Dārznieks: lai tiktu pie garšīgiem, sulīgiem bumbieriem, tie pareizi jānorauj no koka! 4
“Kāpēc visi bumbieri, kas nokrīt no lielā koka, jau ir neēdami un putraini. Kuras šķirnes ir izturīgākās?” – jautā Kārlis no Rīgas.
Konsultē stādaudzētavas “Pīlādži” saimnieks Jānis Zilvers.
Āboli no koka krīt tad, kad ir gatavi, bet bumbieri – kad jau ir pārgatavojušies. Tāpēc tikt pie garšīgiem bumbieriem, lasot no zemes, neizdosies. Arī no koka gatavus garšīgus augļus var raut tikai nedēļu vai siltākā laikā pat tikai dažas dienas.
Bumbieru vākšanas noteikums – tie jānorauj, kamēr vēl nav gatavi!!!
Glabā vēsumā
Bumbierus vāc, kad tie vairs negaršo pēc kartupeļa, bet tiem jau sāk parādīties kāds saldumiņš, laba garša, bet augļi vēl ir cieti. Vākšanas brīdi var noteikt arī tā – pārgriež bumbieri uz pusēm un apskata serdi. Ja sēklas vairs nav baltas, bet jau sāk brūnēt, augļus var vākt.
Ražu liek kastēs plānā kārtā, lai var izlasīt gatavos (tie sāks krāsoties dzeltenīgi). Kā gatavības pazīmi mēdz ieteikt arī pārbaudīt augli pie kātiņa – ja var mazliet iespiest, arī tas liecina par vākšanas brīdi.
Bumbierus glabā vēsā vietā – jo vēsāks, jo labāk. Ideālais variants būtu pat -1 vai 0 grādu temperatūra. Ja tādas vietas tagad nav, noliek tur, kur ir visvēsākais. Sevišķi skaistus augļus var ielikt un ilgi glabāt ledusskapī, cik vieta ļauj.
Kad sāksies vēsums, ziemas šķirņu augļus var pat turēt uz lodžijas, balkona. Kad tuvojas sals, sasedz siltāk. Taču pērnziem gandrīz nebija vajadzības to darīt un raža saglabājās līdz pat martam.
Slimības posta
Mazdārziņos audzēt bumbierus diemžēl kļūst arvien problemātiskāk, sevišķi pilsētas dārziņos, kur ir daudz daiļdārzu un dekoratīvo kadiķu, kas ir kā starpsaimnieks un infekcijas perēklis bumbieru kadiķu rūsai. Laukos, kur plašāka teritorija, situācija ir labāka. Meža kadiķi lielu ļaunumu bumbierēm nenodara. Viens no galvenajiem bumbieru postītājiem ir kazaku kadiķis, jo tas jau izsenis ir populārs un dārzos ļoti izplatīts.
Arī citas slimības ir postīgas, un bez speciālas augu aizsardzības līdzekļu lietošanas pie ražas netikt. Piemēram, kraupja ietekmētie augļi sapūst jau kokā.
Pat ja kaimiņu dārzā kāda bumbiere aug liela un skaista, ar veselīgiem augļiem, no tās uzpotētais augs var tāds nebūt, ja iestādīts dārzā, kur tuvumā slimi augi un infekciju perēkļi.
Viena no izturīgākajām šķirnēm, kas būtu piemērota mazdārziņiem, ir šķirne ‘Belorusskaja Pozdņaja’. Šai šķirnei augļi nekad nenogatavojas kokā, tāpēc nav jābīstas nokavēt vākšanas laiku. Tos vāc cietus. Agrajām šķirnēm arī grūti atrast vēsu vietu glabāšanai, taču rudenī un ziemā vēsuma gana. Piemēram, laba būs vieta, kur gaisa temperatūra svārstās ap nulli vai līdz +5 grādiem.
Normalizē augumu
Lai vāktu augļus, bumbierei jābūt tādā augumā, lai brīvi varētu tikt klāt galotnes zariem. Jaunu kociņu jau laikus veido tā, lai sānu zari būtu lēzeni – 75–80 grādu leņķī pret stumbru. Ja zari būs jau paralēli zemei (90 º leņķī), tiem veidosies daudz ūdenszaru. Galotni īsina pēc vajadzības.
Ja bumbiere veca un liela, apzāģē bez žēlastības. Patlaban tam ir pēdējais laiks. Vislabāk gan to būtu bijis darīt augustā, kad galotni varēja nozāģēt kopā ar augļiem. Tad daļu augļu var likt glabāties, bet traumētos pārstrādā konservos.
No bumbieres droši var nozāģēt aptuveni trešdaļu no kopējā auguma. Ja uznāk žēlums to darīt, jāatceras par pūstošo augļu putru zem koka un lapseņu spietiem ap tiem.
Bumbieres apzāģēšanu nedrīkst atlikt uz pavasari, jo tā strauji veidos ūdenszarus.
