V. Krustiņš: – Ja runājam par konkrētiem jautājumiem, kas skar labas pārvaldības jautājumus, – kā vērtējat notikumus ap KNAB? Biroja direktoru, kā zināms, ieceļ Saeima, taču šobrīd visa spriedelēšana par KNAB notiek kaut kur citur. Tagad, šķiet, tiek darīts viss, lai Jaroslavu Streļčenoku dabūtu prom, bet Saeima šajā procesā it kā tiek ignorēta. 24
– Sliktākais gan ir tas, ka viss tiek maksimāli politizēts un vienlaikus uzkurināts publiskajā telpā. Varētu jau jautāt – kam tas ir izdevīgi, un tā daļēji būtu atbilde uz jautājumu. Laimīgā kārtā KNAB likumā ir paredzēta skaidra iestādes vadītāja atstādināšanas procedūra un tas nevar kļūt par kāda viena cilvēka politisku lēmumu. Bet KNAB problēma ir nepārprotama – tas ir divu cilvēku konflikts. Sabiedrībā KNAB prestižs krītas ik brīdi, un tas ir vissliktākais.
– Vai tikai?
– Jā, bet aiz katra no šiem cilvēkiem stāv kaut kādas intereses. Iespējams, arī politiskas. Es šajā gadījumā nesimpatizēju ne vienam, ne otram, bet, ja tā ir represīva valsts iestāde, tad, piedodiet, bet priekšnieks ir tikai viens. Vai nu kādam patīk, vai nepatīk, bet viņš ir priekšnieks un atbild par iestādes darbu. Kamēr viņš nav likumīgi atstādināts no amata, tikmēr viņa lēmumi padotajiem ir saistoši. Ja kādam nepatīk… Neviens jau nespiež strādāt tieši tur…
Bet, ja runājam par labu valsts pārvaldi, patiesībā tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es vēlos atgriezties Saeimā. Trīs gadus esmu strādājis Valsts prezidenta kancelejā un domāju, neviens neapstrīdēs, ka prezidenta institūcija šajā laikā ne reizi nav prettiesiski iejaukusies parlamenta darbā. Taču ir bijušas daudzas labas idejas, kas dažādu iemeslu dēļ parlamentā ir “iestrēgušas”, un man būtu vēlme tās “pakustināt”. Es gribētu pieminēt divas iniciatīvas, kas, manuprāt, valstij ir ļoti būtiskas. Pirmkārt, valsts zemes fonda izveidošana, ko ierosināja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Otrkārt, valsts pārvaldes reforma. Satversmē teikts, ka Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Šobrīd ir tā, ka Valsts prezidents nosauc premjera kandidātu, tad Saeima balso par valdību. Tālāk premjers var atlaist kādu ministru, bet, lai ieceltu vietā kādu citu, ir vajadzīgs jauns Saeimas balsojums. Iznāk tāds riņķa dancis – premjers it kā vada valdību, bet nav noteicējs par tās sastāvu. Visu pavada politiska tirgošanās. Atcerieties, bija gadījums ar satiksmes ministru Anriju Matīsu, kad premjers nevarēja iegūt koalīcijas atbalstu izraudzītajam ministram un nācās meklēt balsis pie opozīcijas. Prezidenta likumdošanas iniciatīva paredz, ka Saeima balso tikai par Ministru prezidentu un tālāk viņš pats aicina ministrus. Skaidrs, ka pirmais Ministru kabineta sastāvs tiks saskaņots ar partijām, taču valdības vadītājs varēs nomainīt atsevišķus ministrus, ar kuru darbu viņš nebūs apmierināts, bez Saeimas balsojuma. Premjeram līdz ar to būs brīvākas rokas, bet vienlaikus arī lielāka atbildība. Vēl šī reforma paredz, ka prombūtnē esošu ministru aizvieto nevis kāds no viņa kolēģiem – kā tagad kultūras ministre aizvieto demisionējušo tieslietu ministri –, bet parlamentārais sekretārs, kas ir otra augstākā politiskā amatpersona ministrijā. Vēl viens jaunievedums – konstruktīvās neuzticības princips. Tas nozīmē, ka parlaments var izteikt neuzticību premjeram tikai tad, ja vienlaikus tiek apstiprināts nākamais premjers, līdz ar to nepieļaujot reālās izpildvaras vakuumu. Tas nozīmē, ka pieaug parlamenta loma, jo šobrīd nākamā premjera kandidātu nosauc Valsts prezidents, bet te tā jau būtu deleģēta parlamentam. Domāju, ka visas šīs izmaiņas veicinātu jūsu pieminēto labo pārvaldību.
M. Antonevičs: – Vai šī reforma ir jūsu personīgā interese vai tā būs arī ZZS prioritāte nākamajā Saeimā?
– Jā, ZZS to atbalsta, tas ir ierakstīts partijas izvērstajā programmā.
