– Runājot par pedagogiem, jūsu skolā strādājošā Ilze Treija ir pirmā Jāņa Cimzes balvas laureāte. 7
– Jā, un par to patiess prieks, ka pedagogu darbs arī kultūrizglītībā beidzot tiek novērtēts. Mūsu skolā šo balvu pelnījušu pedagogu ir vairākums. Kad klasē ienāk mazs knēvelis, nobijies, kautrīgs, šallīte velkas pa grīdu, neko daudz nesaprotošs un tādam mazulim jāsāk mācīt spēlēt instrumentu, ne visi izcili izpildītājmākslinieki to spēj. Tur vajadzīga pedagoga dzirksts un talants. No otras puses, skolotājam jābūt lielai pacietībai un savaldībai, jo mūsdienās nav kā Emīla Dārziņa tēva laikos (viņš bija skolotājs Jaunpiebalgas Jāņaskolā), kad klases stūrī stāvēja sabērti zirņi. Mūsu pedagogi, par kuru atlīdzību Kultūras ministrija ir domājusi, taču tai, protams, līdz Eiropas līmenim vēl tālu, lielākoties te strādā nevis algas dēļ, bet kā misionāri, lai gatavotu konkurētspējīgus profesionāļus. Ja nemaldos, desmit gados mums ir 375 starptautisko konkursu laureāti, mājaslapā nav vietas visu panākumu pieminēšanai. Vienu pedagogu tomēr riskēšu nosaukt. Pie mums strādā Romāns Šnē, “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē tēvs, kuram ir 83 gadi. No rīta jautāju – kā klājas? Un viņš kārtējo reizi atteic – ziniet, direktor, paņēmu vēl vienu pirmklasnieku. Un viss sākas no sākuma – mazais nostādināts pretī pedagogam, rokās ielikts instruments, un sākas grūtais ceļš uz skaisto mūzikas pasauli izcila pedagoga vadībā.
– Jūs esat strikts pretinieks skolas apvienošanai ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, Rīgas Doma kora skolu un Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, līdz ar to, tā sakot, negribat paņemt Eiropas naudu.
– Tai naudai, kura nemaz nav tik liela, nāk līdzi savi nosacījumi, kurus ievērojot ciestu skolas izglītības kvalitāte. Valstī tagad modē optimizācija. Bet ko tad vajag optimizēt? Manuprāt, apvienot vajag tās lietas, kurās neveicas. Ja viena, otra kāda profila iestāde nīkuļo, loģiski, ka tās pievieno vienam spēcīgākajam asnam. Domāju, ka kompetenču centri vajadzīgi arī kultūrizglītībā, taču “Dārziņi” ir īpaši veidots izglītības iestādes modelis. “Dārziņi” jau tagad ir tāds centrs! Izcilības un augstākā līmeņa kompetences savā vecuma grupā nodrošinām jau tagad. Taču formāli šo statusu nevaram dabūt, jo mums nav prasībām atbilstošs vidusskolas audzēkņu skaits. Bet mana pārliecība ir tāda – barā talantu var ieraudzīt, bet izglītot un izaudzināt – nekad. Ar viņiem jādarbojas citādi, vairāk individuāli, izvirzot augstākas prasības. To prasa talanta neizniekošanas likums. Turklāt visu, ko ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu varējām apvienot, jau esam apvienojuši. Visus vispārējās izglītības mācību priekšmetus audzēkņi mācās kopā. Apvienojot “Mediņus” un “Dārziņus”, zūd šai profesijas apguvei tik nepieciešamā konkurence un katras skolas savdabība. Pastāvēt mākslā bez konkurences būtu tāpat kā spēlēt futbolu bez sacensībām. Kādreiz bija Emīla Dārziņa skolas kordiriģentu nodaļa ar slaveno zēnu kori, no kuras, tai atdaloties, izveidojās Rīgas Doma kora skola – tagad ar savām tradīcijām un izglītības modeli. Kāpēc tās vajadzētu pārveidot un skolas atkal apvienot? Par šo situāciju esam runājuši ar ministrijas ierēdņiem, skolas kopsapulcē un, man šķiet, galu galā esam sapratušies. Ministrija apvienošanos mums neuzspiež.
– Jums tāds stingrs mugurkauls.
