Apgalvojums Nr. 2 3
Bara vadone apspiež jauno sivēnmāšu meklēšanos
Arī tā ir tikai daļēja patiesība: saskaņā ar Meinharda datiem (Meynhardt (1978)), tās gan sinhronizē meklēšanos viena bara ietvaros; pretējais gan nav pierādīts. Bara vadones meklēšanās ierosina meklēšanos arī rangā zemākām mātītēm atbilstoši gada ciklam. Ja vadone krīt īsi pirms riesta laika iestāšanās, sinhronizācija bara ietvaros tiek izjaukta. Cūkas tomēr turpina orientēties pēc dienas gaismas garuma, tādējādi mātītes tiek aplektas nevis divu nedēļu, bet gan divu mēnešu laikā. Citos gadalaikos šis princips nedarbojas, jo tad tiek izvēlēta jauna vadone, pirms iestājas nākamais riesta periods. Nekādā gadījumā tādēļ sivēni nesāk dzimt visos gadalaikos, un vadone neapspiež jauno sivēnmāšu agrīno dzimumnobriešanu. Tas nemaz nav bioloģiski paredzēts. Katra dzīvnieku suga vēlas pēc iespējas labāk izdzīvot dotajos apstākļos. Kādēļ gan lai vadone nepieļautu to, ka tās tuvākās radinieces pēc iespējas ātrāk sāktu vairoties un tādējādi nodotu tālāk savus gēnus? Ja barošanās apstākļi ir īpaši labi, tad visas bara mātītes drīkst vairoties, cik vien agri iespējams. Tad ir iespējams izaudzināt maksimāli daudz tiešo pēcnācēju, lai nodotu tālāk vadones gēnus. Tādēļ arī pieņēmums par meklēšanās apspiešanu nav atrodams zinātniskajā literatūrā. Aptaujājot mežacūku ekspertus visā pasaulē, nonācām pie tāda paša sprieduma, ka citu cūku meklēšanās apspiešana nav zināma un ir bioloģiski maz iespējama. Tikai Dr. Brīdermans (Dr. Briedermann (1986.)) ir pieminējis šo parādību saistībā ar kļūdainu teksta tulkojumu no krievu valodas.
