“Dārgie cilvēki, pacienti! Es esmu noguris. Es aizeju… Neslimojiet!” Kāda ārsta dvēseles kliedziens 0
Kāda ārsta atklātā vēstule…
Stāsts nav no Latvijas, tomēr tik ļoti atbilst situācijai arī šeit. Turpinām aizsākto tēmu par mediķu pārstrādāšanos.
“Dārgie ļaudis, cilvēki, pacienti! Es esmu noguris. Es aizeju… Neslimojiet!
“Es vairs nevaru pilnvērtīgi strādāt tajos apstākļos, kuros ir jāstrādā.
Es nevaru uzturēt savus bērnus par to naudu, ko man maksā valdība. Bet izspiest no pacienta “pateicību” liedz mana audzināšana.
Es nevaru uzsmaidīt pretī piedzēruša cilvēka rupjībai. Es nevaru gar ausīm palaist garām frāzes “dakter, jūsu pienākums ir…”, “jums vajag…”, “ja nē, tad es uzrakstīšu par jums sūdzību”.
Es esmu noguris no neaizsargātības, no situācijas, ka jebkurš riebeklis var man uzsūtīt kādu, un man nāksies ilgi atrakstīties, tērējot dārgo darbalaiku.
Es esmu noguris nākt uz darbu septiņps rītā un iet prom “kad pabeigšu visu”, citādi nepaspēšu tikt galā ar papīru darbiem.
Es nevaru visu laiku tā vietā, lai ārstētu pacientu, domāt par pārpildītajām kvotām, par “pareizu medicīnisko dokumentu noformēšanu”, par to, lai “mazāk nozīmētu analīzes un pārbaudes”, par to, cik liels mīnuss bija pagājušā mēneša nodaļas ienākumiem, par to, ka “galvenais ir pareizi aizpildīt slimības vēsturi”, par to, lai “mazāk nozīmētu dārgas zāles”.
Es vairs tā nespēju!
Es gribēju būt ārsts. Es gribēju ārstēt cilvēkus, saņemt par to pienācīgu apmaksu. Nesanāca. Apdrošināšana un optimizācija pārvērtusi mani no ķirurga par rakstvedi ar grāmatveža prasmēm. Skribelmani, kas trīc par katru slimības vēsturi un nozīmēto medicīnisko pārbaudi. Nevienu neinteresē, kā es ārstēju cilvēkus. Visus interesē, kā es noformēju slimības vēsturi, lai nodrošinātos… Nē, ne tā!… Lai netiktu uzlikts sods par nekvalitatīvi aizpildītu dienasgrāmatu. Arī pacientus neuztrauc manas meistarības līmenis. Viņus uztrauc mans smaids, jahtas krāsa un putra bļodā. Un vēl – lai ir “mazāk ķīmijas” un obligāti vajag “ierakties”. Mans galvenais instruments nav skalpelis un, protams, jau ne galva. Mans instruments ir – pildspalva. Rezidenti, kas atnāk pie mums pēc studijām, sākumā tam netic. Apziņa, par to, kādā purvā viņi iestieg, rodas pēc nedēļām trim četrām. Bet atpakaļceļa vairs nav…
Viss… Es neesmu rakstvedis! Es strādāju ar dokumentiem. Esmu gatavs par to saņemt algu, bet tad es nevaru saukties par ārstu. Ārsta devīze ir “Veltoties citiem, sadegu pats”. Es esmu ārsts un man ir jāārstē. Taču reālajā dzīvē es piedāvāju medicīniska rakstura pakalpojumus. Es negribu sadegt “pa tukšo”, saprotot, ka manas pūles nevienam nav vajadzīgas un mana profesija pārslīdējusi no mākslas sfēras uz apkalpošanu.
Dārgie ļaudis, cilvēki, pacienti! Es esmu noguris. Es aizeju… Neslimojiet!”
Bijušais ķirurgs
Avots: timeallnews.ru
