Kurš gan nepazīst ērkšķogu – kuplo krūmu ar pūkainām, skābeni saldām odziņām! Taču tikai retais zina, ka šī daudzgadīgā ogulāja dzimtene ir kalnaini apvidi. Zem zaļajām un mīkstajām lapiņām paslēpušies tikpat zaļi vai nedaudz sārti, apaļi bumbuļi. Runā, ka visgardākās ir tās ogas, kas tiek ēstas tieši no krūma. Tomēr gardēdim būs jāuzmanās, lai pret asajiem ērkšķiem nesaskrāpētu rokas. Arī Latvijā šīs stingrās, apaļās ērkšķogas (Ribes uva-crispa) ir iecienīts našķis, un tikpat pazīstams ir arī pats augs, no kura ogas nākušas. Šim krūmam kalni iemācījuši patstāvīgu dzīvi, tamdēļ tas mūsu dārziem ir īpaši piemērots.
Ērkšķogas (Ribes uva-crispa) ir daudzgadīgs ogulājs, kas faktiski ir jāņogu ģints suga, taču daži zinātnieki tās mēdz izdalīt atsevišķā ērkšķogu ģintī. Ērkšķogas dzimtās zemes stiepjas no Eiropas vidienes un Āfrikas ziemeļrietumiem līdz pat Āzijas vidusdaļai. Savvaļā tās sastopamas Alpu kalnu biezokņos un akmeņainos mežos to pakājē no Francijas līdz pat Himalaju kalniem un Indijai. Eiropieši ar ērkšķogām iepazīstināja arī Amerikas kontinentu iedzīvotājus, un tā rezultātā izveidojās divas galvenās sugas: Amerikas (Ribes hirtellum) un Eiropas (Ribes uva-crispa).
Pirmā valsts, kas aktīvi sāka pievērsties ērkšķogu krūmu audzēšanai no sēklām un lielāku vainagu izveidei, bija Nīderlande, taču popularitāti ērkšķogas ieguva 19. gadsimtā. Šajā laikā sākās aktīvs britu selekcionāru darbs pie dažādu variāciju izveides. Selekcionāri bija īsteni entuziasti, jo veidoja pat speciālus klubus un konkursus, sacenšoties par to, kurš izveidos krūmu ar vislielākajām ogām. Daudzviet Lielbritānijā un citur Eiropā ērkšķogu krūmi sastopami vecu, pamestu ēku pagalmos, kur mierīgi turpina augt un briedināt garšīgās ogas. Tas liecina, ka šie ogulāji ir visnotaļ patstāvīgi un neprasa sarežģītu kopšanu. Tiesa, ne visiem ērkšķogas iet pie sirds un, iespējams, te vaina meklējama tirgus piedāvājumā, kur pārdošanā esošās ērkšķogas bieži vien ir cietas un negatavas, vairāk paredzētas ievārījumu un kompotu gatavošanai, nevis ēšanai svaigā veidā. Īstā ērkšķogu garša baudāma pašu dārzā no sava krūma, kad ogas sasniegušas vislabāko gatavības pakāpi.
Krūmam ir ērkšķaini, kokaini zariņi, un kopējais auga vainags var sasniegt pat 1,5 m augstumu un vairāk. Tam ir gaiši zaļas, mīkstas starveida lapiņas. Ziedi veidojas uz jaunajiem zariņiem un atkarībā no selekcionētās variācijas no viena pumpura izplaukst no 1 – 4 ziediņiem. Ogas ir apaļas un var būt gan mazas, gan lielākas – diametrā ap 2 cm. Ogas var būt zaļas, sarkanīgas, baltas, dzeltenas un pavisam tumši violetā krāsā. To miziņa ir gluda vai nedaudz pūkaina un garšas ziņā tās mēdz būt līdzīgas vīnogām – ne velti ērkšķogas mēdz dēvēt arī par ziemeļu vīnogām. No nobrieduša krūma var ievākt aptuveni 4 – 5 kg gardo ogu. Aso ērkšķu dēļ ogu lasīšanai būs vajadzīga zināma izveicība un roku veiklība. Saka, ka ērkšķogas patiesībā esot kā divi dažādi augļi vienā krūmā, jo pavasarī un vasaras pirmajā pusē ogas būs stingras un skābenas, bet, tuvojoties vasaras izskaņai, tās kļūs maigas un saldenas.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
