Daudz kas dīdzis, kas “ticībā sēts”. Saruna ar Noru Ikstenu 10
Rakstniecei un vairāk nekā desmit dokumentālo filmu scenāriju autorei Norai Ikstenai šis rudens ir ražīgs. Tikko atvērts viņas jaunais romāns “Mātes piens”, un tūlīt ekrāna dzīvi sāks divas filmas ar Noras Ikstenas scenārijiem. Tieši šodien, 3. novembrī, kinoteātrī “Splendid Palace” uz lielā ekrāna pirmizrāde LTV cikla “Latvijas kods” filmai “Lūgšana mājai” par dzejnieces Annas Rancānes ģimeni, kuras režisore ir nupat par “Lielā Kristapa” laureāti kļuvusī Ināra Kolmane, bet 9. novembrī šajā pašā kinoteātrī pirmizrādi piedzīvos pilnmetrāžas dokumentālā filma “Īvāns”, kuras režisors un operators ir arī nu jau kristapotais Andrejs Verhoustinskis.
– Dzirdēts, ka filmai “Lūgšana mājai”, kurai šodien pirmizrāde, negaidīti nākusi klāt vēl kāda, dzīves nupat pienesta aktualitāte…
N. Ikstena: – Tā sanācis. Stāsts ir par Annu Rancāni, viņas mazdēliņu Danielu Daru Ali, par meitu un viņas draugu Daru Ali, kurš ir no Kurdistānas, bet viņi dzīvo kopā Londonā, par visām peripetijām un cilvēku pašu uzliktām robežām, un mīlestību, kura tām pārkāpj pāri. Kā jau pēc uzvārda jaušams, Annas Rancānes znots ir musulmanis, jaunajiem tas nav šķērslis, bet kā to uztver birokrātija un varas iestādes… Par to arī filma.
– Kā un ar kādu ideju tapa pilnmetrāžas dokumentālā filma “Īvāns”?
– Gadu braucām uz Daiņa Īvāna dzimtajām mājām “Īvāniem”, kur viņš, pagājis malā no politikas un diezgan trakajām sabiedriskajām norisēm, dzīvo ļoti harmonisku, brīvu dzīvi, apstrādādams savu senču laukus un darīdams visus lauku darbus. Un mums likās, ka šis ir brīdis, kurā mēs uz Daini Īvānu varam paskatīties no cita skatpunkta laikā, kad viņš pats guvis personisku un garīgu brīvību. Parasti “Īvānos” ieradāmies uz trim dienām, centāmies dzīvot līdzi saimnieka dzīvei, rakām kartupeļus, sviedām medu, gājām pēc piena, iemācījāmies visādus lauku darbus, ko Dainis pats apguvis no saviem kaimiņiem. Filmas pirmais nosaukums bija iecerēts “Īvānos”, bet filmēšanas laikā sapratām, ka tā nevar būt filma tikai par Daiņa Īvāna harmonisko dzīvi dzimtajā lauku sētā, jo viņa personības robežas pāraug šos rāmjus. Filmā ir dažādas vēsturiskas atsauces un vēsturiski kadri, kas rāda Īvāna personību visā krāšņumā. Jāteic, ka mūsu filmā pirmoreiz izmantoti Daiņa Īvāna personīgi filmētie kadri, jo viņam ir unikāla ģimenes hronika. Jau no ļoti agriem gadiem sācis ar to nodarboties, filmējis ar mazajām rokas kamerām… Līdz ar to filmas “Īvāns” pievienotā vērtība ir ne vien kā stāstam par vienu no mūsu tautas izcilām personībām, bet arī no viņa paša filmēto, unikālo kadru viedokļa. Mūsu filmas varonis bija ļoti atklāts, neslēpa, ka savulaik sabiedriskais statuss, politiskās aktivitātes nodarījušas diezgan daudz ļaunuma viņa personiskajā dzīvē. Vai vispār bijis tā vērts – viņš filmā uzdod pat šādu jautājumu… Tiekoties ir patīkami, ka savulaik līderis, kurš bijis augstā apritē un gandrīz simbola līmenī, nav pazaudējis cilvēciskumu un ļoti tieši un skaidri pasaka lietas, ko mēs ikdienā no politiķiem ne sagaidām, ne saņemam.
