Lielākajai daļai Francijā pensija ir zem 1500 eiro: kādēļ turpinās protesti? 2
Francijas pensiju sistēma ir ārkārtīgi komplicēta, bet tās reformēšana – vēl sarežģītāka un grūtāk izskaidrojama. Varbūt tāpēc Eduāra Filipa valdības ministru teiktais nereti bijis pretrunīgs. Viedokļu saskaņošana šajā sakarā it kā norit jau kopš 2017. gada rudens, taču joprojām nav pilnībā izkristalizējušās atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem par reformas ieviešanas termiņiem un pensiju apmēru aprēķināšanas niansēm. Tas raisīja ne vien aizdomas, bet arī protestus, kas kopš 5. decembra nerimstas valstī, kur jebkāda reforma ir sociāli sprādzienbīstams pasākums.
42 pensiju režīmu vietā viens
Pensiju sistēmas unificēšana tomēr bija viens no galvenajiem Emanuela Makrona priekšvēlēšanu solījumiem. Būtībā reti kurš iebilda pret pārmaiņu nepieciešamību, jo Francijā pastāv, var teikt, neskaitāmi pensiju režīmi (dati atšķiras atkarībā no uzskaites metodikas), ko nosacīti varētu dalīt lielākās grupās, piemēram, iekļaujot tajās valsts sektorā nodarbinātos, privātuzņēmumos strādājošos un liberālo profesiju pārstāvjus, lauksaimniekus un amatniekus.
Tagad reformas sakarā tiek pieminēti arī “speciālie režīmi” (tādu, saskaņā ar premjera Filipa sacīto, ir četrdesmit divi – atbilstoši attiecīgo pensiju kasu daudzumam), kuri dod iespēju ātrāk pensionēties vai nodrošina citas priekšrocības.
Sabiedrība kopumā izprot, kāpēc tādas pienākas ugunsdzēsējam vai augstsprieguma līniju remontstrādniekam, bet diez ko neakceptē “speciālo režīmu” attiecināšanu uz dažādās administrācijās un varas gaiteņos esošajiem. (Senatora krēslā pavadīts sešu gadu termiņš garantē 2040 eiro pensiju, Nacionālās asamblejas jeb apakšpalātas deputāta piecu gadu mandāts – 665 eiro.) Turklāt šī daudzveidība nenovērš diezgan kraso sociālo nevienlīdzību un rada papildu sadārdzinājumus.
Pētniecības iestāde (DREES), kuras pienākumos ietilps valdības uzdevumā veikt ekspertīzi un apkopot statistiku, vasaras sākumā publicēja ziņojumu par 2017. gadu. Dokumentā norādīts, ka aizpērn Francijā bija 17,2 miljoni pensionāru, no kuriem 1,6 miljoni apmetušies ārzemēs, bet pensiju kopējās izmaksas sasniegušas 317,1 miljardu eiro, kas ir lielākais sociālās jomas izdevumu postenis un 13,8% no bruto iekšzemes kopprodukta. Pilsoņi caurmērā pensionējas drīz pēc sešdesmit divu gadu vecuma un saņem 1472 eiro, bet, ierēķinot piemaksas, 1649 eiro.
Lielākajai daļai pensija zem 1500 eiro
Vidējie rādītāji gan neatspoguļo pensiju apmēru ļoti ievērojamās atšķirības. Realitātē vairāk nekā piecdesmit procenti pensiju ir zem pusotra tūkstoša eiro sliekšņa. Tomēr samērā maz pensionāru pēc Francijas mērauklām uzskatāmi par nabadzīgiem, un daudziem ir arī citi ienākuma avoti. Drīzāk uztrauc, ka pensijas sievietēm ir par aptuveni trīsdesmit procentiem mazākas nekā vīriešiem.
Panākt dzimumu līdztiesību šajā jomā bija pasludināts kā svarīgs reformas mērķis. To paredzēts sasniegt ar punktu sistēmas ieviešanu pensiju aprēķinos, piemēram, piešķirt papildu punktus jau par pirmā bērna piedzimšanu. (Ikviens varēšot sekot iekrāto punktu pieaugumam internetā.)
Bet daudzos gadījumos šī vēl līdz galam neizstrādā metodika izraisa strīdus. It īpaši tās piemērošana kaitīgā darbā strādājušajiem un ko par tādu uzskatīt. Prasību ņemt vērā darba smagumu izvirza “speciālo režīmu” uzņēmumu strādnieki, tai skaitā dzelzceļnieki. Valdībai pagaidām lāga nesokas pārliecināt “nozari pa nozarei”, kaut arī premjers Eduārs Filips jau izteicis gatavību attālināt reformas ieviešanas termiņus un garantēti ieviest 1000 eiro minimālo pensiju. Bet valdība tāpat vēlas stimulēt darba gaitas vismaz līdz 64 gadu vecumam, ko arodbiedrības iztēlo par sarkano līniju rupjāko pārkāpumu.
Pastāv vēl citi konfliktu veicinoši faktori. Makrona prezidentūras pirmajā posmā Elizejas pils samērā vienaldzīgi izturējās pret dialogu ar sociālajiem partneriem, un vēlāk arodbiedrības nonāca “dzelteno vestu” protesta demonstrāciju ēnā un jutās atstumtas. Pensiju reformas apspriešana deva iespēju arodbiedrību līderiem atgriezties ierastajā lomā un publisko debašu telpā. Taču viņu nostāja nebija vienota.
Šobrīd biedru skaita ziņā lielākā arodbiedrība – CFDT, kas savulaik izveidojās kā kristīgo strādnieku pārstāvniecība, atbalstīja pensiju sistēmas unificēšanas ideju, taču, kā apgalvo CFDT vadītājs Lorāns Beržē, nav tikusi sarunās pienācīgi uzklausīta. Savukārt ietekmes ziņā līdzvērtīgā CGT, kas pagājušajā gadsimtā bija komunistiskās partijas piedēklis, jau sākotnēji ieņēma kaujiniecisku pozīciju. Tā kā CGT ir spēcīgi iesakņojusies valsts sektorā un sevišķi transporta nozarē, tai nesagādā pārliekas grūtības izmantot spriedzes situāciju, lai rīkotu paralizējošas akcijas.
Streiki atkal paralizē
Streiki arvien jūtami apgrūtina pasažieru kustību un kravu pārvadājumus, neiet mazumā arī manifestāciju vēriens, ko apliecināja kārtējā t. s. mobilizācijas diena 17. decembrī, kad lielāko pilsētu ielās izgāja simtiem tūkstošu manifestantu, tai skaitā tiesneši, advokāti un pedagogi. Vairākās universitātēs eksāmenu sesijas ir atliktas. Arodorganizācija CGT, kas pagājušajā gadsimtā bija komunistiskās partijas piedēklis, izmanto spriedzes situāciju, lai rīkotu paralizējošas akcijas.
Jau 13. dienu Francijā notiek streiki pret pensiju reformu – 17. decembrī Marseļas ielās izgāja ap 80 tūkstoši demonstrantu.
Sabiedriskā doma, kaut mainīga, tomēr kopumā izturas pret šo protesta kustību labvēlīgi – aptaujā, ko “Harris Interactive” rīkoja pēc raidorganizācijas “RTL” un aģentūras “AEF Info” pasūtījuma, 62% respondentu izteicās, ka atbalsta streiku, lai gan 69% vēlētos “Ziemassvētku pamieru”. To grib arī Makrons un valdība, tāpēc premjers 18. decembrī uzņēma Matiņonas rezidencē darba devēju organizāciju pārstāvjus un atsāka sarunu riņķa danci ar arodbiedrībām, kuras nav noskaņotas atslābināt spiedienu.
Atbildīgais demisionē
Izskanējuši salīdzinājumi ar 1995. gada novembra un decembra streikiem, kuri piespieda toreizējo valdības galvu Alēnu Župē, tagadējā premjera Eduāra Filipa politisko mentoru, atteikties no plašākiem sociālās jomas sakārtošanas pasākumiem. Valsts vēlākie soļi šajā virzienā drīzāk atgādināja soļošanu uz vietas.
Pieņemtie lēmumi, arī Nikolā Sarkozī prezidentūras laikā noteiktais pensionēšanās vecuma pagarinājums no sešdesmit uz sešdesmit diviem gadiem, kad realitātē pensionēšanās notiek vēl agrāk, izrādās, nav ilgtspējīgi. To apliecina kaut vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) projekcijas par demogrāfisko stāvokli Francijā un viscaur Eiropā. Jāpiebilst, OECD valstīs pensionēšanās vidējai vecums ir 65,4 gadi.
Asa polemika izvērtās, kad izpildvaras izraudzītais, Solidaritātes un veselības aizsardzības ministrijai formāli piesaistītais Augstais pārstāvis sarunām par reformu Žans Pols Delevuā kādā tikšanās reizē ar liceja audzēkņiem apgalvoja – lai Eiropā saglabātos pašreizējais aktīvo iedzīvotāju īpatsvars, tai vajadzētu līdz 2050. gadam uzņemt 50 miljonu cilvēku no ārienes.
Daži eksperti atspēkoja šo apgalvojumu, kas balstās uz novecojušiem ANO datiem un neatspoguļo šodienas vēl skarbāko realitāti. Katrā ziņā pensiju reformas saistīšana ar imigrāciju pielēja eļļu ugunī, jo īpaši tāpēc, ka valdība grasās ieviest migrantu vai, pareizāk, viesstrādnieku kvotu principu. Politisko gaisotni nokaitēja arī atklājumi par Delevuā interešu konfliktiem, kuru dēļ viņš pirmdien iesniedza demisijas rakstu, ko Makrons pieņēma “ar nožēlu”.
Tagad Augstā pārstāvja pienākumus uzdots veikts valdošās partijas deputātam Lorānam Petraševskim, kā norādīts 18. decembra “Oficiālajā vēstnesī”.
Tādos apstākļos Eiropas amatpersonas labprāt nelaiž garām iespēju paklusēt, jo sociālā politika Eiropas Savienībā ir katras pašas dalībvalsts prerogatīva. Tomēr, kā raidstacijai “Europe 1” sacījis eirokomisārs Tjerī Bretons, “Briselē visi saprot pensiju reformas vajadzību”.
Tikmēr turpinās gan strīdi un protesti, gan likumprojekta rakstīšana. Nākamā gada janvārī tam jābūt sagatavotam apstiprināšanai ministru kabinetā, bet februārī jānonāk parlamentā, kur likumam vajadzētu tikt pieņemtam līdz gada beigām. Bet arī tādā gadījumā debates diez vai noslēgsies. Jo zināmas problēmas, atšķirībā no politiķiem, nenoveco.
