Uldis Šmits: Daudz vai maz? 0
Latvijas valdība tur solījumu un paredz nākamgad atvēlēt valsts aizsardzībai divus procentus no iekšzemes kopprodukta jeb 576 miljonus eiro. Tikpat, cik pagājušajā gadā tērēja Lietuva, kam naudas izteik-smē ir lielākais aizsardzības budžets Baltijas valstīs. Bet, rēķinot procentos no IKP, līderpozīcijā nu jau labu laiku, kā zināms, atrodas Igaunija (šogad – 2,17%).
Divu procentu līmeņa sasniegšana pirmām kārtām apliecina godprātīgu attieksmi pret saistībām NATO un pret mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kuriem pārāk ilgi nācies iztikt bez elementāri nepieciešamā. Attieksme kalpo arī kā politisks arguments, kas ir svarīgāks par skaitļiem.
Tie maz ko izsaka. To pašu var teikt par Eiropas valstu militārajiem budžetiem, kuru kopsumma ir pāri par 200 miljardiem eiro gadā. Vairāk izdod vienīgi Amerikas Savienotās Valstis (pērn 611 miljardus dolāru). Bet, kā “Latvijas Avīzē” jau rakstīja Inese Vaidere (26. septembra numura publikācijā “Prioritāte – sadarbība aizsardzībā”), saskaņā ar Eiropas Aizsardzības aģentūras aplēsēm eiropiešu militāro izdevumu efektivitāte ir 10 – 15% no ASV izdevumu efektivitātes. Tas izskaidrojams ar daudziem iemesliem, piemēram, militāro infrastruktūru nesaderību. Patiesībā nav pamata un nav arī lielas jēgas summēt Eiropas valstu aizsardzības budžetus, jo sadarbības pakāpe ir niecīga. Šogad ES nolēma apvienot līdzekļus, lai turpmāk veidotu kopēju budžetu militārajai pētniecībai un koordinētākai tehnikas iegādei. Paredzēts, ka izdevumi šajās jomās pakāpeniski palielināsies un pēc 2020. gada tie kopumā varētu būt pieci ar pusi miljardi eiro gadā. Pagaidām tās ir tikai ieceres. Arī tagad daudz piesauktās topošās Eiropas aizsardzības savienības aprises un loma līdzās NATO joprojām ir neskaidras. Lai gan nenoliedzami pastāv jomas, kurās eiropiešiem vajag, Merkeles vārdiem, paļauties pašiem uz saviem spēkiem. Piemēram, jānostiprina ES ārējā robeža, kā arī jāstājas pretī hibrīdajam apdraudējumam kibertelpā un informācijas telpā.
Eiropas valstīm un varbūt jo īpaši Baltijas valstīm šie aspekti ir ne mazāk nozīmīgi par ieroču iepirkumiem. Kaut vai tāpēc, ka Krievijas militāro teorētiķu izpratnē “jaunās paaudzes karš” jeb hibrīdkarš ir arī “pastāvīgs karš”, kas lielākoties notiek nevis kaujas laukos, bet politisku, ekonomisku, psiholoģisku un citādu speciālo pasākumu veidā. Ieroči, tajā skaitā kodolieroči, nepieciešami spiediena izdarīšanai vai pielietošanai atkarībā no situācijas. Pēc Stokholmas starptautiskā miera institūta datiem, Krievijas militārais budžets (pērn 69,2 miljardi dolāru) pēdējo desmit gadu laikā bija viens no straujāk augošajiem pasaulē, un ievērojams karaspēka daudzums tika koncentrēts pie rietumu robežām. Turklāt valsts budžeta izdevumu liela daļa ir slepena, tāpēc nav nosakāms, cik ieguldīts “pastāvīgā kara” dažādajās neredzamajās frontēs pret pastāvīgo ienaidnieku, respektīvi, Rietumiem. Nav arī zināms, cik naudas minētajiem pasākumiem tērē oligarhu kārtā celtās Kremļa uzticības personas, kas uztur troļļu fermas un algotņus vai Rietumos iebaro ietekmīgus partiju un biznesa cilvēkus.
Arī Latvijā šobrīd kara galvenie dalībnieki nav armijnieki, bet attiecīgajām pilnvarām bruņotie politiķi. Ar lēmumu piešķirt vairāk naudas aizsardzībai būs par maz, lai uzskatītu, ka viņi savu uzdevumu izpildījuši. Pieejamais diplomātisko cīņu lauks ir gana plašs un paver iespējas arī uzbrukumam jeb aktīvai politikai, kas jāizmanto. Tas jau būtu samērā daudz.
