Dārgie “ciemiņi”. Par neaizsargāto Latvijas austrumu robežu maksājam arvien bargāk 8
Paradīze aiz restēm
Pavadonis mūs izlaida no autobusa un teica – te ir Eiropa, ejiet! Un mēs gājām, līdz sasniedzām ceļu, bet pēc stundas mūs noķēra robežsargi, – 18 gadus vecais Ahmads klāsta, kā pirms pāris nedēļām nonācis aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Daugavpilī. Viņš ir viens no afgāņu grupas, kura aprīļa vidū šķērsoja Krievijas–Latvijas robežu. Nelūgtie ciemiņi Valsts robežsardzes darbā vairs nav retums, taču notvert viņus kļūst arvien grūtāk – cilvēku kontrabandisti palikuši izveicīgāki. Jāteic, nav jau arī nopietnu šķēršļu, ar kuriem uz austrumu robežas cīnīties. Centrā, kas šogad maija beigās svin savu piekto pastāvēšanas gadu, ar nelegālajiem imigrantiem ir ko noņemties – daudziem nav personas dokumentu, viņi slēpj savu vārdu, vecumu, izcelsmes zemi. Bet katra diena, ko nelegāļi tur pavada, Latvijas valstij izmaksā krietnu naudiņu.
Ja nezinātu, ka esmu aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā, kura iemītniekiem patvarīga tā atstāšana nav atļauta, nodomātu, ka atrodos kopmītnē vai sociālajā mājā. Pa gaiteni skraidelē tumsnēji bērneļi, istabas durvīs nostājies jauns vīrietis un ziņķāri vēro nācējus. – Viens no vjetnamiešiem, – man paskaidro centra priekšnieka vietniece Inese Krūmiņa. Viņa paver durvis uz telpu, kur dīvānā sasēdušas sievietes ar bērniem, turpat arī vienas ģimenes galva runā pa mobilo tālruni – ienācēji no Afganistānas. Tālruni šeit lietot atļauts, var notikt arī tikšanās ar apmeklētājiem, ja tādi ierodas, visas koplietošanas telpas aprīkotas ar novērošanas kamerām, – piebilst mana pavadone. Kādā citā istabā divi jauni vīrieši pa televizoru skatās pārraidi angļu valodā – ekrānā grozās smaidīgs makšķernieks laivā. Nu gandrīz kā pie brīviem cilvēkiem, ja neskaita restes pie logiem, slēgtās ārdurvis un apsargus, kas neuzkrītoši vēro iemītnieku dzīvi.
Jautāju, vai no šīs paradīzes kāds mēģinājis aizlaisties? Bijuši trīs gadījumi – divus bēgļus notvēruši Daugavpilī, viens ticis pāri robežai, taču noķerts kaimiņvalstī, stāsta I. Krūmiņa.
Centrā iekārtoti trīs dzīvojamie bloki, kuros var izmitināt 84 cilvēkus. Viens domāts ģimenēm un nepilngadīgajiem, pārējie divi – vīriešiem ar atšķirīgu tiesisko statusu. Telpās jaušama pirms sešiem gadiem veiktā rekonstrukcija, kurā ieguldīti vairāk nekā trīs miljoni latu. Te strādā 48 cilvēki. Kopš pagājušā gada, kad nelegālo imigrantu skaits palielinājies vairāk nekā trīs reizes, vietu centrā reizēm pietrūkst, tāpēc nākas izlīdzēties ar vēl 28 gultām Valsts policijas izolatorā.
25. aprīlī, kad viesojos Daugavpilī, šeit uzturējās 51 cilvēks, liela daļa ieceļojusi no Vjetnamas, arī Afganistānas, Pakistānas, Bangladešas, Alžīrijas.
Visus iemītniekus var iedalīt divās daļās – patvēruma meklētājos un ārzemniekos, kuri nelikumīgi šķērsojuši valsts robežu. Par pirmajiem jānoskaidro, vai viņiem ir juridisks pamats saņemt patvērumu, otrie – pēc iespējas ātrāk jānogādā atpakaļ uz valsti, no kuras viņi ieradušies, vai mītnes zemē. Lūk, šeit tad arī sākas Šerloka Holmsa un visu citu slaveno detektīvu cienīga pēdu dzīšana, kas var ilgt, sākot no pāris mēnešiem līdz teju pusotram gadam.
Ieceļotāji nav vakarējie – raženi jaunekļi apgalvo, ka vēl nepilngadīgi, daudziem aizmirsies savs īstais vārds un zeme, no kurienes nākuši, par pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu pat nerunājot.
