Dārgakmeņi diriģenta rokās. Saruna ar diriģentu Kasparu Ādamsonu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā pie diriģenta pults stāšos pirmo reizi,” saka Nacionālās operas un baleta orķestra diriģents KASPARS ĀDAMSONS, kad šonedēļ, 28. janvārī, uz Lielās ģildes skatuves atkal satiksies trīs Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri.
Pirmatskaņotāju gods šoreiz uzticēts Liepājas Simfoniskajam orķestrim – jaunā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā kurzemnieki uz Rīgu ved lielo audeklu meistares Ilonas Breģes Ceturto simfoniju. Koncertā vienmēr tiek atzīmētas arī izcilu latviešu komponistu jubilejas, pievēršot īpašu uzmanību tieši šo komponistu skaņdarbiem. Šogad jubilāri ir trīs. Divi lieli latviešu simfoniskās mūzikas klasiķi Jāzeps Vītols un Helmers Pavasars, un koncertu noslēgs orķestra krāsu un tembrālās dramaturģijas lietpratēja, arī šī gada jubilāra Jura Karlsona “Jāzepa vīzijas” baritonam un simfoniskajam orķestrim. Pirmatskaņojumu šis iespaidīgais opuss piedzīvoja 2015. gada vasarā, ar samtaino balss tembru apveltītajam Daumantam Kalniņam lieliski sabalsojoties ar starptautiski pieprasītā diriģenta Aināra Rubiķa vadīto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un tieši šo mūziķu lasījumā tas izskanēs arī šajā koncertā.
– Kaspar, jūs nupat debitējāt pie diriģenta pults Mocarta operā “Dons Žuans”. Ko tas jums nozīmē?
K. Ādamsons: – Kā diriģentam liels notikums. Ar Mocarta mūziku esmu saskāries, taču līdz šim vairāk ar simfonisko. Mocarta operu pilnā izvērsumā diriģēju pirmoreiz. Diriģentam vienmēr sava veida nezināmais ir sadarboties ar solistiem, kuri arī debitē. Un šoreiz sakritis tā, ka viņu ir patiešām daudz, veseli četri – Jānis Apeinis, Marlēna Keine, Dainis Kalnačs un Daniils Kuzmins.
– Jaunais dziedātājs, kurš pārstāvēja Latviju starptautiskajā jauno solistu konkursā “Operalia”, kas notika Latvijas Nacionālajā operā?
– Jā, jau klausoties Daniila uzstāšanos konkursā, bija skaidrs, ka gan kapacitātes, gan vēlēšanās, gan balss iespējas viņam ir gana atzīstamas, lai patiešām piedzīvotu debiju Mazeto lomā “Donā Žuanā”. Kā teica viņš pats, piedalīšanās šajā operā bija arī viņa pirmā sadarbība mūžā uz lielās skatuves ar simfonisko orķestri.
– “Dona Žuana” pirmizrādē pie diriģenta pults stāvēja uzveduma muzikālais vadītājs Andris Veismanis. Vai Mocarta partitūra atstāj daudz iespēju diriģenta interpretācijai, jūsu lasījumam?
– Diriģenta muzikālās ieceres opernamā vienmēr ir kompromiss ar skatuviskām iespējām un solistu vēlmēm. Vai tas būtu pieredzējušais un daudz gadu Operā nostrādājušais Jānis Apeinis vai jaunais Daniils Kuzmins, kas pirmoreiz iejūtas tēlā uz Opernama skatuves, katram no viņiem ir savas sajūtas, atrasts savs temporitms, savs iekšējais raksturs, un mūsu kopdarbā jāmēģina to visu spilgtināt, lai, nākot klāt skatuviskai darbībai, muzikālā dominante būtu tiešām aizraujoša. Bet, protams, katram diriģentam ir kaut kāds apzinātāks vai neapzinātāks savs rokraksts, sava manuālā tehnika, tempu izvēles. Trāpīt tajās pašās sliedēs vai cita kurpēs nav iespējams. Ar to jau katrs esam unikāli un īpaši.
– Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā jums un Operas orķestrim uzticēti divi skaņdarbi. Pirmais – Jāzepa Vītola klausītāju un orķestrantu ļoti iemīļotā svīta “Dārgakmeņi”.
– Ar Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri un citām muzikālām vienībām esmu strādājis ar atsevišķām svītas daļām, esam skatījuši kādu “rubīnu” un “pērles”, bet nekad neesmu diriģējis visu ciklu kopumā. Tā man būs pirmā sastapšanās ar visām piecām svītas daļām. Šķiet diezgan loģiski un simboliski, ka šī mūzika, kas ir ciešā saistībā un sakabē ar skatuves mākslu, baletu un pirms vairākiem gadiem ir izskanējusi mūsu Baltajā namā, arī šajā koncertā skanēs mūsu Opernama orķestra lasījumā. Šajā svītā Vītolu ieraugām citādā raksturā, citiem sejas vaibstiem nekā klasiskā kormūzikas žanrā, balādēs, “Gaismas pilī”… “Dārgakmeņos” impresionistiskais un orķestrāli krāsainais partitūras raksts noteikti ir instrumentācijas šedevrs un orķestra krāsu paletes spilgta parāde. Centīsimies atklāt katra dārgakmeņa krāsas, nokrāsas, spozmi…
– Man vienmēr licies interesanti, par kādiem dārgakmeņiem domājis komponists, nākdams no zemes, kur vienīgais dārgakmens ir dzintars…
– Lielākie dārgakmeņi esam mēs paši, mūsu tuvākie, tie, kuri ikdienā apspīd mūs un kurus mēs mēģinām spodrināt. Vismaz tā man šķiet. Tverot Vītola “Dārgakmeņus” filozofiski, tās ir spilgtas miniatūras, raksturi, varbūt dārgakmeņi, varbūt mīļie un tuvie…
– Otrs skaņdarbs, kas uzticēts jums un Operas orķestrim, ir Helmera Pavasara “Koncerta vijolei un orķestrim” 2. daļa, kas ir latviešu romantiskās mūzikas īpašs opuss, varbūt Pavasara visskaistākā simfoniskā mūzika…
– Helmera Pavasara daiļrade ar katru skaņdarbu man šķitusi izzināma, ar katru skaņdarbu nedaudz citāda. Līdz šim vairāk esmu bijis saistīts ar kormūzikas lauku, tādēļ šis Koncerts vijolei un orķestrim man arī būs profesionāls pirmatklājums un emocionāls piedzīvojums. Un vēl tā man būs pirmā sadarbība ar Paulu Šūmani, izcilo vijolnieci, kas spēlēs solo. Ceru, ka, atskaņojot šo Helmera Pavasara romantiskās mūzikas opusu vijolei un orķestrim, mums izdosies vēl viens dārgakmens.
– Vai jums mazliet nav bažu par to, ka šāds simfoniskās mūzikas lielkoncerts ir iespēja publikai arī salīdzināt visu triju orķestru māksliniecisko līmeni?
– Kam patīk, tas, protams, var to darīt, bet es parasti vairāk esmu baudījis muzikālo priekšnesumu. Turklāt katrai no trim muzikālajām vienībām ir nedaudz cita ikdienas darba specifika. Atšķirībā no LNSO un LSO, Operas un baleta orķestrim uzstāšanās uz koncertzāļu skatuvēm, kaut arī nav sveša, tomēr nav primārā lieta. Mūsu galvenais uzdevums ir izrāžu muzikālā pavadījuma nodrošinājums. Tajā pašā laikā satikties uz vienas skatuves ar kolēģiem ir jauki. Ja runājam par tuvākajiem notikumiem Operas orķestra dzīvē, tad pirmais lielākais būs Janāčeka operas “Jenūfa” izrāde februārī ar muzikālo vadītāju Mārtiņu Ozoliņu pie pults. Man pašam janvāra pēdējās dienās būs jādebitē pie operas “Simons Bokanegra” diriģenta pults. Un vēl atkal sadarbošos ar Liepājas Simfonisko orķestri. Pāris dienu pēc simfoniskās mūzikas lielkoncerta jāstājas pie diriģenta pults Reiņa Sējāna “Vārnas” ierakstam ar LSO. Reinis Sējāns, visiem labi zināmo “Instrumentu” dalībnieks, citstarp, mans skolasbiedrs no Dārziņskolas laikiem, kopā ar baleta solisti un horeogrāfi Elzu Leimani pirms pāris gadiem tepat, Opernamā, izveidoja baleta izrādi viencēlienu “Vārna”. Pirms diviem gadiem mēs ar LSO šo mūziku piedāvājām klausītājiem koncertā gan Liepājā, gan Cēsu koncertzālē. Tagad man bija patīkams pārsteigums, ka, esot pie Liepājas orķestra pults un veidojot valsts svētku koncertu ar Jāņa Mediņa Klavierkoncertu un Reini Zariņu pie klavierēm, no orķestra galvenā diriģenta Gunta Kuzmas uzzināju, ka plānots “Vārnas” ieraksts un rudens pusē varētu būt arī koncertu sērija ar šo Reiņa Sējāna mūziku. Stāstot par izrādes vēstījumu, jāteic, ka vārna ir diezgan nešpetns putnēns, bet ārkārtīgi gudrs. Labi zina, ko grib un kurp dodas. Dažādās rakstura šķautnes, iekšējais staltums un nervs, kas, manuprāt, ir vārnā, ļoti spilgti izpaužas Reiņa Sējāna mūzikā, kas tapusi, protams, ciešā saiknē ar Elzu Leimani.
– Bet aprīļa vidū jūsu debijas papildinās vēl viena ļoti nozīmīga. Būsiet muzikālais vadītājs Ukrainā dzīvojošā moldāvu horeogrāfa, pasaulē pazīstamā meistara Radu Poklitaru baletam ar ukraiņu komponista Oleksandra Rodina mūziku “Vijs. Šausmu naktis”. Par Poklitaru zināms, ka viņa radošajam rokrakstam raksturīgi mainīt notikumu norises vietu, apstākļus, tēlu darbību… Varam tikai iztēloties, kurp tas aizvedīs šobrīd, kad noasiņo komponista dzimtene Ukraina.
– Man ir ārkārtīgi grūti iztēloties, kādas rit naktis un dienas Ukrainā kopš 24. februāra. Strādājot vēlu vakarā un kādreiz pusnakts stundās atgriežoties mājās, no trijiem līdz četriem naktī Rīgā izslēgtais apgaismojums jau rada neomulīgu, neērtu sajūtu. Un liek aizdomāties, ka tas, protams, nekādi nav salīdzināms ar to aukstumu, melnumu, tukšumu, kādu piedzīvo Ukraina. Šā laika kontekstā arī balets droši vien iegūs vēl kādu plašāku dimensiju. Jāteic, ka “Vijs. Šausmu naktis” ir Oleksandra Rodina un horeogrāfa Poklitaru pirmā sadarbība, balets pirmizrādi piedzīvoja 2019. gadā Kijivas Modernajā teātrī. Un, protams, būs interesanti redzēt, kā to izdejos mūsu Baltā nama mākslinieki. Horeogrāfs rāda dažādās, arī šausminošās un negantās cilvēka rakstura šķautnes, atstājot skatītāju ziņā sapratni, kurā brīdī apzināti vai neapzināti, varbūt nakts aizsegā kaut kādā mērā izdzīvojam savas tumšās puses. Ar baleta mūzikas autoru Oleksandru Rodinu jau satikāmies rudens pusē, kad viņš uz pāris dienām bija ieradies Rīgā. Pārrunājām dažas muzikāli tehniskas lietas, orķestru sastāvus un instrumentu izmantojumu, jo šajā baletā būs tādi netradicionāli orķestra instrumenti kā vargans un didžeridū – austrāļu aborigēnu instruments – un vēl pāris tautiski instrumenti, par ko mēģinām saprast, kā tos visvieglāk interpretēt, jo skaidrs, ka mūsu orķestra instrumentārijā tādu nav. Līdz ar to vai nu ierakstīsim šos instrumentus un liksim dzīvajam atskaņojumam virsū, vai meklēsim kādu mūziķi Latvijā, kas pārvalda šos retos instrumentus.
– Kas Operas un baleta orķestrim vēl būtu vajadzīgs tādai pilnai muzicēšanas laimei?
– Es kā diriģents un arī, runājot ar orķestra mūziķiem, būtu priecīgs, ja orķestra bedre Operā būtu nedaudz plašāka. Tad varētu brīvāk, ērtāk sasēsties, nebūtu problēmu ar lielo sastāvu izvietošanu mūsu salīdzinoši šaurajā orķestra bedrē.
– Nav dzirdēts, ka Operas namā būtu plānotas kādas pārbūves, tad jau jūsu teiktais vairāk no sapņu pasaules.
– Bet kādreiz ir vērts arī aizsapņoties.
– Jums ir kādi rituāli, pirms stājaties pie diriģenta pults?
– Pirms vairākiem gadiem es diriģenta uzvalku vilku mugurā beidzamajā mirklī vai piecpadsmit minūtes pirms koncerta sākuma, bet pēdējā laikā es izbaudu šo sagatavošanās un sapošanās procesu.
