Daudz ēdamā, daudz mātišķās laimes. Mežarukši (bīstami) vairojas! 3
Mežacūku vairošanos apvij daudzi mīti un pusmīti. Piemēram, ka cūkām mazuļi dzimst visu cauru gadu vai, ka vadošās mātītes sinhronizē savus meklēšanās laikus. Kā tad ir patiesībā? Šī tēma ir jo svarīga tādēļ, ka mūsu valstī plosās Āfrikas cūku mēris.
Riesta laikā mežu pieskandina urkšķēšana. Var dzirdēt arī „ieroču” klaboņu un, kā tēviņi cīkstoties triecas viens pret otru. Taču stāt! Vai tas jau nav pagājis? Ja reiz cūkas tagad apbērnojas visu cauru gadu, tad arī nav šis noteiktais riesta laiks.
Tomēr mežu biologi un mednieki ir vienisprātis par to, ka riesta laiks tomēr pastāv: aptuveni 75% sivēnu – tāpat kā agrāk – dzimst laikā no janvāra līdz aprīlim. Tas nozīmē, ka galvenais riesta periods iekrīt laikā no oktobra līdz decembrim (atceramies no sava ievadkursa medībās: grūsnība ilgst 2 mēnešus, trīs nedēļas, trīs dienas). Atkarībā no reģiona šis laiks iekrīt agrāk vai vēlāk, ko pamatā nosaka klimatiskie apstākļi.
Apgalvojums Nr. 1
Cūkām mazuļi dzimst visu gadu
Vai tiešām sivēni nāk pasaulē visos gadalaikos? Jā, tā tas ir. Un tā ir bijis vienmēr, bet tikai tad, ja ir bijuši labi barošanās apstākļi. Mūsdienās tie ilgstoši mēdz būt labi, pateicoties bagātīgi strukturētajiem un koptajiem mežiem, izteikti ražīgajai lauksaimniecībai, maigajām ziemām, kā arī pārliekai piebarošanai. Kopš 20. gadsimta 90’tajiem gadiem mežacūku apgaitas maršruti ir pieauguši divpadsmitkārtīgi, kas liecina arī par to, ka cūku saimes ir pieaugušas. Tāpat arī mežacūkas ir izpletušās ģeogrāfiski un mitinās teju visos apgabalos. Ja ir mazāka mežacūku saime, tad sivēni citos gada laikos nemaz tā nekrīt acīs, jo tie ir retāk sastopami. Šādus gadījumus parasti uztver kā kaut ko ārkārtēju. Ja cūku skaits pieaug, arī šie īpašie gadījumi kļūst arvien biežāki un pamanāmāki. „Pēkšņi” tas kļūst par normu, ja sivēni ir manāmi visu gadu. Tādējādi izrādās, ka viss ir tikai uztveres jautājums.
Daudzu dzīvnieku gada ciklus nosaka un ietekmē dienas gaismas ilgums. Dambriežiem šis „ierosinātājs” ir īpaši spēcīgi izteikts: veicot eksperimentus ar iežogojumos turētiem briežiem un paātrinot dienas gaismas ciklu divkārt, visi eksperimentā iesaistītie eksemplāri arī nomainīja ragus divreiz gadā. Aktīvais riests notiek tikai četru dienu laikā (atkarībā no reģiona – aptuveni no 20.-23. oktobrim) pat, ja brieži jau mēnesi iepriekš ir aktīvi uzturējušies riesta vietā. Tikai šo četru dienu laikā testosterona saturs asinīs ir maksimāli liels un notiek 90% pārošanās gadījumu, attiecīgi aptuveni 90% teļu dzimst laikā ap 14. jūniju.
Arī mežacūkām ir līdzīgs cikls, kuru nosaka dienas gaismas ilgums (Hofäcker 1992., Cousse et al. 1995., Weiler et at 1996.), tikai šis cikls ir krietni garāks. Arī šajā ciklā ir novērojama vasaras pauze, kad praktiski nenotiek vairošanās, bet par to sīkāk tiks runāts vēlāk. Jau iepriekš minētie ārkārtīgi labie barības pieejamības apstākļi nosaka lielāku ķermeņa tauku saturu. Tas savukārt nosaka, ka sivēniem dzimumbriedums iestājas jau, sākot no aptuveni 20 kg dzīvsvara vai no sešu mēnešu vecuma. Šajā vecumā tie vēl nav izgājuši pilna gada ciklu. Lai gan šķiet, ka cikls ir iedzimts, agrīni nobriedušie sivēni vēl nav pilnībā tajā iesaistījušies, tos vēl tik izteikti neregulē dienas gaismas ilgums, tā teikt, sistēma vēl ir jākalibrē. Tikko kā tie sasniedz dzimumbriedumu, tie var arī sākt meklēties. Ja tuvumā ir kaut viens spējīgs tēviņš, tad var notikt pārošanās.
Mežacūkas ir tāda dzīvnieku suga, kas ārkārtīgi labi pielāgojusies tam, lai izmantotu labvēlīgus apstākļus un pastiprināti vairotos. Tas ir ģenētiski noteikts faktors un, ja labvēlīgie apstākļi ir ilgstoši, to nevar tik vienkārši „izslēgt”. Cūkas turpina vairoties burtiski kā trusīši. Ir jāpiezīmē, ka, pateicoties savam lielajam īpatsvaram, kopējo vairošanās aktivitāti lielā mērā ietekmē arī jaunās mātītes. Atkarībā no gada, tās nodrošina 30-45% no kopējā pēcnācēju skaita.
