Daru to, par ko esmu sapņojis. Saruna ar sporta žurnālistu Aivaru Zahārovu 0
Pilnā sparā Vācijā un Francijā rit kārtējais pasaules čempionāts hokejā, un viens no tā komentētājiem ir sporta žurnālists Aivars Zahārovs. Tiesa gan, šoreiz par Latvijas izlases spēlēm viņš nestāstīs, jo komentēs Parīzes grupā spēlējošo komandu spēles, taču tas ļaus vaļu Aivaram neapvaldīt emocijas un brīvā brīdī pievienoties kuplajam izlases fanu pulkam pie zilajiem ekrāniem.
No kurienes tev interese par sportu?
Sportoju no sešu gadu vecuma. Nodarbojos ar galda tenisu un futbolu. Gan trauma, gan ģimenes apstākļi neļāva turpināt spēlēt profesionālā līmenī. Nebiju domājis par sporta žurnālista karjeru, bet, mācoties Policijas akadēmijā, draugi mani bieži pieķēra lasām “Sportiņu”, vēlāk “Sporta Avīzi”, kurā neizlaidu nevienu lappusi. Daļēji savas mērķtiecības, daļēji arī laimīgas sagadīšanās dēļ pēc septiņiem policijā nostrādātiem gadiem nonācu ziņu aģentūrā LETA, pēc tam kļuvu par TV3 sporta ziņu moderatoru, kam sekoja pirmie soļi pokera komentēšanā, vēlāk futbolā un hokejā, un daru to joprojām.
No malas izklausās vienkārši, bet, lai stāstījums ritētu raiti un skatītājiem būtu interesanti, labi jāpārzina gan spēles noteikumi, spēlētāji, gan aizkulises. Kā tu gatavojies komentēšanai?
Citēšu savu kolēģi un lielā mērā arī darbaudzinātāju Anatoliju Kreipānu: “Gatavošanās nekad nebeidzas.” Sporta žurnālistu rīcībā ir tā sauktā fona informācija. Mēs daudz ko jau zinām, papildus lasām, skatāmies citas spēles. Tagad interneta iespējas ļauj pat pārraides laikā precizēt datus. Saglabājušies arī pieraksti no iepriekšējiem pasaules čempionātiem. Protams, katrai konkrētai spēlei jāgatavojas atsevišķi, jāpārbauda ziņas, pieņēmumi, lai nesastāstītu muļķības. Gatavošanās translācijai nav dažu stundu jautājums – tas notiek visu laiku. Katra aizvadītā spēle jau ir gatavošanās nākamajam mačam. Un man spēļu ir bijis tūkstošiem.
Vai tu atceries savu pirmo hokeja reportāžu? Kādas bija sajūtas?
Jā, es atceros, tā bija nakts reportāža no 2008. gada pasaules čempionāta Halifaksā, un viena no komandām, kas spēlēja, bija Somija. Tas notika vēl vecajā televīzijas studijā Maskavas ielā. Man nevajadzēja to komentēt vienam, taču sagadījās tā, ka kolēģis neatnāca. Pirmajā brīdī jutos kā pamests zem tanka, bet nekas, tiku galā gan ar uztraukumu, gan visu pārējo. Jo tā tomēr nebija mana pirmā tiešraide. Biju jau iepriekš komentējis futbolu, bažījos vienīgi, vai precīzi nolasīšu spēli, jo mēs jau visi esam dīvāna eksperti, kas vislabāk zina, kur kuram vajadzēja atdot piespēli un kur tiesneši kļūdījušies. Vispār savus pirmos pasaules čempionātus hokejā komentēju viens pats – Halifaksu no Rīgas, bet Šveices čempionātu no Kopenhāgenas, jo tobrīd Rīgā mums nebija apraides iespēju.
Atklāj, kā iespējams visu tik labi izstāstīt, ja neesi arēnā, bet tāds pats skatītājs kā citi līdzjutēji pie televizoru ekrāniem?
Vispirms jau visi spēlētāji ir labi jāpazīst. Ne tikai pēc numuriem, bet pēc pozīcijām laukumā, un apmēram var paredzēt, kā katrs darbosies. Protams, hokeja spēle ir radoša un pēkšņi aizsargs var pieslēgties uzbrukumam vai uzbrucējs ieņemt brīvo aizsarga pozīciju. Savējos iespējams atpazīst arī pēc slidojuma, auguma, nūjas satvēriena, pat pēc slidām un slidzābaku šņorēm. Pietiek ieraudzīt vienu spēlētāju, lai saprastu, kas ir viņa maiņas partneri, vai kāds vēl nav paspējis nomainīties. Nav jau tā, ka komentētāji nekļūdītos. Dažkārt pārsakāmies, un tas ir tikai normāli. Reizēm mēs redzam pat mazāk nekā skatītāji, jo mūsu rīcībā nav lielformāta monitoru.
Vai tiešraides laikā ir gadījušies arī kuriozi?
Kādreiz gadās, ka nejauši otrā galā vadi tiek izrauti. Jeb aizrāvies komentētājs nogāžas no beņķa un norauj austiņas. Man smieklīgākais gadījums bija 2009. gadā Kopenhāgenā, kad es komentēju ASV komandas spēli un man likās, ka kaut kas nav kārtībā ar skaņu. Tiek gūti vārti, bet tribīnēs klusums, lai gan rāda, ka visi līksmo. Taču skaņa tāda, it kā ripas atlēktu no apmalēm. Tikai pēc pāris minūtēm sapratu, ka skaņa nāk no pavisam citas halles, kur ir citas darbojošās personas. Reiz, komentējot Rīgas “Dinamo” spēli, man gandrīz trāpīja ar T kreklu, ko parasti izšauj kā dāvanu. Tik tikko paspēju izvairīties.
“Dinamo” spēles komentējot, atrodaties arēnā?
“Arēnā Rīga” ir ļoti labas komentētāju vietas – pietiekami tuvu ledum, pietiekami augstu, lai varētu visas apmales un tālos stūrus saskatīt, kas daudzās arēnās ir liela problēma. Arī Ķelnē, kur tagad strādā kolēģis Toms Prāmnieks un komentētāja statusā debitē bijušais valstsvienības spēlētājs Herberts Vasiļjevs. Līdzīgi bija Tallinā un mazajās arēnās Piņķos un Liepājā.
Tava prognoze – kādu vietu šajā pasaules čempionātā ieņems Latvija?
Manuprāt, Latvija tiks augstāk nekā iepriekšējā pasaules čempionātā. Es mūsu komandai dotu 6. – 12. vietu.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez saviem bērniem un televīzijas.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Straujš, atklāts, azartisks.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vēl priekšā. Bet tas, ko pašlaik kā komentētājs daru, jau arī ir sasniegums.
Labākā izklaide?
Pie dabas – braucot ar divriteni, makšķerējot, sēņojot un jebkādā citā veidā.
