“Mani vienmēr interesējis jautājums, kādēļ esam tādi, kādi esam.” Saruna ar režisoru Dmitriju Petrenko 16
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 11. februārī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos Antona Čehova 1895. gadā sarakstītā luga “Kaija”. Iestudējumu veidojis teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko.
“Man liekas, “Kaija” uzrakstīta nevis pirms gandrīz 130 gadiem, bet tieši šodien. Katrs tēls ir atpazīstams un tuvs, brīžiem pat grūti saprast, ar kuru no visiem tēliem personificējos visvairāk. Tāpēc negribas nosodīt nevienu, lai arī katrs tur ir pārņemts tikai ar sevi. Viņus ir viegli saprast, viegli just viņiem līdzi. Dorns lugā saka: tik daudz mīlestības. Var tikai piebilst – arī cerību, vilšanos un skumju.”
Kā nācās, ka tagad, Krievijas un Ukrainas kara laikā, izvēlējāties tieši Antonu Čehovu un tieši “Kaiju”?
D. Petrenko: Pirmkārt, liekas, ka daudzu režisoru sapnis ir iestudēt Čehova lugu, jo tā ir dziļa un plaša dramaturģija, kas ļaujas interpretācijām. Ir lugas, kurās dramaturgs uzbūvē ļoti šauru koridoru, kur jāmāk trāpīt, noiet un izdarīt pareizi, bet ir dramaturgi kā Čehovs, kuri uzbūvē milzīgu telpu, kurā pat var apmaldīties.
Tas ir profesionāls mākslas darbs, kā noiet ceļu, kādu trasi mēs sev būvējam, tāpēc tas ir izaicinājums sev un arī sapnis – strādāt ar tādu dramaturģiju.
Otrkārt, skatoties uz saviem bijušajiem studentiem un citiem Liepājas teātra aktieriem, likās, ka esam izauguši līdz tam, ka varam mūsu teātrī iestudēt “Kaiju”.
Viens no šī iestudējuma iniciatoriem bija arī direktors (Herberts Laukšteins), turklāt pašlaik mūsu teātrī tieši trūka pasaules klasikas dramaturģijas. Šie faktori mani atveda pie “Kaijas”, bet galvenokārt tas notika tāpēc, ka to ļoti vēlējos. Tas tiešām šādi notiek – lasi lugu un iemīlies cilvēkos, tēlos, visos notikumos, kas tur norit, tur ir ļoti daudz tiešām skaista.
Saskaitīju, ka šī jau būs Čehova “Kaijas” trešā reize Liepājas teātrī.
Jā, tā varētu būt, lasīju, ka šo lugu pasaulē esot iestudējuši jau 76 000 reižu. Nezinu, vai šim skaitlim var ticēt, bet mani tas iedvesmoja, kaut kādā veidā pat atbrīvoja, jo saproti, ka droši vien bijis visādi un tad vari darīt tā, kā tik tiešām gribi pats.
Par šo lugu aprakstā rakstāt: “Viņi tic, ka mākslinieks ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kas var būt pa īstam saprasts un mīlēts.” Kāda saistība šim apgalvojumam ar pašreiz aktuālo – vai mākslu var nošķirt no pārējās dzīves un politikas?
Nevaram tā atdalīt – kaut kur atsevišķi mīt māksla, tad kultūras vieta un tad ir īstā dzīve. Man liekas, šobrīd cilvēki pieķērušies pie ļoti svarīgu jautājumu risināšanas – kāpēc esam tādi, kādi esam, kāpēc kļūstam citādi, kāpēc notiek traģēdijas.
Uz šiem jautājumiem atbildes nevar sniegt ne socioloģijas zinātne, ne psiholoģija, uz tiem visdziļāk spēj atbildēt tieši mākslas darbi. Šodien uz mākslu vairs neraugāmies kā atsevišķu jomu, bez kuras daudzi varētu iztikt.
Ilgi pastāvējis uzskats, ka var dzīvot bez mākslas un bez kultūras, ka tā ir tikai atpūta vai izklaide, vienkārša brīvā laika pavadīšana.
Man liekas, mūsdienās māksla ir nepieciešama, lai mēs spētu dziļāk paskatīties uz notiekošo, paskatīties paši uz sevi un meklēt ķēdītes, kā nonākam pie viena vai citāda dzīves posma.
Tas, kas pašlaik notiek pasaulē, ir mūs mainījis, un mākslu vairs neuztveram kā neobligātu dzīves jomu, kas ir interesanta un skaista, bet bez kuras var arī lieliski iztikt.
Šobrīd ir zudusi ierastā komforta zona, un tagad teātris daudziem itin kā palīdz dzīvot un atbildēt uz grūtām izvēlēm… Domājot par “Kaiju”, par pārējām jūsu iestudētajām lugām – uz kādiem jautājumiem meklējat atbildes?
Absolūti piekrītu. Mani pašu vienmēr interesējis jautājums, kādēļ esam tādi, kādi esam. Piedzimstot esam jauki un labsirdīgi, tiecamies pēc mīlestības un laimes, bet dzīves gaitā visbiežāk kļūstam par egoistiem, ļoti patmīlīgiem, ambicioziem cilvēkiem.
Kāpēc visaugstāk vērtējam savas intereses un savu dzīvi, kāpēc klausāmies savu ego, nevis to citu, godprātīgo daļu, kas arī mīt mūsos? Tā ir mūsu garīgā daļa, kura ir jau no dzimšanas, bet kāpēc to apslāpējam un esam gatavi teju iet pāri līķiem?
Kāpēc kļūstam par tiem, kuri pirmajā vietā liek tikai savas intereses?
Saka – neviens jau apzināti negrib būt ļauns, bieži iedomājamies, ka darām labu, gribam labu, bet aiz šīs gribēšanas pat nepamanām, ka blakus kāds cieš, kādam līdzcilvēkam būtu nepieciešama mūsu palīdzība, atbalsts. Koncentrējamies uz sevi.
Šis ir jautājums, kas mani lugās interesē visvairāk; kā notiek šis process, kādēļ tādi kļūstam un vai iespējams ceļš atpakaļ pie sevis, pie labsirdības.
Un vai šis ceļš ir iespējams?
Es tiešām tā domāju, ja tā nebūtu, droši vien nemaz nenodarbotos ar teātri. Piemēram, Čehovs ir diezgan nežēlīgs rakstnieks – nevis kā cilvēks, bet dramaturgs.
Viņš jau toreiz bija sapratis, ka principā cilvēki ir ļauni un kādu gaišumu atrast ir ļoti grūti. Te nav runa tikai par “Kaiju”, tāda ir visa Čehova dramaturģija, tādi ir viņa veidotie un atrastie tēli, cilvēki.
Varētu teikt – kopš lugu uzrakstīšanas pagājis laiks, cilvēce daudz mācījusies, sapratusi par emocionālo, garīgo pasauli daudz vairāk nekā pirms 130 gadiem, kad luga tapa. Man tiešām liekas, ka ceļš uz labo ir iespējams.
Tomēr Čehova daiļrade mūsdienās saistāma ar “krievu pasauli”, kuras daudzos nesējos neko citu kā ļaunumu vairs nevar ieraudzīt. Daudzviet pasaulē šobrīd, kara laikā, izvēlas neatskaņot krievu komponistus, neiestudē krievu dramaturgus…
Man svarīgi ne tikai tas, ka luga ir laba pati par sevi, es nekad to neiestudētu, arī miera laika apstākļos ne, ja labu lugu būtu sarakstījis draņķīgs cilvēks. Bet šajā gadījumā, kad pagājušā gada nogalē Rīgas Krievu teātrī iestudēju Mihaila Bulgakova “Suņa sirdi” vai tagad Liepājā – Čehova “Kaiju”, man tiešām ir svarīgi, kādi viņi bijuši kā cilvēki, kā sevi konfrontējuši ar varu. Abi šie dramaturgi ir novērojuši varaskāres bezjēdzību, viņi pret to iestājās un izsmēja.
Man ir ļoti svarīgi, ka viņi ar savām domām un darbiem ir mūsu pusē un tāpēc nav tik būtiska valoda, kurā viņi runāja un rakstīja, tā jau ir otršķirīga lieta, tikai instruments. Man ir absolūti skaidrs, kurā pusē atrastos un ko par karu teiktu Čehovs, ja viņš dzīvotu šodien.
Domāju, ka to saprot ikviens, kurš zina viņa stāstus, lugas un vēl jo vairāk – biogrāfiju.
Viņa lugās ir tik daudz skumju pēc cilvēcības, sapratnes, vienotas pasaules dvēseles. Tas viss ir atainots arī “Kaijā”. Lugā ir brīdis, kad viens tēls jautā otram – kurā no ārzemju pilsētām tev patīk visvairāk? Atbilde ir – Dženova, jo tur iespējama vienota pasaules dvēsele, tur cilvēki dzīvo vienotu dzīvi. Šodien tas būtu mūsu mērķis – atmest savu egoismu, nomest savas aizsardzības bruņas un tiešām dzīvot bez maziem un lieliem kariem…
Šobrīd gan ar “krievu pasauli” vairs saprotam tikai šausmas un degradāciju…
Protams. Vienlaikus šo pasauļu tomēr ir vairāk, nekā šobrīd saredzam. Nesen lasīju par Krievijas teātra festivālu “Zelta maska” un domāju – kā gan šāds festivāls mūslaiku Krievijā vispār vairs iespējams, ja visi izcilākie režisori ir pametuši Krieviju un izteikušies pret karu.
Bet organizatori ir viltīgi – izrādās, ka nominācija “Gada režisors” vispār vairs netiek pieminēta. Skatījos un domāju: cik drausmīgi. Režisora Dmitrija Krimova izrādes, piemēram, gan vēl joprojām spēlē, tikai viņš pats netiek pat pieminēts.
Viens nav karotājs, bet vai katrs viens ko spēj ietekmēt?
Noteikti, domāju, ka ar šo apziņu arī sākās mūsu atbalsts Ukrainai, neprātojām – nu, ko tad nu es… Turklāt gribu ticēt, ka šis process mainīs arī sapratni mūsu pilsoniskajā sabiedrībā, apjautīsim, ka svarīgs ir ikviens, ikviena balss. Ikviena cilvēka izvēle ir būtiska, arī Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās maza izvēle veido lielu kopumu.
Man liekas, ka cilvēki tiešām sāk saskatīt, cik svarīga ir katra pilsoņa balss, tas, ko runā publiski, vērtības, par kādām iestājas. Pēc Otrā pasaules kara skaļi runāt varēja gandrīz tikai mākslinieki, viņi bija pamanāmāki. Šobrīd, pateicoties sociālajiem medijiem un izmaiņām publiskajā telpā, to var ikviens pilsonis.
Atgriežoties pie jūsu teiktā par mums pašiem, kādai vajadzētu būt atbildībai vienam pret otru?
Šis laiks izgaismojis arī daudz labā, kas mīt mūsos. Pieauguši cilvēki, arī jaunieši, bērni saprot, ka mums ir jāpalīdz, jāatbalsta. Mani tas itin kā ceļ spārnos, pieredzot mūsu spēju vienoties labajam. Zinot, ka pasaulē notiek tik šausmīga nelaime un viena konkrēta tauta tik briesmīgi cieš, mēs neesam aizgriezušies, neesam domājuši tikai paši par sevi, lai tikai mums netrāpa…
Mēs pat esam kaut kādā ziņā kļuvuši politiski drosmīgi, īpaši apzinoties, cik tuvu esam šim drausmīgajam kaimiņam.
Mani ļoti priecē, cik esam drosmīgi, aizstāvot un atbalstot ukraiņus, tas liekas ļoti cēli.
Šajā laikā tiešām pieredzam daudz ļaunā un sliktā, daudz melnuma, bet šis ir gaišums, kas mani ļoti iedvesmo, un esmu pateicīgs, ka dzīvoju šādā valstī un tik spēcīgā sabiedrībā.
