Anda Līce: Nenovērtējam demokrātijas priekšrocības un neizmantojam tās gudri 18
Paņemot rokās Māra Bērziņa romānu “Svina garša”, es sākumā nesapratu, ko nozīmē grāmatas beigās uz vairākām lappusēm teksta vietā ieliktās zvaigznītes. Pēc grāmatas izlasīšanas šī metafora kļuva skaidra – ar zvaigznītēm ir domāti vācu laikā Rumbulā nošautie cilvēki. Zvaigznītes mani uzrunāja spēcīgāk par vārdiem un vedināja domāt arī par citām Latvijas vēstures traģiskām lappusēm. Ar martu vien ir saistītas divas tādas. Tāpēc jau mēs pieminam 14. jūniju, 16. un 25. martu, ka ir zaudēts tik daudz dzīvību, kuras varēja mirdzēt pie Latvijas debesīm kā zvaigznes. Tā nav tikai pagātne – te vienā, te otrā pasaules malā tas notiek nemitīgi. Neviens šodien nevar pateikt, cik dzīvību gada laikā jau ir izdzēsušas lodes Ukrainā.
Laikā, kad tik daudz tiek runāts par cilvēka vērtību un neaizstājamību un kad pasaulē pilnīgi visam ceļas cena, cilvēka vērtībai un līdz ar to arī dzīvībai cena krītas. Tam pierādījums ir nebeidzamās politiskās spekulācijas gan ar 16. martu, gan 9. maiju. Kad piemiņas dienās pulcējamies piemiņas vietās, pajautāsim sev: “Vai es nāku godināt piemiņu vai uzturēt spēkā naidu, un kas ir tie, ar kuriem es šeit kopā stāvu?”
Mēs tik daudz ko nespējam panest – dažādus pārtikas produktus, bezmiegu, piesārņotu ūdeni un gaisu, stresu, tomēr labprāt paciešam melus. Ne tāpēc, ka patiesība nav pieejama, bet gan pateicoties kādai īpašai deformācijai uztverē, kuras frekvence sakrīt ar melu frekvenci. Kremļa propagandai tic ne tikai daudzi Latvijas krievi, bet, lai cik tas liktos savādi, arī daļa latviešu, kuri ir dzīvojuši padomju laika orveliskajā pasaulē un kuriem taču it kā vajadzēja uz visu atlikušo mūžu kļūt imūniem pret totalitāristu meliem. Var apmāt jaunos prātus, bet kas darās sirmajās galvās, kuras piekrītoši māj līdzi tiem, kas zākā demokrātiju (kura, tāpat kā daudz kas pasaulē, ir nepilnīga), tomēr vienīgā ļauj cilvēkam izvēlēties? Mēs nenovērtējam demokrātijas priekšrocības un joprojām neizmantojam tās gudri. To apliecina attieksme pret vēlēšanām, kurās mēs sējam, nedomājot, ko pļausim. Tāpēc jau valsts mīdās uz vietas un slīd atpakaļ vilcēju apkampienos. Nenogurstoši ir jāuztur spēkā neapgāžamā atziņa, ka patiesība cilvēku dara brīvu un stipru.
Pirms gadiem divdesmit piemiņas dienās bija jārunā par mūsu tautai nodarītajām vēsturiskajām netaisnībām. Tās bija jāizraud, jāizrunā un jāuzraksta. Šodien ir jāmaina uzsvars – jānovērtē un daudz biežāk jāatgādina par cilvēka spēju robežām, kuras mēs neapzināmies, iekams tās nav pārbaudījusi dzīve. Ir atkal un atkal jāceļ gaismā mums atstātā ne tikai izdzīvošanas, bet arī dzīvošanas pieredze, ar kuru ir bagāta ik dzimta, un tas, kas cilvēkam piešķir līdzību ar zvaigzni.
