Dārgas kompensējamās zāles ārzemēs labāk neiegādāties – atgriežoties mājās, Daci gaidīja nepatīkams pārsteigums 0
Mūsdienu medicīnas iespējas palīdzēt cilvēkiem dažādu slimību ārstēšanā ir nesalīdzināmi plašākas nekā, piemēram, pirms pus gadsimta. Ir radīti daudzi un dažādi medikamenti, kas spēj uzveikt slimības, kas agrāk skaitījās neārstējamas, vai vismaz ievērojami uzlabot pacientu ikdienas dzīves kvalitāti, ļaujot sadzīvot ar savu saslimšanu. Taču ēnas puse ir daudzu jaunradīto zāļu augstās izmaksas, un tas īpaši attiecas uz jaunākās paaudzes medikamentiem.
Valsts pakāpeniski paplašina kompensējamo zāļu klāstu, tomēr daudzu saslimšanu gadījumos šī kompensācija ir daļēja, un pacientam jārēķinās ar līdzmaksājumu. Atkarībā no konkrētā medikamenta cenas un valsts noteiktās kompensācijas apmēra piemaksājamā summa dažreiz var būt visai ievērojama. Tāpat ir radīta iespēja atgūt naudu par ārzemēs iegādātajām kompensējamajām zālēm. Lai to izdarītu, cilvēkam pēc atgriešanās Latvijā ir jāiesniedz attiecīgie čeki Nacionālajā veselības dienestā (NVD), jo valsts teorētiski sedz savu līdzmaksājuma daļu. Bet izrādās, ka praksē mēdz būt savādāk…
Kompensē niecīgu daļu
Latvijā ir izveidota sistēma, kas ļauj izmantot e-recepti zāļu iegādei arī ārpus mūsu valsts robežām. Iespēja iegādāties zāles ārzemēs patiešām ir noderīga un var ievērojami atvieglot situāciju ceļotājiem. Viss it kā skaisti un pareizi, taču izrādās, ka arī šādā projektā ir savi zemūdens akmeņi. Uzzinot vairāk, rodas iespaids, ka viss nav līdz galam pārdomāts, vai arī atbildīgā institūcija – NVD vienkārši nav parūpējies par to cilvēku informēšanu, kuri ikdienā lieto valsts kompensējamās zāles. Par to liecina Daces (vārds mainīts) stāsts, kurai daudz pārdzīvojumu radīja negaidīta atklāsme, ka par ārzemēs iegādātajiem kompensējamajiem medikamentiem lielāko daļu iztērēto līdzekļu atgūt nebūs iespējams.
“Pērnā gada otrajā pusē kopā ar vīru nolēmām rudeni un ziemu pavadīt Tenerifē, jo ārsti man veselības stāvokļa dēļ bija ieteikuši pamainīt klimatu,” Dace sāk savu stāstu.
“Laikapstākļu maiņa veselībai tiešām ievērojami nāca par labu, taču pēc atgriešanās Latvijā mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Ņemot vērā, ka slimoju ar multiplo sklerozi, ikdienā lietoju daudz dažādu medikamentu. Lielu daļu zāļu sakarā ar pamatdiagnozi Latvijā valsts kompensē pilnā vai daļējā apjomā. Zināju, ka valsts kompensējamos medikamentus var iegādāties arī Tenerifē. Tur gan tie jāpērk par pilnu cenu, taču, atgriežoties Latvijā, pēc pastāvošās likumdošanas, varot iesniegt čekus NVD (uz tiem gan jābūt konkrētās personas, kurai pienākas kompensācija, vārdam, uzvārdam, personas kodam), un tiks izmaksāta valsts segtā summas daļa. Tā arī izdarīju. Kad no NVD pienāca lēmums par izmaksu atlīdzināšanu, man bija pilnīgs šoks – no milzīgās summas, kuru par medikamentiem iztērēju, uzturoties Tenerifē, es atguvu pavisam niecīgu daļu, lai gan Latvijā tie tiek kompensēti 50-100% apmērā. Pamatojums šādam lēmumam bija tāds, ka atmaksājamo summu aprēķina nevis pēc Latvijā pastāvošā kompensācijas apmēra, bet gan pēc tā, cik liela kompensācija par attiecīgajām zālēm pastāv konkrētajā valstī, šajā gadījumā – Spānijā.”
Dace atklāj, ka šādā gadījumā viņai būtu jāņem līdzi pilnīgi visas zāles, bet to nebija iespējams izdarīt, jo kompensējamos medikamentus Latvijā izraksta tikai uz trīs mēnešiem. Turklāt daļa no nepieciešamajām zālēm nav uzglabājamas siltumā, līdz ar to tīri fiziski nav iespējams parastos koferos tos aizvest līdz Tenerifei.
“Esmu sapratusi vienu – tiem cilvēkiem, kam pienākas valsts kompensētās zāles un kuri nevar visas paņemt līdzi, labāk ārpus Latvijas nedoties, vismaz nebraukt uz Spāniju, jo savādāk no lielās par zālēm iztērētās summas tiks atdots vien čiks,” ar rūgtumu balsī savu sakāmo noslēdz Dace.
NVD veic pārbaudi un atklāj kļūdu komunikācijā
Lai noskaidrotu, kāpēc radusies šāda situācija un vai ir iespējams kāds risinājums, vērsāmies pie NVD ar mērķi uzzināt, kā īsti darbojas ārzemēs iegādāto zāļu kompensācijas mehānisms. Šķita neloģisks pats pamatojums, uz kuru pirmajā Dacei nosūtītajā vēstulē atsaucās NVD, proti, ka atmaksājamo naudas summu aprēķina nevis pēc Latvijā noteiktā apmēra, bet gan konkrētajā valstī noteiktās kompensācijas lieluma.
Pēc kāda laika saņēmām atbildi no NVD Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas Evijas Štālbergas. Saņemtajā vēstulē uzsvērts, ka speciālisti veikuši konkrētā gadījuma apstākļu pārbaudi, un tiek atzīts, ka Dacei
sākotnēji nosūtītajā vēstulē iekļautā informācija nebija korekta. Proti, īstenībā izdevumu atmaksa par citā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī iegādātajām zālēm ar Latvijā izrakstītas e-receptes starpniecību notiek atbilstoši Latvijā spēkā esošiem zāļu kompensācijas nosacījumiem. Taču tūlīt tiek piemetināts, ka nākamais lēmums bijis pareizs un līdzekļu atmaksa Dacei notikusi saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem tarifiem.
Lielāka summa netiek paredzēta
Labi, vismaz noskaidrots, ka tomēr darbojas Latvijas tarifi, nevis mistiski katras citas valsts piešķiramie kompensāciju apjomi. Taču pēc pirmās sarakstes īsti netapa skaidrs, kādēļ Dace saņēma daudz mazāka apjoma līdzekļu atmaksu salīdzinājumā ar gaidīto. Tādēļ sazinājāmies ar Eviju Štālbergu, lai uzzinātu vairāk, kādi faktori nosaka Daces un jebkura cita cilvēka, kurš iegādājas kompensējamās zāles ārpus Latvijas, valsts atmaksājamo līdzekļu apjomu.
Izrādās, ir taisnība senajam teicienam, ka velns slēpjas detaļās, un šoreiz problēma ir zāļu cenu starpībā dažādās valstīs. Evija Štālberga sarunā norāda: “Pircējs jau nezina summu, kādu Latvija maksā konkrētajam zāļu ražotājam par produkcijas iegādi. Viņš aiziet uz aptieku, nopērk medikamentus un piemaksā savu daļu. Viņš zina tikai to, cik pašam jāmaksā par konkrētajām zālēm Latvijā. Turpretī dažādās Eiropas valstīs vienas un tās pašas zāles maksā dažādi, un šī cenu starpība var būt visai ievērojama. Iemesls sekojošs – katra valsts šo medikamentu ražotājiem bieži vien maksā atšķirīgu summu, savstarpēji vienojoties, par kādu cenu ražotāji ir gatavi piedāvāt šīs zāles valsts kompensācijas sistēmā, nevis kopējā tirgū. Piemēram, Vācija tās iepērk par vienu summu, Latvijai ir vienošanās par otru cenu, Spānija maksā vēl savādāk. Jo katrai valstij ir savs, atšķirīgs budžets, un nereti arī ar zināmiem ierobežojumiem.
Īsāk sakot, Latvija sedz tikai to cenas daļu, kādu mūsu valsts par konkrētu pakalpojumu vai zālēm samaksā vietējai slimnīcai vai aptiekai. Ja zāles ārzemēs pirktas par dārgāku cenu, tad cenu starpību sedz pats zāļu pircējs. Nav paredzēts, ka cilvēks ceļo pa Eiropu vai vēl tālāk un viņš katrā valstī saņem tik lielu atlaidi, cik to noteikusi katra konkrētā valsts.”
Tad nu beidzot ataust gaisma. Lai uzskatāmāk paskaidrotu, ņemsim talkā skaitļus. Piemēram, pircējs Latvijā iegādājas zāles, kuru pilnā cena ir 100 eiro, bet viņam noteikta 75% kompensācija. Tas nozīmē, ka viņš, pērkot zāles Latvijā, 100 eiro vietā maksā 25, jo atlikušos 75 eiro viņa vietā
aptiekai samaksā valsts. Taču, ja cilvēks šos medikamentus iegādājas Spānijā, Vācijā vai kādā citā Eiropas valstī, kur tie aptiekā maksā, teiksim, 300 eiro, viņš var cerēt tikai uz to pašu 75 eiro, nevis 75% no ārzemju cenas (225 eiro) atmaksas. Latvija maksās cilvēkam, kurš šos medikamentus izvēlējies iegādāties citā valstī, tikai tik daudz, it kā viņš būtu tos pircis tepat, Latvijas aptiekā. Ja ir samaksāts vairāk, starpību sedz pats pacients.
Universāla risinājuma patlaban nav
Kā atzīst Evija Štālberga, sistēma, kura ļauj izmantot e-recepti ārpus Latvijas, galvenokārt paredzēta neilgiem ceļojumiem – ekskursijām, ārzemēs dzīvojošu radinieku apciemošanai, darba komandējumiem un līdzīgiem braucieniem. NVD pārstāve arī izsaka aizdomas, vai gadījumā, ja cilvēks uz ilgāku laiku dodas dzīvot ārzemēs, ārsts viņam var automātiski pagarināt esošās receptes, netiekoties ar šo pacientu klātienē un neredzot, kāds ir viņa stāvoklis.
Evija Štālberga min, ka cilvēkam, kurš dzīvo ārzemēs ilgāk par trim mēnešiem, piemēram, studē, strādā u.c., varbūt vajadzētu apmeklēt kādu vietējo ārstu, taču konkrētu risinājumu nespēj piedāvāt. “E-receptes izmantošana ārpus Latvijas var būt ļoti noderīga brīžos, kad cilvēkam rodas pēkšņa vajadzība pēc zālēm,” uzsver NVD speciāliste. “Ja šāda nepieciešamība patiešām parādās, tad esošu e-recepti viņš var atprečot arī ES tīklā un tam pievienotajās valstīs (Norvēģijā, Islandē, Šveicē un Lihtenšteinā). Taču tas nav risinājums cilvēkiem, kuri regulāri uzturas ārpus Latvijas un ilgāku laiku pavada otrā dzīvesvietā kādā citā valstī. Tādēļ viņiem būtu jāizvērtē citas iespējas, piemēram, visu vajadzīgo medikamentu iegāde Latvijā un pārvešana uz otru valsti, vai arī ārsta apmeklēšana un veselības uzraudzības veikšana uz vietas.”
Noslēgumā nākas secināt, ka Dacei zināmā mērā ir taisnība, un cilvēkiem ar būtiskiem veselības traucējumiem, kuriem jālieto daudz valsts apmaksājamo medikamentu, pastāv nopietni ierobežojumi ceļošanā un dzīvē ārzemēs. Iespējams, eksistē valstis, kurās viņiem vajadzīgās zāles maksā apmēram tikpat, cik Latvijā, un tad īpaši sarežģījumi nerastos.
Tomēr visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri apsver iegādāties valsts kompensējamos medikamentus ārpus mūsu valsts robežām, varētu būt viens drošības risinājums. Tas paredz noskaidrot kompensējamās summas apmēru, kuru par attiecīgo zāļu iegādi Latvijā sedz valsts, lai cilvēks
zinātu, uz cik lielu atmaksu var cerēt. Šo summu var noskaidrot, sazinoties ar NVD, un iegūto rezultātu salīdzināt ar konkrēto zāļu cenu vajadzīgās ārvalsts aptiekās, un tad izvēlēties – pirkt kompensējamās zāles ārzemēs vai meklēt kādu labāku risinājumu. Šāda rīcība neatrisinās problēmas būtību, toties ļaus izvairīties no šokējošiem pārsteigumiem pēc atgriešanās.
