Sandra Vensko: Negribētos, lai latviešu valodas karogs tiktu aizslaucīts, samīcīts, saplēsts strēmelē 7
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Cik ilgi darbojas izteikts vārds? 1988. gadā Uldis Bērziņš rakstīja: “Mēs ļaužu prastu, zemnieks un bodnieks. Vēsture sākas vakar un šodien.
Mēs savu ļaužu, podnieks un galdnieks. Piedzims puika, būs šaī zemē valdnieks. Mēs prastu ļaužu ar stipriem zobiem, dēli būs kungi pār zemi un lopiem, tā tik ir luga!”
Bērziņa rakstītais pirms atmodas – “vēsture sākas vakar un šodien” varētu šķist nekas vairāk kā dzejnieka spēlēšanās ar vārdiem. Bez īpaša zemteksta, kas gan tur īpašs, ja dzejā piesaukta mūsu valsts vēsture?
Pirmajā acu uzmetienā tā arī ir, valsts funkcionē, valodas zib un mijas, uztvere mainās.
Neskatoties pat uz vīrusa klātbūtni, dzīve kļuvusi labāka, sasaiste ar globālām problēmām aktuālāka nekā jebkad. Angļu valodas ietekme jūtama visās dzīves jomās, latviešu valoda joprojām dzīvo grāmatās, saziņā, vien paradoksāli, ka naida runu savaldīt kļūst aizvien grūtāk.
Runājot par laika nogriežņiem, vakardiena jau ir kā novadējies dzēriens, vārdā nosauktais no rīta, vakarā jau no apziņas izdzēsts.
Negribētos, lai latviešu valodas karogs tiktu aizslaucīts, samīcīts, saplēsts strēmelē. Ikdienā nepamanīta, pat neizskaidrojama parādība – saziņa svešā mēlē iesakņojas, bet – lai tā paliek vien saziņas instruments.
Kad literatūrā sākas strīdi par balvām, ērtāk būtu paklusēt un nogaidīt.
No otras puses, ir būtiski diskutēt par nominētajām grāmatām, izvērst saturīgu diskusiju par to, kuram autoram izdevies tulkojums, kuram labāka latviešu valoda, darba saturs, vai grāmata izskanēs gana skaļi, kurš to sadzirdēs arī ārpus valsts.
Katru gadu rakstnieki par savu darbu saņem novērtējumu, līdzās izskan arī lasītāju vērtējums, kas nereti nesakrīt ar godalgošanai izvirzītajiem autoru darbiem.
No sīkām iebildēm līdz nekontrolētiem vārdu plūdiem, naida runa valda ne tikai rakstītajā tekstā. Neiecietībai ir tendence pārtapt, dalīties un vairoties, veģetēt. No sīkas atziņas par uzrakstīto līdz konkrēta cilvēka apspriešanai tekstā viens solis.
Vainot, atgādināt, piesaukt, rušināt un kurt vārdu sārtus, šāda tendence ir vērojama ne tikai radošu cilvēku, bet visas sabiedrības savstarpējo attiecību kontekstā.
Naida runas augsne bagātinās no visapkārt esošajiem tekstiem, to satura, un šīs nepārtraukti apspriestās darbības rezultātā atkal un atkal junda procesus, kuros nereti nepievērš uzmanību ne saturam, ne latviešu valodai.
Taču runa nav par to, kas kuram tīk vai raisa nepatiku. Runa ir par to, ka jebkura balva ir tikai mirklis prieka. Svarīgāka par balvu, manuprāt, ir savas valodas saglabāšana.
Balva ir nauda un brīdis slavas, grāmatu vāciņš publiskajā telpā, autora bilde, atpazīstamība. Veiksmīga PR kampaņa virzīs darbu tālāk, vēsturē ierakstīsies pats darbs. Tik vienkārši, protams, kādam tas viss var nepatikt.
Kā balvas sadalīs šogad, kurš saņems atzinību par veikumu? Neērts šis balvu un labākā darba vērtēšanas process.
Nepiederot nevienai grupai, neesot radošai personai (kas gan ir radošs cilvēks?), lasītājs var nodomāt, kas vainas balvām un žūrijām, galvenais, lieta nodarīta. Tieši šobrīd garīgumam būtu jākļūst par balstu un jāiedrošina dzīvot.
Lielākie svētki, “LaLiGaBa” tuvojas, autori nervozē, kāds izmet repliku, kāds bliež ar dūri, mainīga vai nemainīga žūrija, balvas būs, tās tiks labākajiem, gads aizvērsies kā grāmata. Ir svarīgi būt te un tagad, pacelties pakāpi augstāk, saskatīt tālāk.
Izvairīties no naida runas kļūst praktiski neiespējami, skatījums uz vienām un tām pašām norisēm vienmēr būs atšķirīgs, starp draugiem un paziņām būs ziņotāji, ar vieglu roku izdzēsti cilvēku uzvārdi.
Tāda ir vīrusa izraisītā blakne, nespēja nošķirt valodu, literatūru no cilvēka un viņa dabas un dzīves uztveres. Aprīlis kā atgādinājums – lasīt nesen mūža miegā aizmigušā Ulža Bērziņa dzeju un domāt par latviešu valodas skanīgumu, tās bagāto saturu.
Pamazām un neatgriezeniski, gribam to vai negribam, dzejnieks vienmēr atgādinās par pasaules valodām, to mijiedarbību, sasauks kopā tos, kuri grāmatās vēsta par smalkām un tik irdenām lietām kā saprašanās, tolerance un labestība.
