Dārgakmeņi kļūst arvien… lētāki – investoru acīs tas vairs nav tik pievilcīgs aktīvs 26
Dimanta pievilcība gredzenam uz pirksta vai aukliņai uz kaklarotas balstās uz tā mirdzumu. Tā precīzo vērtību nosaka tas, cik labi akmens ir nogriezts, tā krāsa, izmērs (saukts arī par “karātu”) un vai tajā nav defektu. Jo skaidrāks, smagāks, tuvāk bezkrāsainam un perfektāk izgriezts akmens, jo labāk. Šonedēļ “The Economist” aplūko, vai un cik pievilcīgi dimanto šobrīd ir kā investīciju objekts.
Dimanta pievilcība investoram ir tā, ka papildus tam, ka uz to ir patīkami skatīties, tas vēsturiski ir piedāvājis vienmērīgu ieguldījumu atdevi. Ņemot vērā tirgus necaurredzamību un plašo pieejamo dārgakmeņu klāstu, ilgtermiņa cenu datu ir maz. Taču 2015. gadā publicētajā Tilburgas universitātes Luka Rennebūga rakstā tika analizēti tūkstošiem izsoļu katru gadu, atklājot, ka vidējā atdeve no 1999. līdz 2012. gadam ir lielāka par akciju un īpašuma atdevi. Dimantu īpašnieki būtu nopelnījuši aptuveni 8% gadā.
Tomēr pēdējā laikā šie vienmērīgie ienākumi ir radījuši milzīgu nepastāvību. De Beers, konsorcijs, kas jau sen monopolizēja dimantu piegādi, ir samazinājis divu līdz četru karātu neslīpētu akmeņu cenu — tā ir populāra kategorija, jo no tiem var izgatavot saderināšanās gredzenus ar vienu līdz diviem karātiem — par 40%, ziņo Bloomberg. 13. septembrī uzņēmums paziņoja, ka, cenšoties palielināt pieprasījumu, atsāks savu ikonisko reklāmas kampaņu “Dimants ir uz visiem laikiem”.
Stabilu peļņu pagātnē daļēji nodrošināja vienmērīgais pieprasījums. Tāpat kā attiecībā uz investīcijām zeltā, kas ir vēl viena reta un vērtīga prece, dimantu turēšanas loģika mēdz būt spēcīgākā ekonomiskās nenoteiktības periodos. Tajā pašā laikā dimantu galvenokārt izmanto juvelierizstrādājumos, kas nozīmē, ka arī uzplaukuma periodos cenas ir bijušas labas.
Bet vissvarīgākais faktors bija monopolistiskais piedāvājums. Vairāk nekā gadsimtu De Beers spēja dominēt dārgakmeņu ražošanā. Šī tirgus struktūra veicināja stabilu cenu pieaugumu divos veidos. Pirmkārt, uzkrājot krājumus, De Beers radīja deficītu. Otrkārt, uzņēmums ierobežoja spekulācijas un to radīto nepastāvību. Lai gan astoņdesmitajos gados De Beers kontrolēja aptuveni 80% no globālā dimantu piedāvājuma, kopš tā laika to daļu ir ieēduši konkurenti, tostarp Alrosa, Krievijas konkurente. Uzņēmums tagad saražo tikai trešdaļu no piegādes.
Vēl viena problēma rodas no laboratorijām. Viņi ražo mākslīgos dārgakmeņus, kas tiek izgatavoti, saspiežot oglekli un ar neapbruņotu aci nav atšķirami no oriģināliem. Šādi akmeņi ir bijuši pieejami kopš 80. gadiem, taču pat 2018. gadā tie veidoja nelielu daļu no tirgus, tikai dažus procentu punktus. Kopš tā laika tirgū ir ienācis vairāk laboratorijā audzētu dārglietu, un to tirgus daļa ir palielinājusies līdz aptuveni desmitajai daļai.
