“Daudz kas atkarīgs tieši no izskata!” talantīgais latviešu aktieris Gints Andžāns atklāti par aktiera profesiju 12
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā svētdienā “TV3” skatītāji sagaidīja jauno minēšanas šova “Balss maskā” sezonu, kurā desmit nedēļu garumā divpadsmit noslēpumaini dalībnieki priecēs ar saviem krāšņajiem tērpiem un priekšnesumiem, liekot samulst žūrijai – Samantai Tīnai, Baibai Sipeniecei-Gavarei, Jānim Šipkēvicam un Jānim Krīvēnam – un minēt, kuras Latvijas slavenības šoreiz paslēpušās zem maskām.
To, cik grūti nest šīs mākslinieku fantāzijas uzburtās maskas un tajās kustēties, labi zina šova “Balss maskā” jaunās sezonas vadītājs, Dailes teātra aktieris Gints Andžāns, kurš iepriekšējā sezonā plūca uzvarētāja laurus, žūrijas un skatītāju priekšā uzstādamies Baltā vilka maskā.
Kad pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē strādāju kopā ar tavu mammu Guntu Madonas rajona padomē, prātā nevarēja ienākt, ka tepat Madonā aug talantīgs aktieris. Kurā brīdī izdarīji izvēli par labu teātrim?
Tajā laikā, ko minēji, man varēja būt desmit gadi, un vēl par teātri nedomāju. Interese radās vēlāk, mācoties Madonas ģimnāzijas pēdējās klasēs, kad biju sabiedriski ļoti aktīvs. Mācījos mūzikas skolā, dejoju tautas dejas, dziedāju korī, nodarbojos ar teātra sportu un improvizācijām. Visas šīs nodarbes ir cieši saistītas ar skatuvi, un acīmredzot sajūtas, atrodoties uz skatuves publikas priekšā, bija tik labas un patīkamas, ka gribējās turpināt.
Turklāt 12. klases beigšana veiksmīgi sakrita ar laiku, kad Latvijas Kultūras akadēmijā sākās uzņemšana Dailes teātra aktieru kursā jeb 9. studijā. Devos turp ar mērķi iestāties, lai gan konkurss bija milzīgs – ap trīssimt jauniešu uz divdesmit vietām.
Plāna “B”, ko darīšu, ja netikšu, man nebija. Pēc dabas esmu mērķtiecīgs, tādēļ biju pārliecināts, ka izdarīšu visu, lai iestātos.
Tomēr zināms pamats šādam optimismam man bija, jo 2004. gadā, mācoties 11. klasē, apmeklēju režisoru Mihaila Gruzdova un Indras Rogas sagatavošanas kursu tiem, kas vēlas iestāties Kultūras akadēmijā. Uz to bija pieteikušies vairāk nekā sešsimt cilvēku. Es tiku uzņemts un paralēli mācībām ģimnāzijā sestdienās, svētdienās no Madonas braucu mācīties teātra mākslu uz Rīgu.
Daudzi, kuri netika sagatavošanās kursā, vairs nemēģināja stāties aktieros, tāpēc gadu vēlāk konkurence bija samazinājusies. Tagad esmu laimīgs, ka varu spēlēt teātri, kas man patiešām patīk.
Tu pašlaik esi aktiera brieduma gados, kad vari spēlēt gan mīlētājus, gan cienījamus sabiedrības pilsoņus, gan pieredzes bagātus neliešus. Par lomām Dailes teātrī nevari sūdzēties, bet kā ar kino? Cik aizņemts biji aizvadītajā vasarā?
Biju ne pārāk aizņemts, un par to nebēdājos, jo mums ar Montu ģimenē piedzima meita, un biju laimīgs pavadīt vairāk laika kopā ar savām dāmām. Tomēr sanāca nofilmēties epizodiskā lomā austriešu seriāla “Sisī” otrajā sezonā. Bet vispār pieņemu jebkuru izaicinājumu filmēties – man tas patīk.
Ļoti interesanti ir mēģināt saprast, kā konkrētām lomām tiek izvēlēti lomu atveidotāji pie režisoriem, kuri par latviešu aktieriem neko nezina. Viesojoties Dailes teātrī, režisori no Lielbritānijas, Gruzijas, Bulgārijas, Polijas un citām valstīm taisa kastingu.
Piemēram, sākot iestudēt Bertolda Brehta lugu “Kaukāziešu krīta aplis”, kuram pirmizrāde būs 24. martā, kastings bija desmit minūšu gara saruna ar gruzīnu režisoru Datu Tavadzi. Viņš mums, aktieriem, nedeva nekādus uzdevumus, vienkārši sarunājās un pēc tam izvēlējās, kuri no mums piedalīsies viņa veidotajā izrādē, droši vien ņemot vērā gan izskatu un balss tembru, gan kādu viņam vien saprotamu gaisā virmojošu noskaņu, nepārliecinoties, ko katrs spējam izdarīt.
Kinoaktieru izvēle notiek līdzīgi. Mans portfolio ir pieejams kastinga kompānijām, taču daudz kas atkarīgs tieši no izskata.
Aktiermeistarības pasniedzēja Māra Liniņa mums ar kursabiedru, arī madonieti, Daini Grūbi reiz atklāja, kā tas notiek. Kinorežisori šķirsta portfolio un meklē savām iecerēm atbilstošus tipāžus.
Manā gadījumā vērtējums bijis “pārāk labsirdīgs”, un līdz ar to konkrētā loma aiziet gar degunu. Kaut pēc dabas tiešām esmu labsirdīgs, ja vajag, varu nospēlēt arī sliktos puišus.
Ar sievu bijām Gruzijā, kur autobraucējiem cits temperaments – ja kaut kas nepatīk, uzreiz pīpina. Piebraucu pie viesnīcas, bet aiz manis taksometrs, taurē kā traks – it kā garām nevarētu pabraukt.
Taksists izlec ārā un sāk vicināties ar rokām, un es arī izlecu un daru tāpat. Attiecības noskaidrojām, un sieva bija pārsteigta par manu uzvedību, bet es jau tikai centos iekļauties vietējās sabiedrības normās.
Vienmēr patīkami nospēlēt kaut ko pretēju tam, kāds esmu ikdienā. Dailes teātrī nevaru gausties par lomu vienveidību.
Pie kādas izrādes tu šobrīd strādā?
Tā būs kustību izrāde, kurai vēl nav dots nosaukums, un tā notiks izrādes “Precības” vietā, ko bija paredzēts iestudēt režisoram Mihailam Gruzdovam. Bet viņš diemžēl ir devies mūžībā. Pirmizrāde gaidāma aprīlī vai maijā. Šobrīd Dailes teātra repertuārā ir sešas izrādes ar manu piedalīšanos, un līdz jūnijam būs jau astoņas, jo kopā ar Artūru Dīci atkal veidosim teātra sezonas noslēguma koncertu “Dailes sviests”.
Pagājušajā gadā to taisījām pirmo reizi, un izdevās tiešām labi. Laikam tādēļ mums arī uzticējās un piedāvāja šo koncertu veidot vēlreiz. Tā nu reizi nedēļā sanākam kopā, lai visu saplānotu un izdomātu, kā iepriecināt mūsu skatītājus.
Ja reiz esi mācījies mūzikas skolā, gan jau proti spēlēt kādu mūzikas instrumentu?
Protams, esmu pabeidzis pūšamo instrumentu nodaļu, taču koncertā “Dailes sviests” pats neko nespēlēšu. Es teiktu, ka labi spēlēju visus instrumentus Jāņos pie ugunskura un Ziemassvētkos pie eglītes (smejas).
Ja man kaut kur jāuzstājas, tad muzicēšanu vienmēr uzticu kādam profesionālim un braucam divatā, jo uzskatu, ka katram jādara tas, ko viņš vislabāk prot. Ja ļoti vajag, varu spēlēt klavieres, saksofonu, ģitāru, bungas, bet muzikālam priekšnesumam uz skatuves man vajadzīgs krietns laiks, lai to sagatavotu.
Vienmēr esmu apbrīnojis aktierus par to, kā jūs spējat saturēt galvā tik daudz teksta ne tikai vienā, bet vairākās teātra repertuāra izrādēs, kas turklāt tiek spēlētas neregulāri ar ilgām pauzēm.
Ja izrāde kādu laiku nav spēlēta, pirms tās mums notiek teksta mēģinājums, lai izrāde varētu noritēt raiti. Parasti pie jaunām izrādēm intensīvi strādājam pusotru divus mēnešus. Šajā laikā esmu pilnībā ierauts radošajā procesā, un viss tobrīd notiekošais nonāk atsevišķā mapē manās smadzenēs, kur turpmāk glabājas.
Reiz ar kolēģiem runājām, ja nāktos spēlēt izrādi, kas nav spēlēta gadus četrus, uzreiz no viena gala līdz otram mēs to nevarētu nospēlēt. Ir saglabājušies atsevišķi teksta fragmenti, bet ne viss kopumā. Tiklīdz ilgāku laiku konkrētais teksts netiek lietots, to izdzēš jaunāki teksti, jo galvā vietas ir tik, cik ir. Piemēram, manis no angļu valodas pārtulkotajā Dankana Makmillana lugas “Elpa” iestudējumā man ar savu partneri Ievu Segliņu ir nepārtraukts bez ceturkšņa divu stundu garš dialogs.
Pirmajā brīdī liekas traki, bet tā gluži nav. Viņa man uzdod jautājumus, es atbildu. Es kaut ko pasaku, viņa reaģē. Tā ir dzīva saruna, kurā viens otram pielāgojamies. Ne tā kā klasiķu lugās, kur pat skatītāji zina, kādam tekstam jāseko.
Kādreiz izrādēs aktieriem palīdzēja suflieri.
Arī tagad mums ir suflieri, bet vairāk mēģinājumu procesā, lai nevajadzētu staigāt apkārt pa skatuvi ar lugas eksemplāru rokās. Dailē bija brīnišķīga sufliere Renāte, kura nu jau devusies pensijā. Viņa pēc katras izrādes mums iedeva lapiņu, uz kuras bija uzrakstītas visas tās vietas, kur bijām kļūdījušies vai pateikuši kaut ko nepareizi. Tas ļoti palīdzēja kļūt labākiem. Tagad jātiek galā pašiem.
Nu tev jātiek galā arī ar šova “Balss maskā” vadīšanu.
Jā, septiņi raidījumi no desmit jau nofilmēti. Esmu ieskrējies, lai atlikušos trīs novadītu iespējami labāk. Pirmā raidījuma pirmajās piecās minūtēs gan kājas bija aukstas, jo man tas ir jauns, neierasts formāts, bet ar “aizkulišu austiņas” un dalībnieku atbalstu ātri pārvarēju satraukumu. Šī šova vadīšana man ir laba pieredze.
Kā tev izdevās uzvarēt iepriekšējā “Balss maskā” sezonā?
Tas notika tikpat mērķtiecīgi kā kļūšana par aktieri. Kad man piedāvāja piedalīties šovā, teicu, ka iešu uz uzvaru, citādi nav jēgas. Smieklīgi, bet to pateicu arī horeogrāfei Lienei Gravai, kad gatavojos raidījuma ierakstam.
Protams, es tā arī domāju, taču, kad tiešām uzvarēju, sapratu – šāda pārliecība strādā. Patīkami apzināties, ka, savas domas un enerģiju pavēršot pareizajā virzienā un koncentrējoties uz mērķi, tas ir sasniedzams. Veiksmes pamatā bija arī man piešķirtās maskas dizains, kas ļāva brīvāk izpausties nekā citām maskām.
Šķiet, “Balss maskā” ir visnoslēpumainākais šovs.
O, jā! Pat es kā vadītājs zinu tikai, kas slēpās zem atmaskotajām maskām. Atceros arī, kad pats biju dalībnieks, pa melnu koridoru mani aizveda uz tumšu telpu, kurā varēja dzirdēt, kas notiek uz skatuves. Tad atnāca mani saģērbt, un bija jādodas uzstāties. Pēc tam atpakaļ gaidīt rezultātus. Kad neizbalsoja, varēju pārģērbties, un slepus mani aizveda uz mājām. Manuprāt, tieši lielā noslēpumainība ir šova “Balss maskā” panākumu atslēga.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pozitīvisms, mērķtiecība un mīlestība.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez rīta kopā ar savu meitu.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Darba attiecību nodibināšana ar Dailes teātri.
Labākā izklaide?
Atpūta pie dabas kopā ar draugiem.
