Atis Jansons: Rīga bez sastrēgumiem 5
Lielpilsētas satiksmes problēmas… Šis tāds moderns tematiņš kļuvis. Bez “Latvijas Avīzē” aprakstītā “Mad City” pilsētvides sakārtošanas ideju apmaiņas pasākuma pavisam nesen bija vēl viena starptautiska diskusija, ko organizēja domnīca “Certus”. To noklausījos. Un optimistiskāks nekļuvu. Vismaz tuvākās nākotnes sakarā – nu nekādi. Lūk, kāpēc.
INTERVIJA: Automašīnu laiks pilsētās beidzas. Tām fiziski nav vietas. Saruna ar Neilu Balgali
Iesprūdušie dižprojekti
Būtiski atslogot ostas pilsētas esošās ielas spētu tikai vērienīgas jaunbūves. Ziemeļu koridors, piemēram, novirzītu prom no centra krastmalas un esošajiem tiltiem trešdaļu plūsmas. Bet – koridora nav. Domnīcā par tā nepieciešamību ieminējās pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis. Un no domes dāmām tūlīt, kā saka, norāvās. Šādus “biezo gadu” sapņus vajagot aizmirst. Un meklēt reālākus risinājumus.
Jā. Nepieciešamā miljarda Rīgai nav. Eiropa neiedos. Nu jau vairāk nekā desmit gadus auklētais (ne tikai morāli auklētais, kādi 5 miljoni priekšspēlēs iztērēti) projekts pārskatāmā nākotnē realizēts netiks. Vienīgais reālais labums no tā pavisam drīz varētu būt nepilnu 50 miljonu (tās pašas Eiropas dotu), kas bija paredzēti pirmās (lētākās no četrām) kārtas realizēšanai, novirzīšana citas “astes” nociršanai. Domes kungi saka – varbūt izdosies. Un varēsim beidzot realizēt Dienvidu koridora ceturto kārtu.
Jā – šī lieliskā būve, kas pārējiem trim tiltiem atņēmusi piektdaļu slodzes, varētu dot mums daudz vairāk, ja tiktu (kā plānots) savienota ne tikai ar Bauskas, bet arī Jelgavas lielceļu. Citādi tagad ļaudis, kas pa šauro Vienības gatvi Rīgā iebraukuši un vēlas Dienvidu tilta ērtības izmantot, lai nonāktu Pļavniekos, Purvciemā vai uz jaunās Tīnužu–Kokneses maģistrāles, atduras strupceļā. Labi, gandrīz strupceļā. Var jau kaut kā izkratīties arī pa esošo krosa trasi aiz rūpnīcas “Dzintars”. Daži drosmīgākie un steidzīgākie tā dara. Un Dienvidu viaduktu komplekss (par kuru rīdzinieki kredītu maksā joprojām) tiek izmantots nepilnīgi.
Tā, lūk, ar dižprojektiem. Vismaz manai paaudzei to realizāciju sagaidīt izredzes mazas.
Autobuss, velosipēds?
Nelolosim liekas ilūzijas. Velosipēds – tas, protams, ir lieliski. Tomēr lietojums limitēts. Ar gauži nepiemērotiem trim gadalaikiem, ar lielākās autobraucēju daļas nepietiekamu fizisku sagatavotību, ar drausmīgi neveselīgo atmosfēru daudzās autotransporta pārslogotās ielās, kuru dziļi elpot nez vai var rekomendēt. Autobuss? Es ar to braukt nemāku. Daudzi nemāk, jo, tikai galēja trūkuma dzīti, varētu atteikties no ļoti pierastās privātās telpas automobilī. Jāpastāv sastrēgumā? Pasēdēšu. Stāvvietas taisīsim vēl dārgākas? Piecietīšu. (Var jau arī lētākas atrast – arī stāvvietu biznesā valda tirgus likumi, un privāto plaču īpašnieki savu produktu pārdod, kā viņiem izdevīgāk.)
Nezinu, kas varētu šo ieradumu ātri mainīt. Kaut daļēji – vismaz tukšās dzelžu tonnas ar vairāk nekā vienu pasažieri aizpildot. Reiz stundiņu skaitīju lēni peldošo plūsmu pirms Salu tilta. Vairāk par vienu braucēju ir tikai aptuveni katrā piektajā auto. Un jūs gribat, lai nebūtu sastrēgumu?
Slēgt skolas!!!
Faktiski vienīgais reālais priekšlikums “Certus” domnīcā izskanēja no domes deputāta Jura Pūces mutes. Nē, “slēgt skolas” – tā viņš neteica. Šo ironisko pārspīlējumu publikas uzjautrināšanai izdomāja diskusijas moderators. Bet skolēnu pārvietošanas problēmu Pūces kungs iezīmēja precīzi. Labākās skolas ir Rīgas centrā. Mūsu bērniem vajag pašu labāko. Un šmaucas ļaudis ar deklarēšanos kārotās ģimnāzijas tuvumā, nežēlo naudu benzīnam, nežēlos papildu maksājumiem, ja tādi sastrēgumstundām tiks ieviesti. Vedīs atvasītes no Pārdaugavas, no Juglas, no Ādažiem un pat Jūrmalas. Vienīgi no Mārupes ne. Jo tur ir sava skola ar ļoti labu slavu. Pat rīdzinieki mēdz uz to kārot.
Tad sakiet, lūdzu – vai nav lētāk un reālāk taisīt labas skolas plašākā ģeogrāfijā? Reklamēt tās. Maksāt par labu pedagogu piesaisti. Sasniegto publiski demonstrēt. Ja šādā pro-grammā ieguldītu kaut desmito daļu no Ziemeļu koridoram nepieciešamās naudas – vajadzētu izdoties. Un iespējams, ka sastrēgumi krietni mazinātos. Pat bez dārgām būvēm. Lieliski šo versiju ilustrēja daudzas apbrīnojami tukšās Rīgas ielas pagājušajā ceturtdienā un piektdienā, kad atvases nebija no rīta pie skoliņām jāizlādē un vakarā jāsavāc.
Tātad – dārgi risinājumi mums nav pa spēkam. Baidos, ka dalīšanās ar savu auto daudziem arī ne (ar sievu taču nedalāmies…). Bet braukt uz centru mazāk un klusākās stundās ir iespējams. Ja skola tuvāk. Ja darba devējs elastīgāks “kantora laika” izvēlē un pieļauj darbošanos tīmeklī. Ja…
Spēsim? Vai kurnēsim sastrēgumos?
