Dārza darbi ir prieka avots 0
Nesen kāda mūsu lasītāja atzina, ka veselību vislabāk var saglabāt svaigā gaisā un fiziskā darbā, un ieteica pilsētniekiem doties pie radiem laukos – rakt, stādīt, tad būs laba veselība un arī vēders pilns. Jautāju lasītājiem, vai viņiem ir dārziņš, kur padarboties, un ko tas viņiem dod.
Jānis Skriblis Tukumā: “Man vislabākā veselība bija tajā desmit gadu periodā, kad pirms 15 gadiem, jau būdams pensijā un pēc sievas nāves vairs nevarēdams izdzīvot ar vienu pensiju, sāku mežā vākt egļu sveķus. Redziet, priedēm iegriežot sāk tecēt sveķi, bet eglēm tie sakrājas vietās, kur bijušas brūces, un tad tie sakalst. Šos sakaltušos sveķus es arī vācu, dienā pa mežu nostaigādams kādus 25 kilometrus un savākdams 10 – 15 kilogramus. Sveķus pārdevu ziedes “Evija” izgudrotājam Riņķim, viņš gan toreiz neko daudz nemaksāja par kilogramu. Vēlāk sadarbojos ar Valgundes firmu, kas arī ražoja ziedi. Šis rūpals bija labs papildinājums manā budžetā. Taču nu jau divus gadus sliktās redzes dēļ uz mežu vairs neeju un kopā ar draudzeni strādājam vien dārziņā, kuru manā rīcībā nodeva meita, jo pati atrodas ārzemēs. Tomēr man vairāk patīk pati daba, nevis dārzs.”
Juris Sārnis Siguldā: “Man rudenī būs 81 gads, un es joprojām daudz darbojas savas privātmājas dārzā – taisu siltumnīcu, roku un daros, visur tīru. Šogad janvārī mūžībā aizgāja mana sieviņa, un vienam ir skumji. Par laimi, mājas otrajā stāvā dzīvo mazdēls ar savu draudzeni, viņš man daudz palīdz.”
Svetlana Rozenfelde Valkā: “Man, neraugoties uz maniem 74 gadiem, darbs dārzā joprojām sagādā lielu prieku. Siltumnīcā jau iesēti redīsi, burkāni. Ceļos jau pulksten četros un izbaudu gaišos rītus. Izaugušos salātus vienmēr iedodu arī kaimiņiem, dalos arī ar maznodrošinātajiem, iedodot viņiem kartupeļus, salātus, burkānus. Arī es pati savulaik veselību atguvu, pateicoties labiem cilvēkiem, kaut pirms tam lauztās kājas dēļ nestaigāju četrus gadus un ārsti Latvijā pateica, ka nekad vairs nevarēšu iet. Hamburgā man veica otru operāciju un lika staigāt, nevis kāju velkot, bet soli pa solim. Atgriezusies mājās, mācījos likt soļus, ejot pa dzelzceļa gulšņiem. Tagad gan staigāju, gan braucu ar auto, gan ar prieku strādāju dārzā.”
Jānis Fridrihsons Rīgā: “Esmu pensionēts skolotājs. Man Rankas pagastā kopā ar māsu ir vecāku lauku māja ar zemi. Tur es pavadu vasaras, un tas arī uztur veselību, jo bez fiziska darba es būtu pagalam. Turu arī bites, bet mazās priedītes izstādu tādās kā rindās grāvja malās. Pārveidoju vidi, lai tā kļūtu skaistāka.”
Velta Leja Aizkraukles novadā: “Esmu pensionāre, un man ir 68 gadi. Tagad katra minūte ir dārga, jo visa apkārtne jāsakopj, jātiek galā ar pelējumu, kas zālē radies no sniega, malka jāsagādā. Saimniecībā audzēju kartupeļus, turu ruksi, vistiņas, pīlītes un ziemai visu sakonservēju, man veikalā nevajag pirkt ne pienu, ne gaļu. Tas ir ļoti liels atspaids.”
Valentīna Mičule Atašienē: “Kaut arī man ir 77 gadi, apsaimniekoju 2,5 ha zemes, visu ko audzēju, vēl vadu etnogrāfisko ansambli. Man tas nozīmē ļoti daudz, ka ar augļiem un dārzeņiem varu apgādāt savas meitas, kas arī ir skolotājas. Ir gandarījums, ka līdz februārim varu ēst savus ābolus un bumbierus, ka visu ziemu man un meitām ir medus. Dārzā arī audzēju 38 rozes, ir akmeņdārzs. Novēlu, lai visi strādā vēl arī savos 77 gados, tad nevienam nevajadzēs čīkstēt!”
Alberts Donis Saldus novadā: “Pēc profesijas esmu agronoms. Ceļos jau piecos no rīta un priecājos par savu zemīti. Pēc kāda laika tajā izaugs arī bietes, burkāni, kāposti, ir arī ogulāji, tas ir krietns atspaids mums abiem ar sievu, pensionāriem.”
Mihalīna Cakule Aglonā: “Mani iedvesmo pavasaris un skaistā daba. Tā kā dzīvoju atpūtas kompleksā, mums abiem ar vīru, arī pensionāru, ir daudz darba teritorijas uzkopšanā. Gatavojamies arī no meža šeit pārstādīt korintes. Mūsu uzņēmumam ir 12 atpūtas mājiņas, tādēļ mums palīgos esam dēlu atsaukuši no Rīgas. Darbs nav viegls, toties tas ir sirdij tīkams, un arī no cilvēkiem, kuri pie mums atpūšas, gūstam pozitīvas emocijas.”
Jānis Dibrančs Garkalnē: “Man ir gan dārzs, gan siltumnīca, gan apkārt mežs. Es nemaz nevarētu dzīvot pilsētā, tik ļoti esmu saaudzis ar dabu. Tā kā man ir problēmas ar kājām, smagākos darbus šeit paveic bērni un mazbērni, bet es darbojos iespēju robežās. Šeit visi, arī apkārtnē dzīvojošie, esam strādīgi.”
Juris Kalniņš Ķekavā: “Kā tad bez dārza? Man ir 70 gadi, tomēr labprāt tajā audzēju kartupeļus, gurķus, burkānus. Dārzeņu man pietiek visu ziemu līdz pat jaunai ražai. Dārza darbi man sagādā prieku. Domāju, ka katram vajadzētu strādāt dārzā, tad nevajadzētu iet uz pagastmāju ar pastieptu roku.”
