– Kas jums pašam sagādājis vislielāko gandarījumu? 7
– Kādreiz Dārziņskolas karogs bija slavenais zēnu koris, tad – vijolnieku ansamblis. Es sev kā pienākumu izvirzīju attīstīt simfonisko orķestri, jo tas parāda visas mūsu skolas specialitātes – vijolniekus, klarnetistus, flautistus u. c. specialitātes. Jutos patiesi gandarīts, kad mūsu orķestri zviedru mūzikas profesionāļi divas reizes pēc kārtas izvēlējās kā pavadošo orķestri lielam starptautiskam jauno izpildītāju konkursam “Unga Artiste”. Mūsu orķestris parādīja savu meistarību, spēlējot vienā no izcilākajām Eiropas koncertzālēm “Bervaldhallen” Stokholmā. Katru gadu dažādu diriģentu vadībā orķestris iestudē trīs pilnas divu daļu koncertprogrammas, ko atskaņo gan mūsu galvenajā valsts koncertzālē “Lielā ģilde”, gan reģionos. Man bija milzīgs gandarījums, kad kopā ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu Nacionālajā operā uzvedām divas baleta izrādes – Levenskjolda baletu “Silfīda” un bērnu baletu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, ko komponists Uģis Prauliņš uzrakstīja tieši mums. Nupat ar orķestri atkal bijām koncerttūrē Zviedrijā. Jebkurš mūsu skolas panākums, izdevies projekts sagādā man gandarījumu par savu skolu, tās bērniem un darbiniekiem. Nav ko slēpt – man ir 65 gadi, un šis laikam ir pēdējais laiks, ko aizvadu direktora amatā. Man ļoti gribētos, lai nepazūd skolas tradīcijas, lai “Dārziņi” arī turpmāk seko tam, kas notiek mūzikas pasaulē ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, iet līdzi un dažreiz arī pa priekšu. Vēlos, lai dārziņieši būtu ne tikai izcili sava aroda speciālisti, bet arī gudri, izglītoti, inteliģenti, labsirdīgi cilvēki. Es ļoti vēlētos, lai mūsu pedagogi sev sagatavotu godpilnu maiņu un lai tieksmē uz optimizācijām un savienošanām, Eiropas naudas iegūšanām netiktu zaudēta tāda izglītības iestāde kā Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola, kas ir unikāla ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā un varbūt vēl plašākā reģionā. Tā Latvijai vajadzīga, un to nedrīkst pazaudēt.
