Daudz gaismas, nekā lieka. Ciemos pie hokeja leģendas Irbes meitas 0
Rīgā ir ieliņas, kur laiks, tā vien šķiet, ir palēninājis gaitu. No pilsētas trokšņa un drūzmas mūs šķir tikai daži kvartāli, bet sajūta – it kā šķirtu vairāki gadu desmiti. Gluži tāda pati šī kāpņu telpa varēja būt arī pagājušā gadsimta 30. gados. Uz palodzēm puķu podi, pa logu redzami pagalmi ar reibinošām jasmīnu kupenām. Modes projektu menedžere ANITA IRBE dzīvo Rīgas klusajā centrā, veidojot sava mājokļa pasauli bez steigas, ar mīlestību un izdomu.
– Esmu dzimusi Latvijā 1990. gadā, drīz pēc tam kopā ar tēti un māmiņu pārcēlos uz Ameriku, taču katru vasaru es pavadīju Latvijā pie vecmāmiņām, – atceras Anita.
Kad Anitas tēvs – leģendārais vārtsargs Artūrs Irbe – atgriezās dzimtenē, meita palika Amerikā, lai pabeigtu vidusskolas pēdējo klasi, bet pēc tam devās studēt uz Londonu, kur Karaļa koledžā ieguva biznesa vadības bakalaura grādu, līdztekus strādājot un stažējoties pie izciliem modes dizaineriem.
– Londonā tā pa īstam sajutu, cik ļoti man pietrūkst ģimenes. Tagad esmu atgriezusies Latvijā. Te man ir iespēja labāk izprast sevi un izpausties profesionāli. Es labprāt braucu komandējumos uz ārzemēm, pieļauju, ka nākotnē ārzemēs man varētu būt dažādi ar darbu saistīti projekti, tomēr manas mājas ir šeit, Latvijā. Un tā ir ļoti laba sajūta.
Savu mājokli Anita ir iekārtojusi, ieklausoties sajūtās un saskaņojot savas vajadzības ar iespējām.
– Man patīk minimālisms, tā, lai nav lieku dekorāciju, bet ir daudz gaismas un gaisa. Daļu dzīvojamās istabas esmu pārvērtusi par studiju, atpūtas telpā iekārtoju ofisu. Ar laiku te būs vairāk tērpu, jau zinu, kā tos karināšu pie griestu sijām. Esmu noslēgusi līgumu ar zīmolu “QooQoo”, man ir arī savs biznesa plāns, saistīts ar skrituļošanu. Kādam var šķist, ka te viss ir mazliet haotiski, taču ap mani ir lietas, kas ikdienā nepieciešamas, – atgādinājumi par darāmiem darbiem, dažas vērtīgas atziņas pārdomām, – skaidro Anita.
Šis pavasaris Anitai bija īpašs, tas lika daudz ko pārvērtēt. Latviju pāršalca ziņa, ka Artūra Irbes meita Anita kopā ar draudzeni Mariju cietusi avārijā. Anitas vadītais auto esot apmetis vairākus kūleņus, turklāt izskanēja baumas, ka Anita neesot bijusi piesprādzējusies, tādēļ izmesta no salona.
Nevēlos daudz runāt par avāriju, tomēr saprotu, ka pilnīgi apiet šo jautājumu nevaru.
– Mēs ar draudzeni atgriezāmies no Tallinas, kur es biju darba darīšanās atlasīt audumus. Nekad neesmu braukusi pārgalvīgi un arī šoreiz nepārsniedzu atļauto ātrumu. Kad biju maza, reiz aizrādīju tētim, ka viņš sāk braukt, vēl nebūdams piesprādzējies. Ja mēs ar Mariju nebūtu piesprādzējušās, iznākums varētu būt daudz bēdīgāks. Kad atguvos, mašīna bija uz jumta. Es atsprādzējos un izkļuvu ārā. Un vēl atceros, ka kaut kādi cilvēki ripināja divus mūsu mašīnas riteņus, kas acīmredzot avārijas brīdī bija nokrituši.
Tagad Anita jau atgriežas darbā, un arī Marija pamazām atkopjas. Pēc avārijas meiteņu draudzība kļuvusi vēl sirsnīgāka un ciešāka. Anita uzsver, cik pateicīga ir tētim, draugiem un Marijas ģimenei par palīdzību emocionāli atgūties pēc pārdzīvotā. Jautāta, kā šī situācija ietekmējusi viņas dzīvi, Anita atbild: – Tagad es daudz asāk izjūtu robežu starp dzīvību un nāvi, laiks ir ieguvis jaunu vērtību, skaņas un krāsas ir kļuvušas piesātinātākas, spilgtākas. Bija mirklis, kad sapratu, ka varbūt nekad vairs nevienam no tiem, ko mīlu, nevarēšu to pateikt. Nesen tētim bija vārdadiena, un es uzrakstīju viņam vēstuli, kas kļuva par tādu kā svētku runu. Esmu sapratusi – nevajag kautrēties, nevajag atlikt uz vēlāku laiku iespēju pateikt: es mīlu tevi, tēt!
{gallery id=”1887″}
