jūs jaunie kā zaķi burkānlaukā, pieskrien pie viena, pašņakarējas, pie otra un trešā, un tā arī vieni paliekat.
Ja par seksu – tas ir tikai kaut kāds laika posms, kas aktuāls reproduktīvajā vecumā. Pēc tam otra cilvēka pieskāriens varbūt sagādās lielāku baudu nekā tas “trenažieris”… Ar laiku saproti, ka dzīvi nevar izniekot, katru dienu jācenšas dzīvot tā, lai nestu arī citiem lielāku labumu.
Daudz svarīgāka ir laimes sajūta, ka līdzās atrodas īstie cilvēki, kompānija, ar kuru varu dalīties. Alsungā mums bija vakari, kad gatavojām šokolādes krēmu, un tā kopā būšana, bružināšanās bija daudz svarīgāka par pašu rezultātu.
Līdzīga sajūta mani pārņēmusi radu saietos, kad pie vecāsmammas sabrauc visas septiņas meitas. Tad ir gan humors, gan porcelēšanās – tā suiti saka, ja kāds kļuvis baigi porcīgais un uzmetis šķūri jeb, kā vidzemnieks teiktu, uzmetis lūpu.
Cik bieži sanāk savējos satikt?
Tagad mazāk. Nupat vecaimammai nosvinēja 95 gadus, bet es nevarēju tikt. Gan jau aizbraukšu vēlāk pie viņas kā priesteris ar Vissvētāko sakramentu.
Jūsu izvēli kļūt par priesteri ģimene atbalstīja?
Mamma un māsas atbalstīja, tētim pat nejautāju, tajā laikā vecāki bija šķīrušies. Vecāmamma gan to dikten nožēloja. Viņa gaidīja mazbērnus. Bet man ir divas māsas, vienai – divas meitas, otrai – divi dēli.
Jautājums par celibāta atcelšanu Vatikānā nav aktuāls?
Ja arī būs kādas izmaiņas, tās uz mani neattieksies. Un ko tad man sevi ar tādām runām lieki kārdināt un sāpināt?
Lēmums veltīt savi kalpošanai un atteikties no ģimenes dzīves nebija viegls?
Tev doti seši gadi, kuru laikā lēnām uz to ej. Pašas studijas bija apmēram kā klostera tradīcijā – iemācies paklausību: kaut kur dodoties, jāprasa atļauja, un dienai ir savs ritms, kuram tagad pakļauta tava dzīve. Nevari vairs trallināt pa pasauli kā tauriņš, jo gatavojies priesterībai.
Vai nav bijis šaubu par ceļa izvēli?
Kad vēl mācījos garīgajā seminārā, uzdevu sev jautājumu, kāpēc man vajadzēja tik daudz laika patērēt biškopības un tekstiliju studijām, ja priestera darbā tas nebūs vajadzīgs.
Studiju laikā atbildes vēl nebija, bet suitos to sapratu, jo visas zināšanas un prasmes konkrētajā vidē kļuva aktuālas. Tu neesi tikai svētdienas sprediķotājs no kanceles, tev jāpiedalās draudzes dzīvē ar visu, ko zini un proti.
Kam vēl kārdināt Dievu, ja viņš devis šādas iespējas un caur tām gatavoja šim mirklim? Visi trumpji tavās rokās, tagad ej un dari!
To sauc par bingo, kad visi cipari sakrīt.
* Liels pagrabs vai eja baznīcā, parasti izvietots zem altāra, kas nereti izmantots kā kapenes baznīcai svarīgu cilvēku apglabāšanai.
** Ciems Skrundas novada Nīkrāces pagastā.
Andris Vasiļevskis
priesteris
Dzimis 1977. gada 17. maijā.
Mācījies Nīcas vidusskolā.
Studējis Liepājas mākslas koledžā, Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā, Rīgas Tehniskajā universitātē.
Beidzis Rīgas garīgo semināru.
Strādājis Vatikāna radio par korespondentu.
Par priesteri iesvētīts 2007. gadā.
Kalpojis Alsungas, Gudenieku, Jūrkalnes, Kuldīgas, Liepājas, Vaiņodes, Priekules, Bārtas un Grobiņas katoļu draudzēs.
Kopš pagājušā gada nogales norīkots uz Aizputes, Pāvilostas un Vecpils draudzēm.
