Daudzās iestādēs veselais saprāts ir atcelts. Kā slikta likumdošana un būvniecība nogalina Latvijas arhitektūru 0
Situācija Jaunā Rīgas teātra (JRT) būvlaukumā, kas, sākusi gruzdēt 2018. gada rudenī, šovasar uzliesmoja atklātā konfliktā starp pasūtītāju VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) un arhitekti Zaigu Gaili, no vienas puses, un būvniekiem “Re Re Būve”, no otras, un pēc tam, kad VNĪ lauza līgumu ar būvniekiem, izvērsusies tiesvedībā, turklāt tagad VNĪ ir izsludinājis jaunu iepirkumu JRT pārbūvei, “KZ” rosināja noskaidrot, cik lielā mērā tā liecina par sistēmiskām problēmām trīsvienībā – arhitekts, pasūtītājs un būvnieks – kopumā.
Lai diskutētu par šo un citiem ar arhitektu cunftes dzīves virtuves pusi saistītiem jautājumiem, kas bieži sabiedrības izpratnē “pazūd tulkojumā”, “KZ” redakcijā viesojās Latvijas Arhitektu savienības (LAS) prezidents JURIS POGA (SIA “Arhitekta J. Pogas birojs”), arhitektes GUNTA GRIKMANE (SIA “Sarma & Norde”) un ZAIGA GAILE (SIA “Zaigas Gailes birojs”), Nacionālās arhitektūras padomes priekšsēdētājs GATIS DIDRIHSONS (SIA “Didrihsons arhitekti”), LAS Sertificēšanas centra vadītāja ELĪNA ROŽULAPA (SIA “ER3”), arhitekts RENĀRS PUTNIŅŠ (SIA “Malus Architects”) un Kultūras ministrijas (KM) eksperts arhitektūras jautājumos JĀNIS DRIPE.
Ceļā uz jaunām maksimām?
– Situācija JRT būvlaukumā rosināja atkal uzdot jautājumu – cik adekvāti šobrīd, sešus gadus pēc “Maxima” traģēdijas, ir noteiktas atbildības robežas par būvlaukumā notiekošo? Citēšu arhitekta Mārtiņa Jaunromāna intervijā (“Diena”, 15.05.2017.) teikto: “Arhitekts kā būvprojekta vadītājs ir spiests parakstīt arī tās projekta sējumu daļas, par kurām viņam nav profesionālas izpratnes un kuras nav ietvertas viņa izglītības programmā, piemēram, par konstrukciju izturību.”
Gunta Grikmane: – Problēma ir tā, ka pie mums viss tiek samests kopā – jā, būvprojekta vadītājs var būt arī arhitekts, jo tā ir vēsturiski izveidojies, un ārzemju kolēģi skatās ar apbrīnu uz Latvijas arhitektiem, kuri spēj tik plaši pārredzēt visu būvprojektu, nevis iedziļināties tikai un vienīgi ar arhitektūru saistītos jautājumos.
Kā Mārtiņš Jaunromāns saka – no mums prasa parakstu par to, ka kanalizācijas caurule ir pareiza vai ka būvkonstrukcijās ir pareizi izrēķinātas pilnīgi visas slodzes.
Tā nekur citur pasaulē nenotiek – arhitekts ir arhitekts un kā būvprojekta vadītājs atbild par to, ka būvprojektā ir iekļauts kāds dokumentu, būvprojekta risinājumu un daļu kopums, bet viņš neparakstās par šo daļu pareizību. Par to parakstās konkrēto daļu būvinženieri, kuri attiecīgo daļu ir izstrādājuši un kuriem ir sertifikāti atbilstošajās jomās. To neviens pat nemēģina saprast, arī likumdevēji.
Saruna par to būtu jāsāk no sākuma, jo tā ir absolūti greiza izpratne par būvprojektu un to, no kā tas sastāv – mums katram ir atbildība par savu daļu.
Līdz ar to šis atbildību sadalījums ir tieši tikpat greizs, kā pirms 2014. gada, kad par to sāka intensīvi runāt. Pilnīgi nekas nav uzlabojies, viss ir tikai vēl vairāk samudžināts.
Protams, sitamais būs būvprojekta vadītājs, bet situācija kopumā diemžēl ir traģiska.
Gatis Didrihsons: – No ierēdņa viedokļa tas ir vienkāršākais risinājums.
G. Grikmane: – Ir jau arī publiskais pieprasījums, ko veido tie, kas skaļāk runā. Vispirms tas interesē attīstītājus, būvniekus, lai nogrūstu no sevis atbildību un atrastu vainīgo.
Elīna Rožulapa: – Atgriežoties pie jautājuma par sadrumstalotu atbildību – tas ir pilnīgi pareizi, jo katram ir jāatbild par to, ko viņš dara. Problēmas sākas brīdī, kad atbildības pārklājas vai arī nav skaidri novilktas to robežas.
Vismaz arhitektu profesionālajā vidē ir ļoti skaidrs, par ko mēs katrs atbildam.
Interpretācijas sākas tad, kad pie tā ķeras cilvēki, kuriem nav izpratnes ne par būvniecības procesu, ne par mūsu katra kompetenci.
Koleģiāla dialoga jautājums
– Gailes kundze, jūsu situācija ar būvniekiem JRT būvlaukumā laikam ir iepriekš teiktā kvintesence…
Zaiga Gaile: – Manā JRT projektā ir 43 sējumi, un es parakstos uz visiem, turklāt nevis vienu, bet trīs un pat piecas reizes – kā būvprojekta vadītāja, būvprojekta sadaļas vadītāja un vēl un vēl.
Man no parakstīšanas pat iekaisa rokas, un es izgatavoju zīmodziņu. Arī tas tiek uzskatīts par lielu pārkāpumu.
Es apsveicu “Valsts nekustamos īpašumus”, kas iesāka šo karu ar būvniekiem, un tad jau nāca aktuālā karteļa lieta, kas nebija prognozēta.
Tomēr, vai ir pareizi, ka Arhitektu savienība ne ar pušplēstu vārdu nepiedalījās šajā diskusijā? Es visu laiku ļoti gaidīju, kad tas notiks, jo situācija taču attiecas uz mums visiem.
Tu, Juri Poga, arī strādā ar “Re Re Būvi”(SIA “Arhitekta J. Pogas biroja” un SIA “Mailītis A.I.I.M.” projekta – Mežaparka Lielās estrādes – būvnieks ir būvnieku apvienība “LNK Industries” un “Re Re Būve”. – A. B.), un es gribētu pajautāt, kā tu tiec ar viņiem galā?
J. Poga: – Ko lai es te komentēju? Viena lieta ir, ka varam deklaratīvi aizstāvēt savus biedrus, taču acīmredzot tas būtu pārāk primitīvi, jo tā nav tikai publiska parādīšanās. Turklāt LAS viedokli gribēja prasīt arī būvnieks. Uz šiem jautājumiem ir jāatbild ļoti kompetenti, jo ar tiem saistās tiesvedība, un LAS nāk ar savu ekspertu kā liecinieks.
Z. Gaile: – Bet tu man varēji vienkārši piezvanīt, jo es lecu uz ambrazūras visu mūsu dēļ. Man piezvanīja Reinis Liepiņš, Sintija Vaivade, Brigita Bula, sakot – jā, Zaiga, tā ir mūsu visu kopēja lieta. Vienīgais, ko saņēmu no LAS, bija 25. augusta draudu vēstule par sertifikāciju.
E. Rožulapa: – Kāpēc LAS izsakās vai neizsakās? Jo mums nav pilnīgi nekādas citas informācijas par JRT gadījumu kā vien no medijiem. Gailes kundze, jums pašlaik ir spēcīgākais atbalsts, kāds var būt – ka pasūtītājs (“Valsts nekustamie īpašumi”. – A. B.) ir ar arhitektu vienā pusē.
Z. Gaile: – Protams, bet jūs varējāt mani uzaicināt uz LAS valdes sēdi, un es būtu visu kompetenti pastāstījusi. Jo mums ir tikai viena mūsu brālība, un šis jautājums skar mūs pilnīgi visus.
Ačgārna izpratne
– Vai arī arhitektu vidē ir karteļi, tāpat kā būvniekiem?
E. Rožulapa: – 2014. gadā KM veica pētījumu, kurā viens no uzdevumiem bija noskaidrot, kurš visvairāk uzvar publiskajos iepirkumos projektēšanas pakalpojumiem. Izrādījās, ka 25% no publiskā iepirkuma projektēšanā vinnē desmit kantori un seši no šiem uzņēmumiem paņem 15%.
Pētījumam tagad notiek otrā kārta, kur uzdodam šos pašus jautājumus ar piecu gadu atstarpi. Paredzu, ka iznākums būs stipri līdzīgs, ja ne šis procents būs vēl stipri lielāks.
Turklāt šie daži uzņēmumi nebūt nav arhitektu biroji, tie pieder nezināmas izcelsmes cilvēkiem – mēs, protams, neesam piepūlējušies, lai noskaidrotu, kas ir patiesie labuma guvēji, – tomēr ir skaidrs, ka amatpersonas tajos nebūt nav arhitekti, lai gan arhitekti tur ir piesaistīti.
Visā pasaulē tiek reglamentēts arī tas, kas vispār var lietot arhitekta biroja nosaukumu,
un pieņemtā sistēma ir, ka atkarībā no valsts šis uzņēmums pilnībā pieder vai arī balsstiesību vairākums pieder sertificētiem arhitektiem vai arī ar to saistīto reglamentēto brīvo profesiju pārstāvjiem.
J. Dripe: – Tādēļ arhitektu kopiena stingri iestājas par to, ka valsts un pašvaldību objektiem nedrīkst organizēt projektēšanas pakalpojuma iepirkumu, nerīkojot vispirms arhitektūras metu konkursa stadiju. Tā ir reāla iespēja izslēgt no tirgus nekvalitatīvus starpniekus ar neadekvātas cenas piedāvājumiem.
J. Poga: – Izpratnē ir vēl viena deformācija – mēs, visi arhitektu biroji, esam SIA – likuma izpratnē – komersanti, turklāt vēl esam arī reģistrēti būvkomersantu reģistrā. Tas nozīmē, ka valsts no mums gaida labu peļņu, lai samaksātu peļņas nodokli.
Elīnas minētie ir pilnīgi komersanti, kas ņem publiskos pasūtījumus, lai ražotu peļņu.
Te ir tā atšķirība – arhitekts dzīvo projektam līdzi no pirmās skices līdz pabeigšanai un lietošanai.
Par kādu peļņu es varu runāt, ja man tas rezultāts ir jāaizved līdz galam pēc iespējas labāk?
– Gailes kundze intervijā “Ir” (1.08.2019.) teica: “(Būvniecības procesā) parasti arhitektus nostumj malā, viņiem vārda tiesību nav. Šīs nozares degradācija iet uz to, ka iznīcina arhitektūru.” Cik vispār, ņemot vērā šo komplicēto situāciju, arhitektam ir reāli sagaidīt adekvātu un sākotnējai iecerei atbilstošu sava projekta īstenojumu?
Z. Gaile: – Esmu pilnīgi droša, ka man sanāks, bet tā visu laiku ir nemitīga cīņa. Piemēram, pēdējā laikā ir nācis modē jauns modelis “design & build” (projektēšana kopā ar būvniecību. – A. B.).
Man to uz izlīguma pamata piedāvāja gan “Re Re”, gan VNĪ. Un tad, kad es abām šīm pusēm uzrakstīju savus jautājumus, arī – kas par to atbildēs –, tad nonāca strupceļā. Nekur nevar likties, man tāpat par visu ir jāatbild.
G. Grikmane: – Man ir pieredze, strādājot Zviedrijā, un varu pateikt, ka Latvijā ir ačgārna izpratne par visu būvniecības procesu un arhitekta iesaisti tajā.
Normālā variantā (un šāda prakse ir ne tikai Zviedrijā, bet arī visā pārējā Eiropā) vispirms ir kvalitatīvi izstrādāta bāze – tas nozīmē, ka pasūtītājs ilgā laika periodā ir veicis ļoti nopietnu izpēti, izstrādājis skiču projektu, varbūt ir bijis pat konkurss, un tad viņš ar šo pilno skiču projektu jau ar augsta līmeņa detalizāciju, kas ataino visu, kas pasūtītājam ir svarīgs, tai skaitā pilnīgu izpratni par arhitektūras risinājumiem, izsola būvniekiem, kuri ēku būvē pēc “projektēt un būvēt” modeļa.
Būvnieks par to visu atbild, un zem viņa ir vēl vesela komanda – inženieri, arī arhitekti –, kuri izstrādā trūkstošas un papildus detaļas, tā sauktos ražošanas rasējumus un arī atbild par to pareizību.
Turklāt visas šīs detaļas un risinājumi tiek saskaņoti ar būves arhitektu un pasūtītāju – – tādā izpratnē, kā un vai tas atbilst būves sākotnējai iecerei. Viņi pieņem lēmumu, vai tas ir pareizi vai ne, tomēr viņi neparakstās par tā atbilstību normatīviem – par to atbild būvuzņēmējs un viņa piesaistītie speciālisti.
Diemžēl Latvijā šobrīd vairs nav arī amatniecības –
ja meistaram ir jāstāsta, kā skrūvēt reģipsi, jo, lūk, projektā neesot uzzīmēts, ar cik skrūvēm viena loksne jāpieskrūvē, tad tā ir traģiska degradācija.
– Prokurors Zolitūdes traģēdijas procesā ir prasījis reālu cietumsodu ēkas arhitektam Andrim Kalinkam. Kādi secinājumi saistībā ar šo ir arhitektu kopienai, ņemot vērā, ka tas laikam ir pirmais šāds gadījums atjaunotās Latvijas laikā?
R. Putniņš: – Mums ir personiskā atbildība un juridiskās personas atbildība, jo esam vienlaicīgi komersanti un būvspeciālisti –arhitekti, kā arī civiltiesiskā un kriminālā atbildība attiecībā uz nodarīto.
Es vispār nesaprotu, kā šajā gadījumā var būt kriminālā atbildība arhitektam.
Procesā visi tur tagad sēž vienā rindā – arī tie, kas ir atbildīgi tikai civiltiesiski – objektīvi, ja es kā uzņēmējs uzņemos izpildīt līgumu, es kā amatpersona atbildu arī par saviem apakšuzņēmējiem, un, ja kaut kas notiek, zaudēju visus savus uzņēmuma un arī personiskos resursus, tas, protams, mani netraucē vērsties pret zaudējumus radījušo uzņēmumu.
Bet tad, kad man jāsēž blakus būvkonstruktoram, kurš, iespējams, ir kļūdījies aprēķinos, kā rezultātā ir zaudētas dzīvības, vai arī citai personai ar līdzīgu nodarījuma smagumu, tad es nesaprotu, kāpēc arhitekts tur atrodas.
Man liekas, ka valstij nav īstas skaidrības par to, kas ir civiltiesiskā, kriminālā un juridiskās personas un personiskā atbildība.
Viss šajā būvniecības procesā ir samests vienā putrā, dažādus argumentus mākslīgi pievelkot un visu dīvainā kārtā mērot pēc konkrētā lietā skaļākas skalas, šoreiz kriminālās atbildības.
Varu ar pārliecību teikt, ka šajā tiesā, visticamākais, notiesās tikai dažus cilvēkus, tos, kuru darbības rezultātā tiešām ir zaudētas dzīvības, pārējiem tie būs zaudēti gadi, savukārt uz tiesas sprieduma laiku nebūs neviena, pret ko reāli vērst civiltiesisko prasību.
Būtisks faktors, kas traucē atbildības sadalei būvprocesā Latvijā, ir civiltiesiskās apdrošināšanas formālisms, es nezinu nevienu izmaksu gadījumu būvniecības procesā, kas būtu bijis īpaši svarīgi šajā gadījumā, jo tieši apdrošinātājs būtu visvairāk ieinteresēts atbildības noskaidrošanā un samaksātās kompensāciju naudas atgūšanā.
G. Grikmane: – Citās valstīs šādos gadījumos tomēr sāk ar civilatbildību un, tālāk šķetinot, aiziet uz kriminālo.
Bezatbildība un nekompetence
G. Didrihsons: – Es laikam esmu vienīgais pie šā galda, kam nav sanācis piedalīties valsts un pašvaldību pasūtījumos. Man varbūt ir paveicies, bet es kā arhitekts nekad neesmu jutis, ka tiktu nostumts malā.
Tas, kā domā labs saimnieks, un tas, kam nerūp iznākums, atšķiras.
Droši vien, ka šajā ziņā vairāk būtu jāmācās no privātā, jo viss sākas no pasūtītāja.
Ja ir atbildīgs pasūtītājs, viņš paņem arhitektu, kuru, iespējams, izvēlējies konkursā, un tad visi saprot, ko viņš vēlas sagaidīt, un process noris pēc komandas principa, nevienam nesakot – tā nav mana atbildība.
Tas ir veselais saprāts, diemžēl šobrīd uz dažu iestāžu durvīm var uzrakstīt – šeit veselais saprāts ir atcelts.
E. Rožulapa: – Ir sajūta, ka tieši tā arī visvairāk pietrūkst JRT gadījumā. Bet tas ir arī vispār raksturīgi publiskajam iepirkumam – ka nav sajūtas, ka mēs – pasūtītājs, arhitekts un būvnieks – būtu vienota komanda, kā tas ir privātajos pasūtījumos. Šķiet, ka arī institucionālā vide ļoti velk uz savstarpējo apkarošanu, vainīgo meklēšanu un sodīšanu…
G. Didrihsons: – Jā, pats tas domāšanas veids, ka mēs tagad aprakstīsim, atradīsim, kas būs vainīgais. Tas nav ceļš manā izpratnē.
Cilvēcīgi es pilnīgi noteikti Zaigai vēlos izteikt atbalstu, mēs jūtam līdzi, bet pēc nepilnīgas informācijas sniegt oficiālus viedokļus par šo lietu, kur divas puses taisnību meklē tiesā, nebūtu prātīgi.
Protams, kopumā vajadzētu vairāk par šīm lietām runāt. Šeit tas labais jau ir apstāklī, ka pasūtītājs un arhitekts ir vienā pusē.
G. Grikmane: – Tajā brīdī, kad pasūtītājs vai attīstītājs domās arī par to, kā viņš tajā mājā dzīvos pēc desmit gadiem vai arī izīrēs dzīvokļus, birojus, mainīsies arī viņa attieksme pret visu komandu – viņš vēlēsies kopā strādāt, pats mācīties kādas lietas, lai pilnveidotu šo projektu, un prasīs to no komandas, kā arī no būvnieku.
Tagad diemžēl ir tā, ka par zemāko cenu pērkam visu, ko vien varam,
un it īpaši tas attiecas uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem.
– Vai LAS atsevišķi vai kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām ir centusies situāciju mainīt?
– Pirms kāda laika LAS šajos jautājumos diezgan intensīvi strādāja kopā ar Finanšu ministriju – arī ar būvniekiem, kurus pašreizējā situācija neapmierina, – un tika izstrādāti kritēriji, kuri pastāv kā metodiskie norādījumi.
Ja ir liels un gudrs pasūtītājs, viņš, protams, izmantos visas savas iespējas.
Tomēr, ja paraugāmies uz plašo masu, it sevišķi pašvaldību pasūtījumiem, kuriem maksimālais pieejamais resurss šajā sfērā ir būvvaldes vadītājs, viens uz vairākiem pagastiem, tad iepirkums, protams, būs tāds, kāds ir.
– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir lielākais Būvniecības likuma trūkums?
E. Rožulapa: – Citās valstīs līdzīgos likumos vai noteikumos ļoti skaidri pateikts, ka par būvniecības procesa un iznākuma likumību ir atbildīgs šīs būves īpašnieks.
Tas ir, ko mums nekādi neizdodas panākt. Tikai brīdī, kad īpašniekam būtu atbildība pret valsti un sabiedrību, pret būves lietotājiem par to, ka šī būve patiešām ne vien vienkārši atbilst normatīvajiem aktiem, bet arī atbilst lietotāju vajadzībām un dod kādu kvalitatīvu pienesumu, tikai tad viņš būs ieinteresēts skatīties, kas ir tas arhitekts, ko viņš nolīgst, būvuzraugs, būvnieks, un cīnīties par iznākumu.
Jo šobrīd, it sevišķi publisko pasūtījumu gadījumā, tie jau nav šo būvju lietotāji un izmantotāji, kas tās pasūta. Tiem cilvēkiem, kas reāli būvi apdzīvos, parasti nav nekādas teikšanas būvprocesā.
Z. Gaile: – Man ir arī labi piemēri – neskaitot JRT, man ir četri būvlaukumi – arī Kuldīgas Mākslas un radošais klāsteris (Kalpaka ielā 4. – A. B.).
Esam sākuši būvēt – tenderi uzvarēja “Ostas celtnieks” – , un, tā kā šī ir Latvijas Mākslas akadēmijas filiāle, projektam no pirmās dienas ir klāt gan LMA, gan pašvaldība.
Šobrīd man saskaņošanas procesā ir “Zuzeum” muzejs – tas ir ļoti liels privāts projekts –, un arī pasūtītājs no pirmās dienas ir klāt. Domāju, ka tā lielā mērā ir arī arhitekta iniciatīva.
G. Grikmane: – Tas ir ļoti pozitīvs, bet diemžēl arī ļoti rets piemērs. Pārsvarā ir Elīnas minētā bezatbildība un nekompetence. una ir par īstu, arī juridiskā formā noteiktu atbildību.
Piemēram, Francijā tas ir organizēts caur apdrošināšanu – pat līdz privātmājas līmenim.
Es varu bez arhitekta uzbūvēt savu privātmāju, bet neko ar to nevarēšu izdarīt, ja vēlēšos to pārdot. Caur šo uzraudzību tiek pārbaudītas divas primārās pozīcijas – drošība un, kas pie mums vispār netiek skatīts, atbilstība lietotāja vajadzībām.
Z. Gaile: – Bet koncertzāļu projektos pašvaldības taču piedalījās.
G. Grikmane: – Runa ir nevis par iesaistīšanos, bet par juridisko atbildību, kad pasūtītājs ir pirmais atbildīgais.
R. Putniņš: – Lielākā problēma Latvijā ir, ka dominējošākā masa būvniecības pasūtījumos ir publiskajam sektors sektoram un Eiropas fondiem, salīdzinot ar ES vidējo tirgus segmenta sadalījumu.
Tas savukārt visu sabojā, jo šīs divas segmenta daļas pamatā tiek vērtētas pēc valdošā lētākā iepirkuma principa. Rezultātā, atšķirībā no normāla būvniecības tirgus sadalījuma, šie segmenti vairs nav prestiži un godājami sabiedrībā, kā tam vajadzētu būt, un tas rezultātā daļēji ietekmē arī privāto būvniecības segmentu.
Publiskos iepirkumus vinnē visiem zināmas septiņas, astoņas firmas, kurām nav nekāda sakara ar arhitektiem – šos projektus izstrādā konkrētam projektam piesaistīti tehniķi un formāli paraksta nekritiski būvspeciālisti.
E. Rožulapa: – Sāpīgākais ir tas, ka šie iepirkumi ir skaitliskā ziņā milzīgi un pilnīgi neredzami.
Tas, ko mēs visi redzam un priecājamies – arī par JRT, kad šis projekts būs pabeigts – ir tikai leduskalna redzamā daļa. Sliktākais – ka sabiedrība nesaņem kvalitatīvu pakalpojumu.
Analizējot šo iepriekš pieminēto firmu projektus, tika secināts, ka lielākā to problēma ir – un tas arī atļauj piedāvāt zemāko cenu – ka tur jau nekas būtībā netiek projektēts.
Projektēt nozīmē atrast labāko risinājumu jebkurai problēmai, taču zemākās cenas projektēšanas iepirkumos tiek nodoti formāli rasējumi, kur nav meklēts risinājums pēc būtības. Tā ir liela atšķirība – tu vari iedot kaut kādu risinājumu un vari tādu, kas tiecas uz izcilību.
Sabiedrība arhitekta pakalpojumu praktiski nesaņem
vai arī saņem to tikai brīnišķīgajos gadījumos, kad laimīgā kārtā ir bijis metu konkurss, ko uzvarējis tiešām arhitektu birojs ar vadošo arhitektu.
G. Grikmane: – Tas viss veicina arī vides degradāciju – energoefektivitātes pasākumi ir nopakojuši visu Latviju rozā bēšīgos toņos ar vates 100 mm kārtu un biezpienīgu tārpiņveida apmetumu.
G. Didrihsons: – Siltināšanas programmas ietvaros šobrīd tas notiek arī Strenču slimnīcai… Bez izpratnes par kultūrvēsturisko ēkas vērtību un autentiskās apdares sajūtas uz cokola tiek zīmētas “eiroremonta” cienīgas flīzes un vispār neatrisināts lērums fasāžu detaļu.
R. Putniņš: – Būvējot jebkuru nozīmīgu publisku ēku vai nopietni to pārbūvējot jebkurā Latvijas ainavā, un pilsētvidē, kas uztverama sabiedrībai, vajadzētu būt metu konkursam.
Publiskajam pasūtītājam vajadzētu rūpēties par vidi, kuru tas pārvalda.
Metu konkursi notiek maksimāli labi, ja 20 gadījumos gadā, pārējais ir lētākais iepirkums ar visu no tā izrietošo.
Pasūtītājam līdz ar metu konkursa uzvarējušo autoru būtu jānovada process līdz idejas realizācijas būvē, diemžēl Latvijas likumdošanā nav instrumentu, kā idejas autors var novadīt savas idejas realizāciju “projektē-būvē” procesā, kas kļūst par dominējošo lielu publisko objektu būvniecībā – ne tikai Latvijā.
Būvniekam atļauts būt muļķim
– Kas ir iemesls hroniskajai kaitei, ka būvju izmaksas Latvijā tik ļoti aug projekta īstenošanas gaitā – arī JRT un Mežaparka estrādes gadījumā? Rožlapas kundze “Providus” diskusijā 2017. gadā teica: “Jo mazāk dokumentācijā ir precizitāte, jo ērtāk jūtas būvnieks, kurš var pieprasīt lielāku cenu, kaut kādā veidā kaut ko noformējot kā papildu izmaksas.”
E. Rožulapa: – Tā atkal ir Latvijas īpatnība, manuprāt, vajadzētu būt tieši otrādi – ja projektā ir galvenā informācija un to tālāk paņem profesionālis, viņam vajadzētu būt visam skaidram.
Tomēr pie mums ir liela problēma ar attiecībām būvniecības vidē – jo sevišķi publiskajā iepirkumā –, un būvnieks var izlikties par muļķīti un teikt, ka tas projektā nebija ierakstīts un tas nebija uzskaitīts.
Tas, ka izmaksas aug, lielākoties ir rezultāts tam, ka sākotnēji būvnieks nosola par zemāko cenu.
G. Grikmane: – Ja runājam par JRT, tad pēc tā, kas bijis redzams publiskajā telpā, šķiet, ka projekta kontroltāme bija krietni augstāka, savukārt iepirkuma cena piedāvāta krietni zemāka. Jājautā, kādēļ pasūtītājam tad nebija jautājumu.
Z. Gaile: – Nē, tā nebija, tieši otrādi. Mūsu izstrādātajā sākotnējā kontroltāmē prognozētās būvniecības izmaksas 2015. gadā bija 12,8 miljoni eiro (bez PVN).
2018. gadā, ņemot vērā būvniecības izmaksu sadārdzinājumu, kā arī kvalitātes prasību pieaugumu attiecībā pret tik nozīmīgu kultūras būvi, pasūtītājs veica tirgus aptauju un secināja, ka būvniecībai nepieciešami 21 miljons eiro (bez PVN). Tika piešķirts nepieciešamais papildus finansējums un par šādu summu arī noslēdza līgumu ar būvnieku.
Šajās izmaksās nav iekļautas teātra tehnoloģijas, iekārtas un mēbeles, kas ir atsevišķs iepirkums.
J. Poga: – Mēs katrs savam projektam taisām ekonomisko sadaļu, bet, ja paskatāmies mūsu tāmi, kas sadalīta trīs blokos (materiālu, darba un mehānismu izmaksas), tad šis formāts ir nācis no iepriekšējās iekārtas.
Mēs, arhitekti, pasūtītājam sakām: esam jūsu vēlmes sazīmējuši, bet tās ir pārāk dārgas, un jums naudas nepietiek.
Atbildē dzirdam: tu esi slikts arhitekts, jo man apsolīji uztaisīt par tik un tik. Tā ir zināmā mērā mānīšanās.
– Kāds pamats ir Mežaparka estrādes sadārdzinājumam – tās abas kārtas kopā izmaksāšot 100 miljonus eiro (2008. gadā projekta izmaksas lēsa uz 16,5 miljoniem latu jeb 23,1 miljoniem eiro, 2013. – 20 miljoniem latu jeb aptuveni 28 miljoniem eiro)?
– Tā ir reāla summa.
– Bet kāds ir pamatojums?
– Jāņem vērā, piemēram, būvizmaksas ir pieaugušas pēdējo gadu laikā intervālā starp 7 un 15%.
G. Grikmane: – Būvnieki reizēm interesanti interpretē darāmos darbus, pieņemot par atskaites punktu projektētāja sastādīto kontroltāmi. Mums ir arī jāievēro likumdevēja noteiktās likmes attiecībā uz darbaspēku, dažādiem nodokļiem u. c.
Tāmes ir ļoti skrupulozi precīzas, bet var paiet pusotrs gads, kamēr pasūtītājs ir gatavs izsludināt tenderi, bet pa to laiku būvniecības izmaksas jau ir kāpušas.
– Cik kvalitatīva ir sadarbība ar būvniekiem “Re Re Būve” un “LNK Industries” Mežaparka estrādes projektā?
J. Poga: – Esmu pat mazliet pārsteigts, bet būvnieki šajās būvniecības lietās ļoti iedziļinās. Mums ir interesants, smags periods, kurā jau darba zīmējumu fāzē izstrādājam visas detaļas, un patreiz norit konstrukciju montāža.
Patiesībā ne daudzos projektos tā ir bijis – ka reāli mūsu konstruktors ir uztaisījis modeli un sarēķinājis, un izpildītājs to struktūru pārmodelē savās tehnoloģijās.
Sūdzēties nevaru, lai gan viegli neiet – konstruktoriem tas ir ļoti liels papildu slogs. Manuprāt, tas ir normāls process, kas daudzās sarežģītās būvēs vienkārši izpaliek.
Runājot par izmaksām, gribu piebilst, ka mums nav tāda speciālista, kā citās valstīs – būves ekonomista, kurš līdz būvizmaksām nonāk nevis ekseļtabulas, bet analītiskā veidā. Tā nebūtu tāme, bet analīze, izvērtējot dažādas ekonomiskās situācijas un problēmas tirgū.
Ceļā uz profesijas pašnoteikšanos
– Cik tālu pavirzījies process ar Arhitektūras likuma izstrādi, kas paredzēta nozares stratēģijā?
J. Dripe: – Esam jau diezgan tālu tikuši ar Arhitektūras likumu – publiskai apspriešanai to var nodot vēl šogad. Likumā paredzēts nostiprināt konkursu praksi, sertificēšanas procesu, arhitektūras pārraudzības sistēmu…
G. Didrihsons: – … un arhitektu pašnoteikšanos.
J. Dripe: – Jā, esam arī ceļā uz profesijas pašnoteikšanos. Likuma pieņemšana atrisinātu vairumu negatīvo aspektu no kolēģu pieminētā – sertificēšanas process, atbildības jomu sadalījums būvprocesā, godīgi konkursi un starpnieku izslēgšana.
Runājot par JRT gadījumu, – mēs dzīvojam mazā un korporatīvā sabiedrībā, šajā un citos sarežģītos objektos var un vajag iesaistīt neatkarīgu, konkursa kārtā izraudzītu būvuzraugu ar starptautisku pieredzi. LNB gadījumā “Hill International” iesaiste no procesu sakārtošanas aspekta bija nepārvērtējama.
Ēku siltināšanas līdzšinējā prakse kopumā raksturojama kā neizmantoto iespēju piemērs. Arhitekti cerēja, ka šis ES finansējums dos unikālu iespēju telpiski sakārtot no padomju laika mantoto dzīvojamo fondu.
Individualitāte, pārdomātas krāsu gammas un detaļas to paceltu jaunā kvalitātē. Tas nav noticis.
Kolēģa Andra Kronberga aicinājums “vispirms arhitekta skice, tad vate…” palicis nesadzirdēts 99% gadījumu.
Kopš 2018. gada sākuma mums ir visu Eiropas kultūras ministru parakstīts nopietns dokuments – Davosas deklarācija.
Tā ietver kopēju rūpi un atbildību par kultūrainavu un telpisko vidi, par mantojumu un jaunradīto. Deklarācijas kontekstā neizbēgami valsts un pašvaldības lielajiem objektiem ir jābūt labas arhitektūras kvalitātes mērauklai – tieši šīs būves ir valsts vēstījums sabiedrībai par ideāliem, par varas attieksmi pret kultūrtelpu un arhitektūru kopumā. Laba konkursa rezultātā izraudzīts un jēgpilni attīstīts projekts ir atslēga panākumam.
Tomēr mantojuma aizsardzībai arhitektūras aspektā mums viena no labākajām likumu sistēmām Eiropā. Pēdējā desmitgade ir devusi četras reģionālās koncertzāles, Nacionālā Mākslas muzeja pārbūvi un paplašinājumu, Lipkes muzeju, G. Birkerta projektēto Nacionālo bibliotēku un jaunas bibliotēkas Ventspilī, Cēsīs, Kuldīgā, M. Rotko centru Daugavpilī, Talsu Radošo sētu un estrādi, Dikļu estrādi…
Visos minētajos objektos ir labas arhitektūras klātbūtne, tās ir pasaulē pamanītas un virkni balvu jau ieguvušas būves.
Mežaparka estrādes pārbūves pirmā kārta apliecina atzīstamu kvalitāti un nobeigums sola pozitīvu pārsteigumu. Viens no tās arhitektiem Austris Mailītis ir pamanīts starptautiski – ierakstīts Eiropas 40 labāko jauno arhitektu listē. Tas nav maz.
J. Poga: – Ir arī citas izpausmes, kas liecina, ka tomēr ir cerība. Tikko noslēdzās Latvijas ainavu arhitektūras gada balva, un mani sajūsmināja, ka vienu no galvenajām balvām starptautiskā žūrija piešķīra maziņam publiskās vides objektam Rūjienā (Rūjienas kultūras nama teritorijas labiekārtojums, kura autori ir ainavu darbnīca “ALPS”. – A. B.), kurš uzbūvēts pirms pieciem gadiem, bet arī šodien izskatās tikpat labi.
Tas dod cerību, ka sabiedrība saprot, kas ir laba arhitektūra.
Z. Gaile: – Mans pēdējā laika lielākais iespaids ir “Hanzas perona” apmeklējums Rīgā. Tas ir pasaules klases projekts, ārkārtīga arhitekta Reiņa Liepiņa (birojs “Sudraba arhitektūra”. – A. B.) veiksme. Kaut kas, ar ko Latvijas arhitektūra tiešām var lepoties.
