Darīs tikai, ja samaksās. Bīstamie motivācijas veidi audzināšanā 0
Audzinot bērnu, mēs vienmēr izvēlamies vienu vai citu motivācijas veidu. Bet ir svarīgi saprast, ka daži no tiem tiek uzskatīti par nepieņemamiem.
Speciālisti nosauc dažus motivācijas veidus, kuri sākotnēji var šķist efektīvi, bet nākotnē bērnam nodarīs tikai kaitējumu. Bet pastāv arī pareizais motivācijas veids. Lūk, portāls “Letidor” mēģinās tikt skaidrībā ar šo jautājumu, un par pareizo un nepareizo bērna motivēšanu stāsta pedagogs, ģimenes attiecību speciālists Vladimirs Jakuncevs.
Pedagogi uzsver, ka bērnam motivācija nepieciešama, lai pamudinātu viņu darboties, strādāt. Un tieši darbs spēlē milzu lomu audzināšanā. Un ir principiāli svarīgi, kā labā bērns ir gatavs strādāt.
Speciālists nosauc četrus galvenos motivācijas veidus:
Darbs – darbs. Bērns ir gatavs kaut ko darīt, ja viņam par to samaksās.
Darbs – panākumi. Bērns ir gatavs kaut ko darīt, ja viņu par to paslavēs, bet viņš pats jutīsies kā labs cilvēks.
Darbs – verdzība. Bērns ir gatavs izpildīt kaut ko, neapzinoties veicamā darba nozīmi. Piemēram, to veicot, baidoties no soda.
Darbs – rūpes. Bērns ir gatavs strādāt kāda cita cilvēka labā.
Mammas un tēti allaž uz kaut ko liek galveno akcentu. Kā uzsver pedagogs, motivācijas tips var daudz ko pavēstīt par vecāku personībām un par to, kādas attiecības viņi ir spējīgi veidot ar saviem bērniem.
Speciālists piedāvā palūkot, kādi motivācijas veidi tiek uzskatīti par aizliegtiem, un kādi būtu ieteicami.
Darbs – darbs jeb dāvanu motivācija
Vecāki, izvēloties šo vai citu motivēšanas veidu, bērnā “ieliek” pamatlietas. Tieši viņi vēlāk nosaka cilvēciskās vērtības. Un nereti, izmantojot šo veidu, par tādām kļūst nauda vai dāvanas.
Šāda motivācija liecina par vecāku bezpalīdzību un autoritātes deficītu.
Pieradinot bērnu darīt kaut ko, lai rezultātā saņemtu dāvanu vai naudu, ir jāatceras, ka šāda pieeja bērnam radīsies arī par visu pārējo.
Bērns var padomāt: “Kāpēc man jārūpējas par vecākiem, ja es no viņiem vairs neko neiegūšu/ ja man nav cerību uz mantojumu/šis mantojums man “spīd’ tikai daļēji?”
Daži domā, ka tagad viņi bērnu motivē ar naudu, bet vecumdienās šis bērns pados saviem “sencīšiem” glāzi ūdens. Pados jau gan, ja vien viņiem iedos naudu. Pados, ja pārrakstīs dzīvokli vai māju, brīdina pedagogs.
Darbs – panākumi jeb slavēšanas motivācija
Panākumi ir viens no fetišiem, tas vienmēr prasa upurus. Un tieši bērns var kļūt par šādu upuri.
Daži pieaugušie domā: “Ja ir bērns, tad lai ko tas neprasītu, viņam jākļūst veiksmīgam” vai “Ja reiz es nesasniedzu panākumus, tad bērnam tas jāizdara manā vietā”.
Mammas un tēti dzenas pakaļ nez kādiem standartiem, nežēlojot laiku un līdzekļus. Kā tas ir – tavs bērns nedejo, nezīmē, nespēlē? Tā ir vesela vērtību sistēma. Bet bieži vien šāda pārmērīga slodze, pulciņi, nodarbības ir mērķēti uz to, lai bērnu “izsūknētu”, padarītu viņu atbilstošu vieniem vai citiem parametriem, ar to visu aizstājot cilvēcisku komunikāciju starp vecākiem un bērnu.
Pats skumjākais, ka vecāki nereti pat izvairās no komunikācijas ar bērniem, jo attiecību veidošana tomēr ir nopietns darbs.
Panākumu un statusu motivācija acīmredzami zaudē, jo veiksmīgi var kļūt nebūt ne visi.
Tādēļ ar šādu pieeju mēs 99 no 100 gadījumiem audzinām nelaimīgus cilvēkus, norāda Jakuncevs.
Gribot vai negribot, noskaņojoties uz panākumiem, vecāki bērnu audzina tā, ka viss, ko viņš dara, tiek darīts tikai statusa dēļ. Kā izpaužas šie panākumi, nav svarīgi, katram tie ir savi. Galvenais, ka bērns tā arī neiemācās tikt galā ar neveiksmēm, kuras dzīvē būs ne mazums. Viņi neiemācās kaut ko darīt rūpēs par tuvākajiem cilvēkiem vai vienkārši tāpat, viņi nesaprot, ka arī tas var nest pozitīvas emocijas.
Darbs – verdzība jeb baiļu motivācija
Vecākiem vajadzētu raudzīties, vai viņi rada apstākļus, kuros bērns var mācīties sevi novērtēt un saredzēt jēgu tam, ko viņš dara.
XX gadsimta psiholoģiskā analīzes pieredze rāda, ka cilvēks neizprot situāciju, kurai nav jēgas, un jūtas tajā galēji nekomfortabli.
Psihoterapeits Viktors Frankls pierādījis, ka jēgas trūkums ir neirotisks stāvoklis. Bet bērni vienmēr izjūt vajadzību pēc radošuma un vēlmi tajā rast jēgu. Bailes pirms soda – tas ir nosacīts reflekss, kas bērnam neļauj apzināties galveno – jēgu tam, ko viņš dara.
Tieši tāpēc motivācijas šādas frāzes veidā: “Neizpildīsi mājasdarbus, ieslēgšu istabā!” nekā laba bērna audzināšanā nenesīs.
Darbs – rūpes jeb līdzjūtības un jēgas motivācija
Bērnu audzināšanā tieši šim motivācijas veidam piemīt pozitīvs efekts. Lai bērns vēlētos strādāt, sākumā jāiemāca strādāt viņa sirdsapziņai – spēt atšķirt melus no patiesības, veikt patstāvīgus vērtējumus, meklēt jēgu. Šādu prasmju apgūšana arī ir darbs.
Vecākiem šajā lietā ir šāda loma – netraucēt, nemelot, nepielietot vardarbību, bet sniegt saprātīgus piemērus no dzīves.
Vecāku iekšējā pārliecība bērna audzināšanā spēlē principiālu lomu. Vienmēr var bērnam paskaidrot, lai viņš saprastu, ka runa ir nevis vienkārši par subjektīviem priekšstatiem, par skaistumu un labestību, bet par to, ka atbildi viņš var atrast sevī. Taču to visu ir neiespējami iemācīt no grāmatām. Lai modinātu bērna sirdsapziņu darīt kādu darbu, vispirms pašam ir jāatbrīvojas no sociāliem ieteikumiem, ieskaitot tiem, kuri nebūt nav pēdējā vietā panākumu un materiālo labumu kultā.
Galvenais secinājums
Paradoksāli, bet fakts:
Audzināšanā motivācijas gala mērķis – atbrīvot bērnu no motivāciju spiediena.
Lai tās būtu bailes, materiāls labums vai sabiedrības domas, ir svarīgi iemācīt bērnu patstāvīgi izdarīt izvēli, izvēloties to vērtīgāko, ko ieviest arī dzīvē, pat ja no tā “nespīd’ nekāds labums. Bet tas, savukārt, nozīmē, ka šādai pieredzei jābūt arī pašiem vecākiem.
