Dārzs Rīgas centrā – 640 kastēs! Kā pilsētnieki audzē arbūzus un melones 13
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzi Renātes Prancānes idejai īsti nenoticēja – ko nu mēs, Rīga tam vēl nav gatava. Tagad tādu vairs nav. Iecere par dārzu un atpūtas pļavas ierīkošanu bijušās Sporta pils teritorijā pārliecinājusi teju pārsimts rīdzinieku, kuriem nu ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes pašā galvaspilsētas centrā. Vairāk nekā 20 tūkstošu kvadrātmetru platību uz trīs gadiem atvēlējis īpašnieks igauņu uzņēmums “Rotermann Square”.
Par darbu šeit nemaksā
Lietus, kas citkārt pilsētniekam var sabojāt omu uz visu dienu, šeit tiek gaidīts ar pateicību. Ūdensapgāde ar pieslēgšanos Rīgas centrālajam ūdensvadam vēl esot procesā, stāsta projekta vadītāja Renāte Prancāne, tāpēc par dārziņa laistīšanu pagaidām jāgādā pašiem. “Šodien palaimējās, ka uzlija,” viņa nosaka. Labvēlīgo vaigu pagriež saulīte, un mazpamazām sarodas ļaudis – īstais laiks zemes darbiem!
Dodamies aplūkot Renātes mazdārziņu, kas, tāpat kā visiem, iekārtots koka kastēs. Viņa šurp nākot pārdienās, kaut ko iestāda, aprušina, parunājas. Vienā augi sasēti zigzagos un pusapļos – tā esot avangarda dobe. Renāte nesen atgriezusies no mākslas vēstures studijām Ņujorkā, kur šādus dārziņus ierīko vai katrā neizmantotā zemes pleķītī.
Ārzemēs noskatītais, pašas vēlme pēc dārza darbiem, skats no istabas loga uz Sporta pils laukumu un arī kovida laika mājsēde iedvesmojusi idejai par kopienas dārzu, kurai atsaukusies ainavu arhitekte Ilze Rukšāne un dizaina speciāliste Evija Krištopane, vēlāk piepulcējoties arī dārzu entuziastiem no tuvējās apkārtnes.
Atalgojumu par savu darbu neviens šeit nesaņem, finansējums dārza veidošanai sagādāts no sponsoriem – 640 paliktņus un kastes uzdāvinājis uzņēmums “Kronus”, bioloģisko substrātu pildījumam – “Eko zeme”. Ieguldījums dārza veidošanā ir ap 125 tūkstošiem eiro. Par pārējo jāgādā dārzniekiem, kā kopienā sauc 150 dārziņu kopējus. Plašā teritorija nekalpos tikai nelielas ļaužu grupiņas priekam – sākot ar jūniju, no ceturtdienas līdz svētdienai tā būs atvērta ikvienam ciemiņam – viņu atpūtai paredzēta ieplaka, kur zaļo zāle un paaugušies bērziņi.
Audzēs arī arbūzus un melones
“Sapnis par dārzu bija ilgi lolots, dīcu vīram, ka vajag vasarnīcu, līdz piezvana draudzene un saka – zini, ka tev pie mājas būs dārziņi?” savu pieredzi, kā tikusi pie zemītes, stāsta Zane Zaķe. Dzīvojot tepat netālu un tagad, kad kastēs viss sasēts, uz dārzu nākšot ļoti bieži, lai redzētu, kā aug mazulīši.
Lielu nešļavu, pilnu ar stādiem, uz savu zemes stūri nes Sabīne Skudra. Dārznieces plāni ir visai drosmīgi, jo līdzās kabacīšiem, rabarberam, gurķiem un citiem mūsu platuma grādiem piemērotiem augiem gribot izaudzēt arī arbūzu un meloni. Dārzu pilsētas centrā viņa sen gaidījusi. “Daudz biju par to domājusi, jo dārzi arī izglīto sabiedrību un ir laba terapija padarboties un būt kontaktā ar dabu.”
Turpat netālu savus stādījumus aprušina Aiva Kvetkovska: “Sajūta ir kolosāla, kad redzi, kā viss lien no zemes laukā! Piemēram, šodien uzdīga gurķene, bet te man būs pusotru metru garas sarkanas saulespuķes.”
Dārznieku sabiedrība ir raibu raibā – daudz jaunu cilvēku, ģimeņu ar bērniem, arī pa kādam pensionāram. Projekta vadītājai gribētos, lai viņu būtu vairāk, jo jaunajiem bieži vien vajadzīgs pieredzējušu ļaužu padoms. Sarunā Renāte ne vienreiz vien uzsver, ka iecere nav tikai par dārzkopību.
“Projektam ir vairāki līmeņi – pilsētvide kļūst drosmīgāka un priekpilnāka, jo šāda zaļā teritorija ir daudzveidīgāka; dārzi ir pateicīga platforma apkaimes ļaužu komunikācijai un dažādu paaudžu integrācijai; kā arī mainās sabiedrības izpratne, ka ne vienmēr viss jāgaida no pašvaldības vai valsts, bet var rīkoties paši un mudināt citus uz pašiniciatīvu.”
Viņa būtu tikai priecīga, ja kopienas paraugam sekotu arī citu apkaimju iedzīvotāji. Dārzniece Sabīne piekrītoši māj ar galvu, jo dārzi veidojas kā satikšanās punkts – kaimiņi iepazīstas un uz ielas sveicinās, un tas jau ir daudz.
Eksperta viedoklis
Iniciatīvas iestrēgst izpildvaras departamentos
Toms Kokins, arhitekts, pilsētplānotājs, pasniedzējs Zviedrijā, Ūmeo Arhitektūras skolā: Rīga izskatās visnotaļ zaļa, kad uzbraucam Latvijas Nacionālās bibliotēkas pēdējā stāvā un skatāmies Pārdaugavas virzienā. Bet tas ir mazliet maldīgi, jo, izvērtējot ekoloģisko pēdu gan kā pilsētai, gan indivīdiem, noteikti vēl neesam zaļi. Jāuzlabo divas lielas pozīcijas – kā dzīvojam un pārvietojamies.
Vai Rīgu uzskatāt par zaļu pilsētu?
Cik daudz CO2 rada mūsu mājoklis un dzīvesstils, kādu transportu lietojam ikdienā un kā tas ietekmē vidi, mūsu veselību u.c. Rīgas domes departamentu atvilktnēs sagūluši daudzi attīstības dokumenti, kur sarakstītas arī tādas labas lietas, ka vajadzētu pilsētas centru atbrīvot no autotransporta, noteikt par prioritāru sabiedrisko transportu, veidot zaļāku dzīvojamo vidi mikrorajonos un tamlīdzīgi.
Risinājumi uz papīra atbilst labās prakses paraugiem arī citās Eiropas pilsētās, taču Rīgā pieklibo realizācija, un iemesls ir politiskās gribas trūkums. Līdz ar pēdējām vēlēšanām situācija izskatās nedaudz cerīgāka, tomēr redzu, ka iniciatīvas iestrēgst dažādos departamentos. Turklāt idejām jāatvēl arī atbilstošs budžets.
Paradoksāli, bet Latvijā tieši mazās pilsētas “zaļumā” rāda labāku priekšzīmi, tāpēc ka aparāts ir mazāks, kompaktāks un operatīvāks, vara ciešāk saistīta ar iedzīvotājiem un jautājumus ir iespējams risināt cilvēcīgāk.
Kā labo piemēru gribētu minēt Ādažus vai Cēsis, kas nebaidās eksperimentēt, kas ir būtiski, jo, izvēloties zaļos risinājumus, nevaram darīt lietas kā līdz šim.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
