Darīt galu vecpuiša dzīvei. Saruna ar Armandu Birkenu 1
Mīlestībai netraucē ne rudens dubļi, ne ziemas sniegputeņi, bet visplaukstošākā tā ir pavasarī. Tāpēc arī Armands Birkens izvēlējās dabas un jūtu atmodas laiku, lai kopā ar Loriju Vudu dotos koncertturnejā pa Latviju ar jauno programmu “Mīlestība nekad nebeigsies”.
– Par mīlestību var dziedāt cauru gadu. Gan “Čikāgas piecīšu”, gan mana paša repertuārā pārsvarā ir dziesmas par šīm skaistajām jūtām. Pavasarī mostas ne tikai daba, atplaukst arī cilvēki. Valda pacilājošs un daudzsološs noskaņojums, jo priekšā visa vasara. Es vēlējos ar koncerta apmeklētājiem dalīties mīlestībā un novēlēt skaistu pavasari, – stāsta Armands.
Viņš visai bieži mēro tālo ceļu no Čikāgas uz Latviju. Tā sanācis, ka grupas “Čikāgas piecīši” 51 gada pastāvēšanas laikā Armands ir vienīgais “piecītis”, kas piedzimis un vēl šobaltdien dzīvo Čikāgā. Bet vai nav radusies vēlme kādreiz pamāt tai sveikas un pārcelties uz dzīvi Latvijā?
– Es ar baudu dzīvotu Latvijā, ja būtu tāda iespēja, taču šobrīd to nevaru. Man jārūpējas par mammu, kas patlaban daudzējādā ziņā atkarīga no manis. Palīdzu viņai visādos izdzīvošanas veidos. Pats esmu “iebridis” vairākos sabiedriskos darbos, vadu Čikāgas latviešu biedrību, dziedu vīru korī, darbojos Čikāgas latviešu radio. Patlaban man tādas konkrētas darba vietas nav. Biroju, kurā līdz tam strādāju, aizvēra ciet, un es to uztvēru kā likteņa sūtītu zīmi, ka man jāturpina rakstīt grāmatu, kuru aizsāku jau pirms divdesmit pieciem gadiem. Tas ir pētniecisks darbs par reliģijām, kas prasa nopietnu iedziļināšanos. Ceru, ka tuvākajā nākotnē man izdosies šo darbu pabeigt, lai nākamajā intervijā varētu jau stāstīt par iznākušo grāmatu. Ideāli būtu, ja es varētu atļauties dzīvot abās vietās, sadalot laiku uz pusēm starp Čikāgu un Latviju, – spriež Armands.
Viesošanās reizē viņš allaž sajūsminās par Latvijas sievietēm.
Nereti notiek tā, ka viens grib precēties, bet otrs viņam tikai piekrīt. Pēc vājuma brīdī pateiktā “jā” sāk rasties problēmas un attiecības neiztur pārbaudi.
– Latvijas sievietes ir īpašas, dabas skaistākā parādība. Viņas ir ne tikai daiļas no vaiga, bet arī labas, čaklas un ar humoriņu apveltītas. Uzkrītoši un traģiski ir tas, ka visām Latvijas sievietēm skaita ziņā nepietiek vīriešu. Un kur nu vēl normālu – strādīgu, pieklājīgu, labu vīriešu. Ja mūsu tauta būtu skaitāma daudzos miljonos, tad situācija vēl nebūtu tik bēdīga, bet mēs esam tik, cik esam. Pats gan arī vēl neko šīs lietas labā neesmu darījis. Tāpat kā es ilgi rakstu grāmatu, tāpat arī man lēni sokas ar personīgās dzīves veidošanu, – paskaidro Armands.
Viņš pats sevi dēvē par vienu no pēdējiem vecpuišiem.
– Dzīvē esmu paspējis daudz izdarīt, sasniedzis zināmu līmeni, bet reti kuram izdodas nokārtot visus jautājumus, kā gribētos. Apzināti neesmu piestrādājis pie tā, lai man nebūtu sievas, bērnu, tā vienkārši sanācis. Man draugu lokā bija divi vecpuiši. Viens no viņiem nomira, bet otrs veiksmīgi apprecējās un tagad dzīvo Latvijā. Viens otrs draugs paspējis jau izšķirties, un savā ziņā mēs turpat vien esam – sākumpunktā. Apprecēties un pēc tam izšķirties nav liela māka. Nereti notiek tā, ka viens grib precēties, bet otrs viņam tikai piekrīt. Pēc vājuma brīdī pateiktā “jā” sāk rasties problēmas un attiecības neiztur pārbaudi.
Daudzām Latvijas ģimenēm lielu pārbaudījumu uzlikusi valsts ekonomiskā situācija. Nekas tā nevar izdemolēt ģimeni kā ekonomiskās problēmas. Un tieši to pašu var teikt par valsti. Taču es varu atzīties, ka pārāk ilgi vairs negrasos palikt vecpuisī. Mana pārliecība ir, ka vienam dzīvot nav dabiski, vajadzīga ģimene. Ir laba un patīkama dzīve, ja it visā vari dalīties ar otru. Vienīgi, ja apprecas ar nepareizo cilvēku, tad gan dzīve pārvēršas par elli. Ja ir dvēseliska raksturu saderība, tad, manuprāt, nav atšķirības, no kādas valsts un vides cilvēks nāk – no Latvijas vai Amerikas, – uzskata Armands.
