Monika Zīle: Latvijā ir ģimenes, kur neviens nav strādājis jau trešajā paaudzē 34
Šomēnes stājās spēkā grozījumi likumā “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumā” – turpmāk attiecīgais pabalsts pienāksies tiem, kuri strādājuši divpadsmit mēnešus pēdējo sešpadsmit laikā (iepriekš bija deviņi un divpadsmit). Daļa sabiedrības uzskata, ka minētie grozījumi palīdzēs ilgāk noturēt darba tirgū tos svārstīgos, kuri mēdz strādāt vien pabalsta iegūšanai nepieciešamo laiku. Tomēr tīmekļa ziņu komentētāju pulkā šie optimisti paliek mazākumā. Arī darba devēji neizpaužas sajūsmā un skaļā cerībā, ka ciparu palielinājums atbrīvos no vajadzības meklēt strādniekus ārpus Latvijas. Bet skarbāk noskaņotie skeptiķi uzskata: šie grozījumi nāk daudz par vēlu un vairs nepalīdzēs izskaust “profesionālos” bezdarbniekus, kuri nemaz netaisās strādāt.
Ja balstās uz statistikas datiem, Latvijā bez darba ir apmēram 93 tūkstoši vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Atsakoties no diviem galējiem sliekšņiem, pārpalikums vienalga iespaidīgs valstij ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Protams, nedrīkst apgalvot, ka pilnīgi visi nestrādājošo armijā iestājušies no laba prāta. Iemesli ir dažādi, bet viens no bieži sastopamajiem – ievērojamais attālums starp potencionālo darbavietu un strādāt gribošu bezdarbnieku. Tādēļ arvien lielāka nozīme uzņēmējdarbības attīstībai novados, kurus atkal drebina kārtējās administratīvi teritoriālās reformas dažādie pieteikumi.
Bet gandrīz vai paradoksāla pirmajā brīdī izklausās ārpus lielpilsētām stabili darbojošos uzņēmumu vadītāju zūdīšanās par strādnieku trūkumu. Kur paliek un ko meklē nestrādājošie visnotaļ spēka gados, ja darbavieta rokas stiepiena attālumā nešķiet gana pievilcīga? Ja maksās kārtīgu algu, rindā stāvēs, – apgalvo visgudrie tīmekļa pravieši, kuru lielākās daļas nodarbe acīmredzot ir sēdēšana pie datora un agresīvs viedoklis par jebko. Bet problēmu komentēt lūgtie sociālo dienestu pārstāvji saka: diemžēl šodien daudzi, kam trūkst kvalifikācijas un izglītības, bezdarbībā gaida atgriežamies to celtniecības neprātīgā uzplaukuma periodu, kad ar lāpstu būvlaukumā pastaigājušais algas dienā saņēma apaļu tūkstoti. Tie gadi saļodzīja vērtību mēru, devalvējot amata prasmes lomu un svītrojot vajadzību attīstīties un sasniegt ko vairāk. Šiem “trekno gadu” traumētajiem patiesībā derētu psihologa palīdzība, bet ar varu jau tādas lietas neuzspiež.
Jebkuras pašvaldības sociālajā dienestā bez garas domāšanas spēj nosaukt ģimenes, kur nestrādā jau trešā paaudze un iztikšana no pabalstiem ir dzīvesveids veselai dzimtai. Tā sanācis: likumi, kas rakstīti un pieņemti rūpēs par objektīvu apstākļu dēļ iztikas līdzekļus zaudējušajiem, izrādījušies lekna barotne cilvēkiem, kuri pat nekautrējas dižoties ar apzinātu sēdēšanu uz valsts kupra. Nupat Finanšu ministrijas piedāvātās nodokļu sistēmas virzību bremzē pašvaldību bažas, ka jauninājumi samazinās pabalstu grozu, no kura mieloties vēlas pārāk daudzi. Strādāt negribētāju slāni spēcina arī politiskā netikumība, katru vēlēšanu priekšvakarā vismaz vienai partijai izplatot solījumus pēc uzvaras dalīt līdz šim pagaldē slēptos pīrāgus, kuri “jums pienākas”. Finanšu eksperti tikmēr skandina trauksmes zvanu – samazinoties sociālā nodokļa maksātāju skaitam, drīz piedzīvosim laiku, kad viens strādājošais gādās vecumdienu maizi vienam pensionāram. Prasās ne mazāk satraucošs turpinājums: un visi kopā, seniorus ieskaitot, uzturēsim profesionālos pabalstniekus.
