“dasadur maņ ar sovom klusom acim”: Ligijas Purinašas dzeja 2
Jaunā autore Ligija Purinaša (1991) ar saviem latgaliskajiem prozas un dzejas tekstiem arvien redzamāk ienāk latgaliešu literatūras apritē.
Daugavpils Universitātē ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu vēsturē, šobrīd Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā viņa studē akadēmiskā bakalaura studiju programmā “Filoloģija”. No 2012. līdz 2014. gadam savas literārās dotības pilnveidojusi Austrumlatvijas literārajā akadēmijā. Ligijas dzejoļi izlasāmi dzejas krājumā “Dzejas dienas 2011” (2011), dzejas kopkrājumā “Sarunas” (2013), latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv” viņa publicējusi gan stāstus, gan dzejoļus latgaliešu valodā (2014 – 2016).
Par 2014. un 2015. gada veikumu literatūrā nominēta latgaliešu kultūras gada balvai “Boņuks” kategorijā “Labākais sniegums literatūrā”. Ligijas jaunākie dzejoļi latgaliešu valodā ir izlasāmi krāsojamajā dzejoļu kopkrājumā pieaugušajiem “Linejis” (2016).
– Kā tu raksturotu dzejas kopkrājumu “Linejis”, iepazīstinot ar to lasītājus?
L. Purinaša: – Pieaicinot mākslinieci Ilzi Gailāni, mēs – četras kopkrājuma līdzautores – nonācām pie secinājuma, ka ir jāmēģina apvienot divus mākslas veidus: literatūru un digitālo kolāžu. Mums šķita, ka tā ir iespējams spilgtāk parādīt, kā tad īsti mūsdienu Latgalē jūtas sieviete.
– Viena no kopkrājuma līdzautorēm tevi ir nodēvējusi par grāmatu un tekstu cilvēku.
– Jā, lasu daudz un grāmatas redzu biežāk nekā dzīvus cilvēkus. (Smejas.) Daļēji to var attaisnot ar manām studijām. Pēdējā laika mans labākais atklājums ir itāļu filozofa Nučo Ordines manifests “Nelietderīgā lietderīgums”.
– Pirms diviem gadiem portālā “lakuga.lv” publicēji pārdomas par to, ko nozīmē būt latgalietim 21. gadsimtā. Vai tavi uzskati ir mainījušies, ņemot vērā, ka, tuvojoties Latgales kongresa simtgadei, Latgales vārds medijos tiek minēts arvien biežāk?
– Divu gadu laikā šis tas ir mainījies. Man šķiet, ka ir tikai apsveicami, ka par 1917. gada Latgales kongresu atceramies un reflektējam valsts līmenī. Bet katrai medaļai ir arī otra puse. Kā dzīvosim, kad svētki beigsies? Vai mūs atkal sagaida kultūras diēta? Mani kaitina tie cilvēki, kas uzsver savu piederību Latgalei vien tāpēc, ka tas pašlaik ir moderni… Tāds savdabīgs tūrisms – atrast savu pazaudēto paradīzes stūrīti, paņemt to, kas der vai šķiet labs, un aizbraukt. Bez saistībām.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam fragmentus no vēl nepublicētiem Ligijas Purinašas dzejoļiem.
***
es siežu pi golda, maņ vīna vīta
palykuse tukša, iz styura, pi seve
pierstu vierspusē gradzyna nūspīdums kai
juo treju dīnu buordys osums
daglausts vuords, pīradynuots,
puoršpļauts puori lyupom,
sīvīte guļ dasaruovuse pi sīnys,
saga puori placam, golvys naradz, i tei sajiuta,
kai dzeivsudrabs skrīn pa greidu
nasalosoms, indeigs, toksisks
leits šudiņ kreit nu dabasim
(īturit pauzi)
i ari itūnakt maņ iz sirds guļ blūds
nūlemteiba, konceptuala nūlemteiba
***
pylnaša opolums i duorzs apleik, kristalu puorslenis motūs,
izguoju vērtīs dabasus, pasaļt viejeņā, aports teirums
sasaļs, napakreiti, trokuo, tymsā, bļaun sābru cjoce,
a es taustu aizsaļdeituos apiņa steigys, jasmina zorus
i vaicoju nazkuo, tok jau nikuo
gribieju saceit, ka tuos dūmys apād pusi muna mīga
kai zūbu suopeitis
kai napījimtī lāmumi
sakūžu zūbus, napasoku, nadasoku
tev i nabyutu inceresna
ha!
***
jei ir Tys Kungs
tylts i tylta margu matynuotuojs
ciersma i izciersti kūki
zuodžs i eļļa, kū īlīt
bolku vediejs i pošizkruoviejs
ceļš iz pūru
oporā voi pasakuort
***
stuovēt siņcēs
īt i naīīt kuknē
pīturi munu vydu kai sovpateigu
pīturu
krystūs īdzeļ bišu spīts,
tova rūka mīreigi valk nūstyn
munus apaušus, drēbis
kuortu pa kuortai
i maņ nav baiļs
ni rupūs pierstu, ni tevis
stuovūt siņcēs
tymsā naktī
aizsnygušā zīmā
svešā, valns zyna kaidā
pasauļa molā
***
var īsist cylvākam kū meiļoj
var nasist, pajimt zuogeiti
i pa gabaleņam
pīradynuot
a piečuok apsavalk dabasi ar plastmasys maisenim,
aizvird iudiņs kotlā, iztreits tutiņs pi rūkys
i lūpeņš
mīgā nūmierst
pats, pats, pats
najauši
amen
***
mīrs ir pluons svīksta papeirs
nu tūs laiku, kod cylvāku acīs beja
vaira palākys kvarbys rombeņu
naaizkruosuotu
vīns vuords i tu aizbēdz
tev vāga vaira drūsmis kai cytim pyrma tevis
i es nazynu, iz kuru pusi
munys snīga puorslenis kriss reit
i kaidys teikumu konstrukcejis byus legalys,
i voi tu liksi maņ staiguot iz pierstu golim
i ka tai, to cik iļgi i kurā pusē byus viejs,
i voi navaicoj munus tryukumus i naatzeimoj sovā garantejis talonā
mīrs sadryup pi vīnys sasatikšonys
tai brīsmeigi tu atguodynoj tū vīnu cytu
i maņ baiļs kai nikod,
prūtams, nu tovu vuordu
i smīklu krunceņu pi ocu
***
veirīts pīvalk
drūšynuotuoju
jam rupuoki piersti
par juos
caurspeideigu
uodu
nūtiemēt i šaut
varbyut pyrma
pavāruot
i tod
voi nikod?
uoda zam rupūs pierstu
sasarautu i varbyut
puorpleistu
jam baiļs na ašņa
a kaulu
mežgiņu sukne
pluona uoda
meitineit
