Dārzs senču koku paēnā. Ciemos pie saimnieces Baibas Mikālas viņas dārzā 1
– Mūsu dārza lielākā vērtība ir vecie koki un skaistā ainava, – stāsta “Upeskalnu” saimniece BAIBA MIKĀLA no Padures. Viņas galvenais vadmotīvs ir saglabāt senču paveikto un lauku videi raksturīgo noskaņu.
Šūpoles puķēm
Veco koku zemākajos zaros iekarinātas puķu šūpoles. Izvēlētas gana lielas un smagas kastes, lai vējš, kam tīk spēlēties ar šūpolēm, tās nenogāztu. Sevišķi skaisti izskatās nokarenās vasaras puķes. Koku paēnā augi jūtas labi, jo saule pārāk nededzina, taču lapotne ir gana augstu, lai netrūktu gaismas. Zem koku vainaga arī salnas kož mazāk.
Koki kā pieminekļi
Vecās liepas un citus lielos kokus ap 1925. gadu “Upeskalnos” sācis stādīt slavenais dārzu un parku veidotājs Andrejs Zeidaks (1874–1964), kurš bijis Baibas vecāsmātes māsas vīrs. Dārza kompozīcija veidota pēc viņa iecerēm. Koki apkārt mājai sargā no vēja, arī tuvējās šosejas klātbūtne nav jaušama. Dienvidu puse atvēlēta augļu dārzam.
Pagalma lepnums ir milzīga septiņžuburu liepa. Koku spēcīgie vainagi ir tik grezni, ka dārzs būtu izcils tikai ar tiem vien. Saimniece atzīst koku vērtību un arī izturas kā pret sevišķu dārgumu. Ja kāds zars kļūst nestabils, tam liek pamatīgu stuti. Apzāģē vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā, jo negribas kokam nodarīt pāri.
Dārzs kļūst reibinoši romantisks liepu ziedēšanas laikā. Vecie koki gan sagādā daudz darba rudenī, kad birst lapas, bet liepas arī tad, kad krīt auglīši. Taču, ja saimnieks nav pārņemts ar perfekcionismu un dabas pakļaušanas māniju, ar koku untumiem var sadzīvot gluži labi.
Bez steigas, visu labi pārdomājot, Baiba iekopj arī apkārtnes ainavu.
Balsti vecajiem
Saudzīgi un ar mīlestību saimniece izturas arī pret augļu kokiem. Dažas vecās ābeles un plūmes salīkušas un sagriezušās čokuru čokuros, bet netiek likvidētas. Vecie koki saņem pelnītu atbalstu un turpina mielot savu kopēju ar augļiem. Papildus tiek stādīti arī jauni augļu koki, lai skaistums iet plašumā. Raža te noteikti nav galvenais, svarīgāks, piemēram, ir ķiršu ziedēšanas, nevis ogu laiks.
Puķes iedvesmai
Vasaras puķes tiek stādītas galvenokārt traukos. Tas ir praktiski, jo kompozīciju var pārvietot un mainīt. Sevišķi greznas izskatās kastes ar ziedošām pelargonijām, kas novietotas uz balkona un terases.
Vasaras puķes izvietotas arī uz improvizētā tiltiņa un muzicēšanas vakariem veidotās skatuves margām. Tas ir košs priekšplāns plašajai ainavai, kas paveras no tās.
Baiba ir darbos aizņemta sieviete, un nav tā, ka dārza pilnīga ierīkošana būtu vissvarīgākais darbs. Viņai šis dārzs ir vieta, kur atpūsties, ļauties sapņiem, justies piederīgai.
Skaistums sievišķībai
Baiba dārzā vēlas arī košumu, tāpēc puķu dobes veidotas mājas tuvumā, pie atpūtas vietām un tā, lai būtu redzamas no logiem.
Pagalma malā ir liela parādes dobe, kurā grupēti iepatikušies augi. Vienas no Baibas favorītēm ir lilijas – tās izskatās skaistas jebkurā augu kompozīcijā. Lielā dobe, protams, prasa visvairāk darba, taču ar vienu plašu stādījumu var tikt galā. Ir paredzēts, ka dobe sakuplojot vizuāli norobežos pagalmu.
Puķes atšķirībā no vecajiem kokiem nevar ilgi atstāt vienas, tāpēc to pieskatīšanai Baiba parasti meklē palīgus. Saimniece atzīst, ka pati vairāk prot augus mīlēt, nepārzina to vajadzības un kopšanas knifus. Ir labi, ja ar kādu kopā var apspriest stādīšanu, augu izvēli. Taču Baibai ir konkrēts redzējums, kādus viņa vēlas veidot savus “Upeskalnus”. Galvenais – saglabāt lauku vides burvīgo noskaņu, lai būtu patīkami atpūsties gan pašiem, gan draugiem un lai arī bērni vēlētos vasarā atbraukt, jo pārējā laikā viņi mācās un uzturas lielākoties Rīgā.
Dienziedes parādei
Sētā pēc iespējas plašāka vieta atvēlēta mauriņam, bet vietās, kur nākas daudz staigāt, izveidoti ērti un pamatīgi celiņi. Garākā taka savieno māju un atpūtas vietu pie pirtiņas. Lai bruģis labāk iekļautos ainavā, gar tā malu izveidots dienziežu stādījums. Starp celiņu un puķēm zālienam atstāts tik daudz vietas, lai to varētu ērti appļaut. Appļaušana arī ir gandrīz vienīgais lielās kolekcijas kopšanas darbs, jo nezāles starp puķēm iespraukties nevar. Dienziedes zied ilgi, un arī lapojums no pavasara līdz vēlam rudenim ir glīts. Vienīgais trūkums – noziedējušie ziedi neizskatās glīti, taču, ja puķes stādītas lielās grupās, attālāk no mājas, vecie ziedi netraucē.
Pirtiņa zaļumos
Pretstatā pagalma paēnai atpūtas vieta pie pirtiņas ir kā radīta saules baudīšanai. No vēja un svešiem skatieniem sēdētājus pasargā ar vīteņaugiem apaudzēta pergola. Vīteņaugi visātrāk veido zaļu sienu un rada aizvēju. Visvarenākais augums un dzīvesspars ir mežvīnam, kas sevišķi izceļas rudenī, kad sāk sārtoties. Ražens augums un izturīgums raksturīgs arī citronliānai, no kuras var vākt vērtīgas ogas. Veidojot pergolu, jāņem vērā, ka, lai noturētu spēcīgos vīteņaugus, vajadzīga pamatīga konstrukcija.
Smukums pagrabiņam
Plašajā pagalmā labi izskatās augi, kas grupēti lielos laukumos. Celiņa malā pie pagraba iestādīta gara čīksteņu rinda. Tās var augt gan paēnā, gan pilnīgā saulē un īpaši greznas izskatās ziedēšanas laikā, vasaras otrajā pusē. Šīs puķes nevajag īpaši kopt (tikai rudenī novāc vecos lakstus), gadiem ilgi var augt nemēslotas un nepārstādītas. Turklāt no čīkstenēm var veidot zemus dzīvžodziņus gar celiņu malām, jo necietīs, ja ziemā tiks apbērtas ar sniega kaudzēm.
Aka bez komunisma rēga
Baibas senčiem, “Upeskalnu” būvētājiem un pirmajiem saimniekiem, tāpat kā daudziem latviešiem, nācies piedzīvot komunistisko represiju smagumu Sibīrijā. Kad vecmāmiņai izdevies atgriezties, savās mājās viņai atvēlēts vien mazs būcenītis, jo namā uz dzīvi bija iemitinājušies sveši cilvēki, arī kāds komunistiskās partijas darbonis. Katru vasaras rītu viņš sēdējis pie akas pagalmā un lasījis savas partijas avīzes. Vecmāmiņa, ikdienas darbos garām iedama, savukārt vienmēr prasījusi – vai tas komunisms jau ir atnācis?
No akas ūdeni vairs nesmeļ, bet tā tiek saglabāta kā simbols, sētas centrs un tiek godināta ar puķu stādījumiem.
