Dārziņskolas karogu augstu turot. Saruna ar Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas direktoru Juri Kaufeldu 7
Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolai jeb, kā tautā teic, “Dārziņiem” šogad aprit 70 gadi. Tam par godu nupat izskanējis vesels koncertu maratons – bez palīgiem un papildspēkiem bērni veselu mēnesi snieguši septiņus augsta līmeņa koncertus pārpildītā Mūzikas akadēmijas zālē. 18. aprīlī Lielajā ģildē notiks svinīgais noslēguma koncerts ar solistiem, kamermūziku un simfonisko orķestri. “Mēs gribētu, lai visi, kas atnāk uz koncertu, justos labā noskaņā, kā svētkos, nevis sāpīgās pārdomās par problēmām, ar ko sastopamies ikdienā,” šīs sarunas sākumā man teic skolas direktors Juris Kaufelds.
– Jūs Dārziņskolu vadāt jau 17 gadus. Tā ir gandrīz ceturtā daļa no skolas mūža. Kas ir tas iepriekš saņemtais un tālāk nododamais mantojums?
J. Kaufelds: – Paldies gudrajiem cilvēkiem, kuri pirms 70 gadiem – kaut arī Latvijā jau bija mūzikas skolu tīkls – nolēma radīt skolu īpaši apdāvinātiem bērniem, lai viņus apmācītu mūzikā, gatavotu māksliniekus Latvijas profesionālajiem mūziķu kolektīviem, kā arī profesionālus mūziķus dažādiem kameransambļu sastāviem utt. Man ir prieks un gandarījums, ka, neraugoties uz dažādām pārmaiņām, gan padomju laikos, gan atgūstot neatkarību, skola, balstoties uz tradīcijām un visu laiku pedagogu rūpīgo, radošo darbu, spējusi saglabāt un attīstīt savu īpašo unikālo modeli un dot milzīgu pienesumu vispirms jau Latvijas profesionālajiem kolektīviem, arī pedagoģijai, citām mūzikas iestādēm. Dzelzs priekškaram krītot, daudzi mūsu audzēkņi devušies izglītoties tālāk ārpus valsts, kur tiek ļoti gaidīti, jo šeit iegūtā izglītības kvalitāte ir ļoti augsta. Mūsu skolai ir trīs spēcīgi balsti – tradīcijas, jaunie talanti no visiem mūsu valsts reģioniem – novados viņu ir pat vairāk nekā Rīgā –, bet noteicošais panākumu pamatā visus 70 gadus bijuši mūsu skolotāji. Jau pēc pirmajiem izlaidumiem te ļoti ātri kā pedagogi atgriezās skolas bijušie absolventi. Tagad viņu ir jau lielākā daļa. Mums ir profesionālas ievirzes izglītības programma no 1. līdz 9. klasei, tad profesionālās vidējās izglītības programma no 1. līdz 3. kursam un paralēli arī struktūrvienība – vispārizglītojošā pamatskola – no 1. līdz 9. klasei. Tas ir ļoti pārbaudīts modelis, kas visus gadus ir devis augstas kvalitātes rezultātus jauno mūziķu sagatavošanā un audzināšanā. Instrumenta spēle un mūzikas apgūšana attīsta profesionālās spējas un bagātina cilvēka garu un dvēseli, bet vispārizglītojošā skola palīdz veidot personību. Mūziķiem, kuri brauc pasaulē, ļoti svarīgas ir svešvalodas, pie mums var apgūt trīs. Skaidrs, ka mūziķim būtiska arī matemātika, ko, protams, nevajadzētu prasīt augstākajā līmenī. Arī ar šādām mums izvirzītām prasībām esam cīnījušies. Fiziku un ķīmiju mācām līdz 9. klasei. Jā, valstī bija doma ieviest visās profesionālajās vidusskolās šos priekšmetus, bet es biju strikti pret šo prasību “Dārziņiem”. Kāpēc gan bērniem, kuri jau izvēlējušies profesionāla mūziķa ceļu, pēc deviņiem pamatskolas gadiem pēkšņi padziļināti pievērsties fizikas un ķīmijas studijām, kas mūzikas apguvē nav būtiskas? Reti, tomēr ir bijuši arī gadījumi, kad mūsu audzēkņi pēc 9. klases aiziet, piemēram, uz Rīgas 1. ģimnāziju. Nevienam nav noslēpums, ka “Dārziņi” ir visaugstākās raudzes mūzikas izglītības iestāde, bet lepojamies arī ar to, ka mūsu audzēkņi profesionālo vidējo mācību iestāžu reitingā, ko veido pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, piecus gadus pēc kārtas ir pirmajā vietā. Talantīgi bērni ir talantīgi visur. Mani skumdina, ka sabiedrībā ne vienmēr izprot mūziķa profesiju. Ah, tie čīgātāji – esmu dzirdējis arī tamlīdzīgus izteicienus. Jā, ilgi jāmācās arī par ārstu, bet kļūt par profesionālu mūziķi bez 18 vai 20 izglītošanās gadiem nav ko domāt. Jā, var mammai vārdadienā nospēlēt “Circenīti aizkrāsnē”, bet es runāju par profesionāliem mūziķiem, kuri var izprast un kvalitatīvi atskaņot visas pasaules mūzikā radītās bagātības. Ja, piemēram, kādas citas profesijas pārstāvis dažas dienas atslābināsies, nekas nenotiks. Taču mūziķis tādu greznību atļauties nevar, jo, kā teica mans skolotājs, ja nespēlēsi vienu dienu, to sajutīsi pats, ja izlaidīsi divas dienas – to dzirdēs arī tavs skolotājs, bet, ja nespēlēsi trīs dienas, to sajutīs visi tavi klausītāji. Tāpēc mūsu vidusskolā audzēkņi tiek atlasīti rūpīgi. Uz mūziķa profesiju nelaužas masveidā, nav tā, kā dažs iedomājas: jo lielāks būs audzēkņu skaits, jo lielāki panākumi. Šo profesiju jāsāk apgūt ļoti agrā bērnībā un jānodarbojas tiem, kuri gatavi tai atdot visu savu dzīvi. Pa visiem 16 izlaidumiem, kopš esmu direktors, varbūt tikai kādi pieci vai seši no mūsu absolventiem nav turpinājuši tālāk izglītoties izvēlētajā mūzikas profesijā. Mūsējie gandrīz visi simtprocentīgi turpina mācīties augstskolās – arī pasaulē.
– Un, kaut skolojušies par mūsu nodokļu maksātāju naudu, tur arī paliek.
– Jā, ir vērojama tāda tendence. Taču vai tāpēc, ka savā valstī nespējam nodrošināt jauno spējām atbilstošas darba vietas un konkurētspējīgu atalgojumu, lai šie talantīgie Latvijas bērni nemācītos un neattīstītu savu muzikālo talantu? Tas, ka spēlē citur pasaulē, nav mūsu apdāvināto mākslinieku vaina. Bet ir arī daudzi, kuri atgriežas un atved pilnīgi jaunas dažādu instrumentu spēles skolas. Piemēram, sitaminstrumentu klases absolvents Artis Orubs pēc skološanās ārzemju augstskolās pārveda jaunu, pilnvērtīgu džeza, roka un vieglās mūzikas sitaminstrumentu spēles skolu, kādas mums, līdz tam orientētiem lielākoties akadēmiskās mūzikas laukā, iepriekš nebija un vairāk tika mācīts, balstoties uz intuīciju.
