Atis Klimovičs: Daudz neskaidrību par situāciju Donbasā 15
Kamēr Rietumu līderi izsaka gandarījumu par kara apturēšanu Donbasā cerībā noturēt konfliktu pastāvošajās robežās, ukraiņu varas pārstāvji ik dienu ziņo par karadarbības turpināšanos. Pagājšnedēļ tas apliecināts ar skaitli 2300 – tik daudz ukraiņu karavīru gājuši bojā vairāk nekā gadu ilgajā karā. Rietumi to it kā neievēro, vienīgi spiež uz ukraiņiem, prasot veikt labojumus konstitūcijā, kā paredzēts Minskas tikšanās laikā 12. februārī. It kā apsveicams nolūks – sākotnēji panākot, ka Kijeva izpilda visu, ko paredz vienošanās Minskā, lai pēc tam to pašu prasītu no Krievijas atbalstītajiem separātistiem. It kā viss saprotami, taču tā vis nav, un tas redzams ik dienu – krievu komandētie separātisti turpina apšaudes, bet Krievijas prezidents Vladimirs Putins apgalvo, ka viņam neesot varas pār tiem. Turklāt nav skaidrs, kam prasīt atbildību par to, jo Minskas dokumentos, piemēram, nav Putina paraksta.
[wrapintext][/wrapintext]
Rietumu atteikšanās kategoriski pieprasīt no krievu atbalstītajiem spēkiem uguns pārtraukšanas ievērošanu pie produktīva iznākuma nav novedusi. Taisnība izrādījusies ukraiņu ekspertiem Oļegam Bilijam un Viktoram Kozlovskim, kas pērn septembrī rakstīja, ka ar diplomātiskām viltībām Krievijas agresiju apturēt nevar. Tiešs krievu armijas vienību iebrukums Ukrainas teritorijā liecinot, ka Krievija neuzskata par iespējamu nopietni izturēties pret jebkādu Ukrainas krīzes risināšanas plānu. Autori apgalvoja, ka Krievija ir noskaņota apspriest tikai kapitulācijas noteikumus. Par šo vārdu atbilstību realitātei esam varējuši pārliecināties gada garumā – ne mirkli Maskavas kontrolētie tā saucamie separātisti nav ievērojuši vienošanos par uguns pārtraukšanu. Tagad pie ukraiņu robežas atrodas 52 tūkstošu vīru liels krievu armijas grupējums, bet pašā Donbasā 7 – 8 tūkstoši krievu karavīru. Spriežot pēc šī kontingenta un separātistu spēku darbošanās, tur gatavojas, iespējams, ne tik skaitliski apjomīgai kā iepriekš, taču visai intensīvai kara vešanai.
Šādos apstākļos, turklāt ar nekontrolētu robežas posmu, pār kuru brīvi tiek ievesta munīcija un papildspēki, no Kijevas tiek prasīti grozījumi konstitūcijā. Saskaņā ar Minskā panākto vienošanos līdz šā gada beigām pamatlikumā jānostiprina Luhanskas un Doņeckas apgabalu īpašais statuss, jāatsakās no jebkuru personu kriminālvajāšanas, jāļauj veidot šajos apgabalos savas kārtības uzturēšanas vienības un jādod atļauja uzturēt īpašas attiecības ar kaimiņos esošo Krieviju. Šobrīd konstitūcijas labojumus, kurus atbalsta prezidents Petro Porošenko, izskata Konstitucionālajā tiesā un, visticamāk, tos arī atbalstīs. Tomēr nav skaidrs, kā tieši var izveidot jaunu administratīvo modeli ar caurām robežām un krievu militāristu klātbūtni. Berlīnes aicinājums Ukrainai iet pa decentralizācijas un federalizācijas ceļu ir šķietami pareizs, taču derētu norādīt, ka nevienai Vācijas pavalstij nav savas robežkontroles, valsts robežas tomēr atrodas federālās varas pārvaldīšanā.
Kopš Krievijas agresijas Ukrainas varas pārstāvji, arī prezidents Porošenko, pieļāvuši daudz politisku kļūdu. Viena no galvenajām bija piekrišana Minskas sarunu formātam ar separātistu un Krievijas pārstāvjiem, turklāt bez galvenā un spēcīgākā sabiedrotā ASV. Tomēr arī Rietumi nav bijuši īpaši enerģiski, šķiet, Kremļa draudi joprojām nav pienācīgi novērtēti, un attiecības ar Putinu atgādina tā dēvēto pielabināšanās politiku.
