Daudz laimes dzimšanas dienā, Lietuva! 1
Autores: DIĀNA JANCE, INDRA BRŪVERE-DARULIENE
Ceļš uz Lietuvu
INDRA BRŪVERE-DARULIENE
Mans pirmais brauciens uz Lietuvu iemūžināts bērnības dienu zīmējumā: saldējuma kiosks, uz kura drukātiem burtiem uzrakstīts “LEDAI”. Vēl atmiņā pavīd saulē vizoši trīs baltie krusti, Fabijonišķu jaunuzceltais mikrorajons, kurā ar ģimeni viesojāmies pie dzejnieka Vlada Brazjūna. Kas vēl? Pavisam citāda arhitektūra, bieziem dūmiem piepildīta komunālā dzīvokļa telpa, kur sapulcējušies dzejnieki, kuri runā citā mēlē, gāzes sifoniņš modernā astoņdesmito gadu dzīvokļa virtuvē – bērna acis, šķiet, piefiksējušas atšķirīgo, citādo. Šodien, kad man jautā par kopīgo un atšķirīgo starp Lietuvu un Latviju, uzreiz sāku domāt par abu tautu mentalitāti, taču toreiz pasauli iepazinu caur lietām, kas savā ziņā fascinē joprojām un īstenojas vēlmē no katra brauciena saglabāt vismaz trolejbusa biļeti.
20. gadsimta astoņdesmito gadu nogale bija notikumiem bagāts pārmaiņu laiks, no atmiņas neizdzēšami palikuši vairāki notikumi, kas saistīti ar Lietuvu, – folkloras festivāls “Baltica-88”, “Baltijas ceļš”, 1991. gada 13. janvāris. Laiks, kad mums rūpēja ne tikai savas tautas nākotne, bet bijām vienoti ar kaimiņvalstīm. Pateicoties tētim, dzejniekam Pēteram Brūverim, Lietuva mūsu ģimenei vienmēr ir bijusi krietni vairāk nekā tikai kaimiņvalsts. Caur tēta atdzejojumiem es iepazinu lietuviešu dzeju, pateicoties no Lietuvas atvestajām grāmatām, iepazinu arī izcilus māksliniekus un grāmatu ilustratorus, tostarp Mikaloju Konstantinu Čurļoni un Stasi Eidrigeviču. Varu droši apgalvot, ka lietuviešu kultūras klātbūtne jau no agras bērnības veidoja manu pasaules uzskatu, Lietuva vienmēr bija blakus, kaut valodu apguvu jau krietni vēlāk – divdesmit gadu vecumā.
Pārceļoties uz Viļņu 2004. gadā, nebija sajūtas, ka ieeju svešā teritorijā, kaut arī es Lietuvu joprojām turpinu pieradināt. Katra no jauna iepazīta Lietuvas pilsēta, jauniepazīts cilvēks atklāj ko jaunu, atstāj ko paliekošu un neizdzēšamu. Es nezinu, vai būtu kļuvusi par tulkotāju, ja Viļņā nebūtu iepazinusies ar tik daudziem dzejniekiem un rakstniekiem, kas mani pieņēma kā savējo, dāvināja grāmatas, mudināja tulkot. Tā arī sāku tulkot un turpinu to darīt joprojām – brīžiem jūtos kā hameleons, jo no katra autora kaut kas paliek, nosēžas manī kā biezumi. Līdz šim iztulkoti vairāki desmiti autoru – tik daudz dažādu stilu, tik daudz dažādu balsu! Pateicoties tulkojumiem, uzskatu, ka mana dzīve ir ļoti bagāta, bet ne jau tikai tulkojumi sniedz gandarījumu un prieku. Svarīga ir arī kopābūšana, satikšanās – tie ir mani vislielākie svētki. Ar prieku piedalos dzejas festivālos un lasījumos, jo tā ir iespēja pabūt kopā.
Ceļš uz Lietuvu, pretī Lietuvai – tas turpinās joprojām. Mūsu ģimenē ik dienu skan abas valodas – gan latviešu, gan lietuviešu, dēls ir sācis lasīt grāmatas lietuviešu valodā. Maršruts Rīga–Viļņa mums jau ir kļuvis par ikdienu, un tas nozīmē, ka mūsu dzīve vienmēr norisinās ceļā, kustībā. Es domāju, ka tas ir lielisks veids, kā dzīvot dzīvi – dzīvesveids, kas motivē pārlieku nepieķerties ne vietām, ne lietām. Ceru, ka šis ceļš turpināsies arī nākamajās paaudzēs. Šogad, kad atjaunotā Lietuva svin savu simtgadi, pirmā doma – tik maz! Lietuvai un lietuviešu valodai gribu novēlēt Saules mūžu. Daudz laimes dzimšanas dienā, Lietuva, mūsu brāļu tauta!
“KZ” lasītājiem piedāvājam lietuviešu dzejnieka un tulkotāja, Baltijas asamblejas balvas literatūrā laureāta Vlada Brazjūna dzeju, ko no lietuviešu valodas atdzejojuši Indra Brūvere un Pēters Brūveris, pirmpublicējums.
rekonstrukcija: Æstiorum gentes
Norbertam Vēļum
trīs gailīši iegavilējas
saullēkta cilvēkam sejā
zieds iespīdas Dzūkijā
un laižas pa Nemunu lejā
Aukštaitijā lauka viducī
stāv galds – linu drāna un maize
rūtains pļavu lakats
apņem raženo stāvu
dūņainu ezeru slepenās pārejas
kur saulrieta cilvēkam staigāt
atpeld zieds un aizdegas
zvaigzne pār aistu jūrām
viss no tā alus
Dievs cilvēku mīlēja bez gala,
viņam no ribas uztaisīja Ievu,
tad ieraudzīja, ka cilvēkam vēl aizien nav gana –
un no miežiem darīja alu.
Appina ar apinīšiem,
sutartīņu dziesmām.
Pirmais bij alus,
pēc tam bija vārds –
no alus arī pasaule radās.
Tamdēļ līdz pat šai dienai
raibajā pasaulē
visskaistāko sākumu
meklē Pasvalī,
alus kubulā,
kur vērsis,
no pilsētas ģerboņa izkāpis,
ar apiņu vaiņagiem izrotāts
no Dievainēm līdz pat Vasarsvētkiem –
vislīksmākie svētki bez gala, –
viss no tā alus!
viss no tā alus!..
Viļņa, 1984. IX. 3 – 5
***
no mūsmājās austas dziesmas
Svaļas magoņotajās laukmalēs
no maigākās rupjās vadmalas
no visgaišākās tumšās dzimtas
no tā laika kad dauzīja bungas
bezkaunīgi piejaucēja uguni
pie jumta kores sava tuvākā brāļa
savu brāli pie grimstoša māla
tā ar dzidru gaismu pārplūda rīti
sudrabotie namiņu pamati
tā mirdzēja pakārta pie sijas
vēji kapināja dumpinieka izkapti
Svinības vienai naktij?
DIĀNA JANCE
Baltijas valstu simtgade, kas šogad ieskandināta visā pasaulē, Lietuvā nozīmē tikai vienu no valsts atjaunošanas gadadienām, jo paši lietuvieši izceļ seno Eiropas lielvalsti Lietuvas Dižkuningaitiju. Īsi pirms jubilejas “KZ” vaicāja trim spilgtiem šīs valsts kultūras pārstāvjiem: kā atjaunotās Lietuvas simtgades svinības atbalsojas kultūras cilvēku prātos?
Tikai viens atskaites punkts
Gražina Kadžīte, stāstniece un Lietuvas literatūras un folkloras institūta pētniece: “Protams, simt gadi ir ļoti nozīmīga jubileja, taču Lietuvas valsts bija jau no Mindauga laikiem, un, šādi skatoties, simt gadi nav nekas tik īpašs. Šovasar kā vienu no simtgades lielajiem pasākumiem vēlos minēt mūsu kopīgo folkloras festivālu “Baltica”. Par Lietuvas atjaunošanas simtgadi domājām vairākus gadus – svētkus svin pilsētās, ciemos, kopienās, ģimenēs. Ir svarīgi, lai tajos piedalītos visu tautību iedzīvotāji, lai Lietuva kā moderna un demokrātiska valsts pieņemtu visus savus pilsoņus. Tomēr svinības ir tikai viens atskates punkts – tikpat svarīgi ir domāt, kāda būs Lietuvas attīstība nākamajos simt gados. Piemēram, pie mums ir aizsākts nacionālo vērtību reģistrs, kurā uzskaitām Lietuvā svarīgas kultūras tradīcijas, kas saglabājušās jau daudzās paaudzēs.”
“Neprotam būt paši”
Ērika Drunģīte, dzejniece, atdzejotāja un tulkotāja, kultūras žurnāla “Nemunas” galvenā redaktore (mūsu saruna notika latviešu valodā): “Kā vienu no lielajiem simtgades pasākumiem gribu minēt komponista Jurģa Karnavičus operu “Radvila perkūnas” Kauņas Valsts muzikālajā teātrī. Operai ir interesanta vēsture – tās pirmizrāde notika 1937. gadā, tieši pirms 80 gadiem – un tā stāsta par dižo kuningaišu laiku 16. un 17. gadsimtā, par mīlestību starp diviem jauniešiem, par ģimenēm, kuru dēļ Viļņā gandrīz izcēlās karš, par katoļiem un reformātiem. Lietuvā ir viss – vēsture, cilvēki, dramaturģija un būtu svarīgi ar to visu dižoties. Mūsu galvenā problēma ir tā, ka neprotam būt paši, būt laimīgi. Negribam atzīt, ka esam jau kaut ko izdarījuši, ka mums kaut kas pieder! Visiem liekas – ja esam uzveduši Šekspīru, tad ir forši, bet par lietuviešu dramaturģiju esam pārliecināti, ka to neviens neskatīsies. Daudzi rakstīja projektus, visi grib dabūt naudu par kaut kādiem simtgadei veltītiem darbiņiem vai darbiem. Man tas liekas jocīgi, jo uzskatu, ka arī ikdienas darbs ir mūsu veltījums simtgadei. Speciāli kliegt par svinībām negribu un tā arī nedarīšu. Visur tas skaitlis simts… Man liekas, ka tā tāda pārspīlēta lieta. Tā ir kakofonija, ne polifonija! Lietuvas vēsturē ir visādas peripetijas: mēs taču tagad nesvinam savas pirmās valsts dibināšanu, svinam tikai valsts atjaunošanu un valsts ir atjaunota nez cik reizes. Par to ir daudz diskusiju sociālajos tīklos, cilvēki pārrunā un jautā: “Kā nu iznāk – nupat svinējām tūkstošgadi, tagad svinam simtgadi, tad jau pēc tam svinēsim desmitgadi, un tad jau paliks tikai viens gads! – tā beigās aizvērsim durvis uz Lietuvu vispār…” Jā, liekas, ka no Lietuvas tik daudzi emigrējuši, mums ir tik daudz problēmu, par ko domāt. Protams, ir labi, ka mēs runājam, atminamies, zinām savu vēsturi, tas ir nozīmīgi, bet, ja pat uz tualetes papīra pakām ir kaut kas sarakstīts par simtgadi…
Es uz to visu skatos rezervēti, liekas, ka tāda attieksme ir arī daudziem citiem kultūras cilvēkiem. Visi ļoti labi saprotam, kas ir Lietuva, kāda ir tās vēsture, bet daļai cilvēku šī simtgade ir tikai peļņas lieta, vēl citi piemin tikai šos pēdējos simt gadus. Par to ir žēl – piemēram, jaunatnei vai bērniem sāks likties, ka mūsu valstij tiešām ir tikai simts gadu. Pašlaik vispār nav īstas politikas, kādai vajadzētu būt Lietuvas nākotnei, lai tā atkal atdzimtu kā spēcīga valsts. Mēs it kā svinam, bet uz kaut kādiem pīšļiem.”
Izpriecas nav kultūra
Aļģirds Januts, Viļņas Mūzikas un teātra akadēmijas pasniedzējs, TV producents: “Ir svarīgi saprast, ka pirms simt gadiem Lietuva bija mazattīstīta Krievijas impērijas nomale, jo cariskās Krievijas interesēs nebija atbalstīt lietuviešu kultūru. Tieši tādēļ mūsu profesionālā mūzikas vēsture ir tik jauna salīdzinājumā ar Vāciju vai pat ar pašu Krieviju. Arī Latvijas profesionālā mūzika iesākās pārdesmit gadus agrāk. Man liekas, ka šī simtgades svinēšana, visi šī gada festivāli nav ilgtermiņa investīcija kultūrā. Būtu daudz vērtīgāk, ja simtgadei izdoto naudu valdība būtu ieguldījusi bērnu un jauniešu izglītībā. Tagad nauda izplēnēs gada laikā, tās ir kā svinības vienai naktij. Pēc tam atkal būs liels naudas trūkums nopietnai kultūras attīstībai. Publikai patīk izpriecas, taču tā nav kultūra.
Nupat, 2. februārī, bija Lietuvas valsts simfoniskā orķestra 29. gadadiena. Koncertā brīnišķīgi skanēja franču komponista Mesiāna simfonija “Turganalila” (arī LNSO to spēlēja pagājušajā rudenī. – D. J.). Tas bija izcils atskaņojums ar izciliem mūziķiem diriģenta Ģintara Rinkeviča vadībā. Šis pavisam noteikti bija viens no skaistākajiem un īpašākajiem Lietuvas simtgades notikumiem. Jūs jautājāt, kas būtu svarīgs Lietuvai nākamajos simt gados – un te ir viena no atbildēm – mums joprojām trūkst nopietnas koncertzāles, kur mūsu talantīgie mūziķi varētu uzstāties.”
Rakursā – Lietuvas vēsture
DIĀNA JANCE
Līdzīgi kā Somijā, Igaunijā un Latvijā, arī Lietuvas Valsts kino centrs jau pirms vairākiem gadiem izsludināja Lietuvas valsts atjaunošanas simtgadei veltītu filmu projektu konkursu. Piemēram, 2017. gadā vien Lietuvā filmu uzņemšanai tika atvēlēti pusotra miljona eiro valsts budžeta līdzekļu un šo finansējumu sadalīja starp pieteiktajām divpadsmit filmām. Kopumā pēdējo gadu laikā Lietuvas Kino centrs ir atbalstījis 17 jaunu mākslas, dokumentālo un animācijas filmu ražošanu, kuras iekļautas Lietuvas valsts atjaunošanas simtgades atceres programmā, jo dažādos rakursos stāsta par Lietuvas vēsturi. Taču var pieņemt, ka simtgades filmu programma patiesībā ir vēl krietni plašāka, jo jau pagājušajā gadā Lietuvas kinoteātros rādītas kopumā 15 lietuviešu filmas, turklāt 11 no tām – pirmoreiz. Šogad vēl paredzētas 18 filmu pirmizrādes. Par vienojošo faktoru simtgades filmu programmā var uzskatīt pēdējās simtgades atainošanu gan pašā Lietuvā, gan citviet pasaulē.
Lietuviešu plāni ir apjomīgi – piemēram, Lietuvas Kino centra katalogā īpaši netiek uzsvērts, kuras no filmām ir kopprodukcija ar citām valstīm un kuras tiek finansētas tikai par lietuviešu pašu līdzekļiem. Vienīgi no studiju adresēm var noprast, ka pagājušajā gadā pirmizrādi piedzīvojusī režisora Jura Pakalniņa filma “Ģenerālplāns” lielāko tiesu ir Latvijas autoru radošā iecere. Tieši tāpat par lietuviešu filmu nosaukta režisores Ināras Kolmanes topošā spēlfilma “Bille”, kas pamata finansējumu saņēmusi no Nacionālā kino centra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” un tiek veidota kā Latvijas un Lietuvas kopražojums, no Lietuvas saņemot samērā nelielus līdzekļus – 50 tūkstošus eiro.
Viens no Lietuvas valsts atjaunošanas simtgades svinību lielākajiem notikumiem kino jomā ir šīs valsts filmu retrospektīvā skate Parīzē, kas aizsākās janvāra vidū un ilgs gandrīz mēnesi. Šajā laikā paredzēts parādīt 30 dažādu žanru lietuviešu filmas, kas tapušas pēc 1990. gada. Par filmu skates nozīmīgākajām “sejām” izraudzīti režisori Jons Meks un Šarūns Barts. Starp citu, šogad paredzēta Šarūna Barta jaunās pilnmetrāžas dokumentālās filmas pirmizrāde. Tās scenārija pamatā ir dzejnieka Josifa Brodska eseja par Venēciju “Ūdenszīmes”.
Savukārt pašā Lietuvā filmu pirmizrādes pēdējā laikā notiek bieži. Pirms dažām dienām kinokritiķi un skatītāji pirmo reizi redzēja vēsturisko kinodrāmu “Pūces kalns” (“Pelėdų kalnas”), ko veidojis arī Latvijā redzētās filmas “Ekskursante” režisors Audrus Juzēns. “Pūces kalns” stāsta par pirmo pēckara gadu vēsturiskajiem notikumiem Lietuvā, par zaudēto nacionālo un valstisko brīvību un mēģinājumiem to atgūt.
UZZIŅA
Visu pēdējo gadu, katru vakaru no Viļņas karaļpils tieši pulksten 19.18 atskanēja dzejnieka Mairoņa un komponista Joza Naujaļa dziesmas “Lietuva brangi” melodija, kura bija kļuvusi par lietuviešu neoficiālo himnu padomju okupācijas gados.
Nesen lietuviešu vēsturnieki ir noskaidrojuši, ka Neatkarības atjaunošanas deklarācija 1918. gada 16. februārī tika parakstīta pulksten 12.30. Šo brīdi godinot, Lietuvā skanēs visi pilsētu un baznīcu zvani.
Savukārt vakarā pulksten piecos Viļņas Ģedimina prospekta garumā tiks iedegti 100 Brīvības ugunskuri, pilsētās un ciemos notiks simtgadei veltīti koncerti un dievkalpojumi.
Edvarts Tūters
Lietuvas karogs
(Dzeltens-zaļš-sarkans)
Lietuva, brāļtauta mana,
Karogs tavs brīnišķi mirdz!
Kas gan vēl saldāki zvana
Kā saule, zeme un sirds!?
Dzeltenā krāsa – tā saule,
Sarkanā – kvēloša sirds.
Pa vidu – zaļā – tā zeme,
Dzīvo tur vienota cilts.
Kur šādas brīnišķas krāsas,
Tautu kas vienkopus sien
Nevar tur iznīkt vairs rase, –
Mūžos tai sauļup lemts iet!
… Lietuva, brāļtauta senā,
Karogs tavs brīnišķi mirdz.
Saule tur zaigo, plaukst zeme,
Pāri visam – kvēl sirds!
Publicēts nedēļas žurnālā “Magazina”, 1939. gadā
