Dzīvo kā erceni 8
Kamēr Latvijas institūcijas sadarbībā ar ārzemju vēstniecībām cenšas sadzīt pēdas ciemiņu īstajiem vārdiem, vecumam, mītnes zemei, viņi mēnešiem bezdarbībā klimst pa centra gaiteņiem, nīkst pie televizora vai savās istabās. Un ko gan te lai iesāk, ja par visu gādā Latvijas valsts. Gatavu ēdienu firma piegādā trīs reizes dienā, visas telpas uzkopj apkopējas, gultasveļu mazgā kalpotāji. Kad kaut kas iesāpas, iet pie daktera, pēc kvalifikācijas – ārsta palīga, kurš te strādā diendienā. Mana vecmāmiņa teiktu – dzīvo kā erceni.
Centrā ierīkota arī trenažieru zāle, lasītava, iekšpagalmā – pastaigu laukums ar basketbola grozu, arī rotaļu vieta bērniem. Varbūt sagadīšanās, bet manas viesošanās laikā pagalms bija tukšs, grāmatas un žurnāli, saridāti plauktos, gaidīja lasītājus, arī velosipēds un citi rīki stāvēja dīkā. Pat bērnu rotaļistabā – nevienas dzīvas dvēseles.
Kad pajautāju savai pavadonei, ar ko šie cilvēki diendienā nodarbojas, viņa atbild – nedara neko un arī nevēlas kaut ko darīt. Bieži atsakās arī no pastaigām, kuras centra darbiniekiem pienākums piedāvāt katru dienu ne mazāk kā divu stundu garumā. Vienīgi gatavošana no pašu izvēlētiem produktiem, kurus iemītniekiem piegādā divas reizes nedēļā, radot lielāku interesi. Par šo prieku gan jāmaksā pašiem.
Cik tas viss prasa no mums – Latvijas valsts? Viena pieauguša cilvēka ēdināšana dienā maksā 6,46 eiro plus PVN – stāsta I. Krūmiņa. Uz galda viņai rēķins no uzņēmuma, kas piegādā ēdienu: 21. aprīlī “apēsti” 254,34 eiro. Lai sazinātos ar nelegālajiem imigrantiem, vajadzīgi tulki, turklāt tādi, kas pārvalda viņu dzimto valodu. Tulkotāja darba stunda maksā no 40 līdz 60 eiro, bet intervijas ar patvēruma meklētājiem var ilgt līdz pat sešām stundām.
Viena vjetnamieša atdošana dzimtenei 2014. gadā vidēji izmaksājusi 1700 eiro. Par šogad uz Vjetnamu nosūtītajām 70 personām samaksāti 119 tūkstoši eiro. Izraidīšanas izdevumi, salīdzinot ar 2014. gadu, pērn dubultojušies. Kā apgalvo Valsts robežsardze, daļēji šīs summas katru gadu sedzot no Eiropas Savienības (ES) finansējuma, taču, pieaugot imigrantu skaitam, ES līdzmaksājuma apjoms samazinās. Bail pat iedomāties, kādi būtu šie cipari, ja Valsts robežsardzei ar pārkāpēju ķeršanu veiktos labāk. Toties Vjetnamas, Afganistānas, Tunisijas un citu valstu pilsoņiem, kuriem Eiropā nav izredžu uz oficiālu patvēruma meklētāja statusa iegūšanu, mūsu robežas vājums kļūst par lielo “bingo”.
