Dārgumi ir paslēpti tumsā 0
Daina Šulca, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 3. aprīlim apskatāma Andas Munkevicas personālizstāde “Pārmijas”.
Apmeklējot Andas Munkevicas personālizstādi “Pārmijas” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, esiet gatavi tumsai. Abstraktās, filozofiskās stikla skulptūras un instalācijas, kas izkārtotas grupās vai pa vienai, detaļās ir grūti izpētāmas. Tumsas klātbūtne kā būtiskākais izstādes elements stikla skulptūrām piešķir tikai daļēju redzamību – tā ir tā pati neziņa vai šaubas, ko ikviens no mums ir izbaudījis dzīves pārmijās, aizejot no viena ceļa un izvēloties otru. Tumsa izstādē ir liela un daudz, bet, kā Imants Ziedonis rakstīja “Man labvēlīgā tumsā…”, tad arī šīs izstādes tumsa ir labvēlīga, kas rosina nesteidzību un iedziļināšanos, pārdomas un atkārtotu izstādes aplūkojumu.
Māksliniece Anda Munkevica saka: “Muzeja telpa ir apzināti tumšināta, lai skatītāju aicinātu ceļojumam sevī. Šī nav skulptūru izstāde. Nav arī stikla mākslas izstāde. Šī vispār nav izstāde. Bet vēstījums, ceļš, vērtību pārmijas. Sabiedrībai kopumā un katram sevī. Vienatnē aci pret aci ar sevi un savu sirdsapziņu. Ir Laiks, kas atkailina. Ne jau gaisma vai tumsība, bet katra paša pieņemtie lēmumi izgaismo.”
Ir tumsa, gaisma, skaņa un video
Uzkavējieties ilgāk izstādē, kur tumsa spēlējas ar gaismu! Stikla skulptūras vietām met gaismas attēlus, kas iegūst pastāvīgu mākslas darbu nozīmi – tās ir ļoti liegas, trauslas un smalkas, stikla radītas, plūstošas līnijas un laukumi uz grīdas, sienām, pat uz telpā esošās ugunsdrošības kastes, kas izstādē tagad pārklāta ar smalku gaismas līniju tīklojumu – kā trauslām ezera niedrēm vai vertikālu smalkzaru vijumu… Vai kā saplaisājušu un trauslu ledu. Ienākot zālē, jau pats pirmais izstādes eksponāts “Divi mēneši” veido gaismas atstarojumu uz sienas kā lakonisku gleznu.
Augstu pie griestiem – pretējās sienas pusē – viena otrai pretim ir vērojošas acis – sievietes un vīrieša sejas daļas, izstrādātas stikla mozaīkā, kas akcentē liktenīgos ieplaisājumus un cilvēka dzīvē uzkrātās grumbas, aizvijoties filozofiskā dziļumā. Tās ir mākslinieces Andas Munkevicas mātes un tēva acis. “Sargeņģeļi”. Radītāji. Šīs acis sasaucas ar audiovizuālajiem risinājumiem un sakumpušajiem stikla cilvēku tēliem, cilvēkķermeņa čaulām un noapaļotām mugurām, uz kurām kā ribas sagleznotas cilvēka acis, veidojot kompozīciju “Sīzifi”. Viņiem uz visiem laikiem jāveļ kalnā akmens, kas virsotnē atkal noripo lejā. Mūžam kalnā neuznesamo smagumu emocionāli pastiprina uz ekrāna redzamās birstošās smiltis, kas apstājas tikai uz brīdi, bet tad atkal birst, birst un birst.
Audiovizuālie risinājumi, kur izmantoti fragmenti no igauņu komponista Arvo Perta skaņdarba “Brāļi”, liek aizdomāties par dzīves ritmu, cikliskumu un laika neapstāšanos. Video risinājumi tonāli un idejiski sasaucas ar skulptūru krāsām, toņiem, faktūrām, formām un nozīmēm.
Viens pats
Kad spēks ir lielāks – būt vienam vai grupā? “Sauciens ruporā. Atbalss” it kā ir visnepamanāmākais darbs izstādes izkārtojumā, kam grūti atrast radniecīgus brāļus un māsas. Ko nu kurš apmeklētājs pamana pirmo – “COVID”, “VID”, “DIV”… Varbūt ir vēl kāds vārds, kas slēpjas rupora saucienā.
Zem šī darba atrodas “Kristāmtrauks” – instalācija no stikla, metāla un spoguļa. Izstādes apmeklētājs redz divus traukus – vai tas ir svarīgi, ka tikai viens no tiem ir reāli izgatavots no stikla, bet otrs ir tā attēls? Stāvot pie balti perlamutrīgā “Kristāmtrauka” tikai īsu brīdi ilgāk, var redzēt, ka tajā “iekrīt asara” – kustība ūdenī, kad viena pile rada ūdens apļus, ko konkrētās reljefās līnijās var redzēt turpat netālu esošajā “Novērotāju” cikla skulptūrā “Meditācija” – darbam, kurš aicina atgriezties sirds dziļākajos centros, aicina mācīties mīlēt.
“Rīts”, “Novērotājs” ar “Lidojošiem pavadoņiem” un “Agresiju” – izkārtoti vienotā – apjomīgākā, bet tai pašā laikā gaisīgākā instalācijā, kur vieglumu rada daudzie lidojošie un spārnus izpletušie putni – tumši un gaiši, mazāki un lielāki. Instalācijas pamatu veido diametrā vairāk nekā divus metrus liela gaiši zila acu zīlīte, kuras stiklainais, sarežģītais un smalkais tīklojums met zilganas ēnas uz putnu spārniem. Acis ir atvērušās, un diena ir sākusies.
Grupās un visi kopā
“Novērotāju” grupa ir izkaisīta visā zālē un kopā ir pamanāma pēc darbos ietvertajām apļveidīgajām formām un gaišajiem toņiem. Viegli rozā, silti oranži un dzintarīgi, dažādi balti un caurspīdīgi balti toņi izceļas izstādes tumsā un to nosaukumi izsaka ideju – “Meditācija”, “Liepas acs”, “Divi mēneši”, “Dzintara”, “Saulainais”.
“Melnie zirgi”, “Baltie zirgi” un “Zilie zirgi” ir stikla skulptūru grupas – kompozīcijas. Skaitliski vislielākā grupa – trīspadsmit skulptūras – ir tieši mākslas darbi melnā krāsā, sarindoti pārmijas atgādinošā līnijā, atbilstoši cilvēka dzīves cikliskumam un dažādiem periodiem. “Sākums”… “Spēkbrieds”…”Norimušais”… “Tumsas vārti”. Lai arī tie ir melnie zirgi, ieskatoties – “Spītnieks” izskatās kā apgāzts krēsls, “Nemiers” – krēsls, uz kura nevar apsēsties, “Jaunība” – vēl krēsls nav izveidojies, “Balansētājs” – krēsls tik tikko balansē uz vienas kājas.
Apmeklētājam ir lieliska iespēja attīstīt savu asociatīvo domāšanu un fantāziju, atrodot jaunas un jaunas interpretācijas arī balto un zilo zirgu kompozīcijās. “Miers” ir skulptūra no “Balto zirgu” grupas. Tās forma, pieliekot nopietnu devu iztēles, atgādina jaunu, lepnu zirgu ar paceltu galvu, un vienlaikus skulptūrā var izlasīt gan apgāztā, gan pareizā stāvoklī vairākus burtus vai tikai to daļas. Baltajā stiklā veidotais “Pārrāvums” atgādina spilvenu. Miegs ir pārtraukts. Ir noticis pārrāvums, un jāsāk kaut kas no jauna.
Emocionāli visfatālākie darbi
Kompozīcija “Siena”, “Laimes māte”, “Identitātes taka” un “Durvis” atver jautājumus, par kuriem ikviens aizdomājamies kaut pāris reizes dzīves laikā. Izstāde sniedz risinājumu – lai nonāktu uz savas identitātes ceļa, vispirms izejam caur grūtībām, saplaisājot stikla sienai, takas virsma ir grubuļaina, mirdzoša, nospiedumiem bagāta, un tad nonākam pie durvīm, kas atgādina krāsns durvis ar numuru “47” – vai tiksim dedzināti elles liesmās vai arī tumšais tunelis mūs ir atvedis uz paradīzi? Uz durvīm rakstīts “Divas pasaules. Nekad nesatikšanās”. Skulptūra “Laimes māte”, kas atrodas “Identitātes takas” sākumā, veidota no māla un pēc tam izveidota Kurzemes smiltīs, jo Anda Munkevica nāk no Kurzemes. Skulptūra tika radīta pusotra gada laikā, un izstādes apmeklētājos varētu izraisīt interesi tās skarbās realitātes dēļ, ko iemieso šis tēls.
Šī kompozīcija šķiet emocionāli visprecīzākā, nepaverot tik bezgalīgu fantāzijas lidojumu, kā tas ir ar zirgu un novērotāju skulptūru, kas savā abstrakcionismā un nekonkrētībā atrod mājas ikvienā sirdī, kas mīl mākslu vai tūlīt to sāks mīlēt.
Izstādes skaitliskā puse
Pavisam izstādē izvietotas gandrīz 50 skulptūras, kas izgatavotas no stikla, metāla, māla, koka un smiltīm. Goda vietu šajā materiālu klāstā, protams, ieņem stikls.
Izstāde tapa piecu gadu laikā, un tajā apskatāmo mākslas darbu veidošanā izmantotas aptuveni desmit tonnas stikla. Viens “Zirgs” sver ap 100 kilogramu.
“Stikls ir materiāls – vienlaikus stiprs, trausls un mūžīgs, kas nepiedod kļūdas, ar kuru strādājot jāiemācās domāt reversā, jāparedz desmit, divdesmit un trīsdesmit soļi uz priekšu. Neuzmanīga novietošana, nejaušs solis … Un skulptūra saplīst. Nav ko pārdzīvot. Viss jāsāk no nulles. Darbs ar stiklu paņem laiku, sviedrus un asinis, bet vienlaikus sniedz prieku un neaprakstāmu laimes sajūtu,” teic māksliniece.
Anda Munkevica ir vadošā stikla māksliniece Latvijā. “Pārmijas” ir viņas 15. personālizstāde. Māksliniecei ir 47 gadi, un, kā vēsta instalācija “Durvis”, kur arī iestrādāts šis skaitlis, tās tiks atvērtas, lai sāktos kaut kas jauns.
