Kādas kļūdas pieļautas,nosakot sankcijas pret Krieviju? Dažām ir pat karu veicinošs efekts 47
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, kad Krievijas iebrukums Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 140 dienu un gandrīz tikpat ilga vēsture ir arī Rietumu centieniem ietekmēt Krievijas rīcību ar sankciju palīdzību, var jau sākt runāt par to, kādas kļūdas šajā procesā ir pieļautas.
Pirmā un acīmredzamākā no kļūdām ir sankciju politikas veidošana tādā veidā, kas sadzinusi mākoņos energoresursu – naftas un gāzes – cenas.
Šīs sankcijas nav devušas praktiski nekādus efektus Krievijas apturēšanai, nedos šādus rezultātus īstermiņā un vidējā termiņā un radījušas tikai problēmas pašai Rietumu pasaulei.
Pirmkārt, šādu darbību rezultātā radīto neredzēti augsto naftas cenu dēļ Krievija savas iesaldētās ārvalstu valūtas rezerves apmēram 300 miljardu dolāru apmērā līdz gada beigām būs atguvusi, jo agresorvalsts ieņēmumi no energoresursu eksporta ir apmēram miljards dolāru dienā.
Vēl vairāk – tam ir pat karu veicinošs efekts, jo, tā kā noteiktas arī sankcijas daudzu preču piegādei Krievijai, tad tai nav nekur citur, kur tērēt šo naudu, kā mest to kara ugunskurā tieši un netieši – maksāt algotņiem, kas pēdējos mēnešos bijuši efektīvākie karotāji Krievijas pusē, un uzpirkt Rietumu politiķus un viedokļu līderus.
Otrkārt, šāda veida sankcijas radījušas milzu problēmas pašos Rietumos – kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem neredzētu inflācijas sprādzienu, bažas par to, kā tiks pārdzīvota ziema un ekonomikas konkurētspējas zudumu.
Jā, nenoliedzami, ja Rietumi savā Krievijas energoresursu aizvietošanā ar citiem energoresursiem būs konsekventi, tad pēc trijiem līdz pieciem gadiem Krievijas ekonomika var attapties pie sasistas siles un zaudēt savu ienesīgāko energoresursu tirgu.
Taču šāds rezultāts atkarīgs no konsekventas un stingras visu rietumvalstu rīcības, par kuru nebūt nav pārliecības, un ar kara pārtraukšanu tam ir mazs sakars – maz ticams, ka Krievijas iebrukums Ukrainā varētu ilgt vēl trīs vai piecus gadus – tādam karam Krievijai vienkārši nav resursu, tas redzams jau tagad.
Visbeidzot, trešais negatīvais šāda veida sankciju efekts vērojams kā pārtikas krīze – ir taisnība, ka viens no tās cēloņiem ir Odesas ostā iestrēgušie apmēram 23 miljoni tonnu graudu, kā arī eļļa un citas pārtikas izejvielas.
Bet taisnība ir arī tas, ka degvielas trūkums pasaulē sadārdzina ražu citās valstīs, bet gāzes cena liek apturēt ražošanu daudzās minerālmēslu rūpnīcās, jo dabasgāze ir būtiskākā izejviela nitrātu ražošanai. Rezultātā pasaulē minerālmēslus lietos mazāk un arī ražas samazināsies, bet produkti kļūst dārgāki.
Pats dīvainākais šajā kļūdu virknē ir tas, ka rietumvalstis labi zina, kā dot triecienu Krievijai, bet rīkojas tieši pretēji praksē pārbaudītajām metodēm.
Proti, virknē vēsturisko pētījumu par Auksto karu un arī memuāru literatūrā ir labi aprakstīts, ka ASV deva nāvējošu triecienu PSRS ekonomikai, vienojoties ar Saūda Arābiju par liela naftas daudzuma “izmešanu” tirgū, krasi pazeminot visu energoresursu cenas.
Piemēram, 1980. gada maijā naftas cena sasniedza vienu no vēsturiski augstākajiem līmeņiem – 143,70 ASV dolāri par barelu, bet šīs vienošanās rezultātā 1986. gada janvārī cena bija samazinājusies gandrīz piecas reizes – līdz 35,7 dolāriem par barelu.
Šī politika sekmīgi turpinājās arī 90. gados, padarot Borisa Jeļcina valdīšanas gadus par Krievijai ekonomiski katastrofāliem – 1998. gada novembrī naftas cena sasniedza vienu no viszemākajiem vēsturiskajiem līmeņiem jebkad – 20,27 dolārus par barelu, pat zemāk, nekā tā nokrita 2020. gada martā, kad cena bija 23,51 dolārs par mucu naftas.
Un tieši augstās naftas cenas Putina valdīšanas pirmajos piecpadsmit gados ļāva Krievijai pārapbruņoties un radīt pamatu pašreizējai agresīvajai politikai. Katrā ziņā Krievijai ir bail no zemām naftas cenām, nevis augstām, un Rietumos to labi zina, bet šoreiz rīkojās pretēji šīm zināšanām.
Kāpēc tā darīts? Pagaidām var izteikt tikai minējumus, un tādi ir divi. 80. gados, kad Ronalds Reigans brauca vienoties ar saudiešiem, ASV nebija pasaules lielākais naftas ieguvējs un eksportētājs, tādēļ zema naftas cena nāca par labu ASV ekonomikai un vienlaikus kaitēja PSRS.
Tagad ASV iegūst slānekļa naftu, kurai lielā mērā kritiska cena ir vismaz 50 dolāru par barelu, jo pie zemākas cenas vairums slānekļa naftas ieguves vietu jāver ciet – šāda cena ir zem pašizmaksas. Otrs iespējams izskaidrojums ir Zaļais kurss visās tā izpausmēs – vēl nekad pasaules politikā zaļajiem nav bijusi tāda ietekme un teikšana.
Tādēļ pret idejām, ka varētu apzināti censties samazināt fosilo energoresursu cenas un šādi ekonomiski pielikt kāju priekšā atjaunojamās enerģētikas projektiem, viņi būtu pret ar zobiem un nagiem.
Otra, manuprāt, pieļautā kļūda ir vienādas sankciju politikas piemērošana visiem vienādi, kas ir pretrunā ar politikā labi pazīstamo principu “skaldi un valdi”.
Sankciju piemērošana visiem vienādi ir likusi Krievijas politiskajai un ekonomiskajai elitei “sakļauties” ap Putinu, un tas ir viens no iemesliem socioloģisko aptauju uzrādītajam Krievijas sabiedrības atbalstam Putina politikai – to atbalsta vismaz 70, ja ne 80% sabiedrības, liecina pieejamās aptaujas.
Ja sankciju politiku veidotu elastīgāk, tad, iespējams, varētu panākt ne tik lielu vienprātību – galu galā kāds taču finansēja Krievijas politisko opozīciju un opozīcijas presi pirms kara. Un šajā sakarā ir notikušas darbības, kas ir pat kaitnieciskas – piemēram, “Youtube” atslēdza monetizāciju Krievijas izcelsmes kanāliem, tie vairs nevar nopelnīt ar reklāmu palīdzību. Tas neko nav kaitējis Krievijas urrāpatriotiem, bet opozīcijai.
Jācer, ka lēmumu pieņēmēji Rietumos pamazām sāk apjēgt pieļautās kļūdas un labos vismaz tās, kuras iespējams labot, citādi mūs gaida ilgs un smags Aukstais karš 2.0.
