Anda Līce: Televīzijas šovos decibeli aizvien pieaug. Kāpēc tik briesmīgi jākliedz? 31
Zemē nomests laiks, tā es nodomāju gandrīz vai pēc katra televīzijas raidījuma ar augstu amatpersonu piedalīšanos. Gadiem ilgi mēs skatāmies viņu nopulētajās sejās, kurās nepakustas ne vaibsts, kad runa ir tieši par viņu profesionālismu, sirdsapziņu un devumu valstij. Jau sen ir sajucis, kurš no viņiem kādas ministrijas ir vadījis agrāk, skaidrs, ka vadīs arī turpmāk, jo ir noslīpējušies kā jūras oļi, un diezin vai mēs no viņiem tiksim vaļā. Ja nu raidījumu vadītājiem arī paretam izdodas viņus apmulsināt un likt pasvīst, man šo politisko aktieru nav žēl. Žēl ir zemē nomestā laika.
Reizēm sametas žēl mūsu talantīgo teātra aktieru, kad viņiem kaut ko sadomātu liek darīt televīzijas seriālu veidotāji. Es nezinu, kā aktieri jūtas, kad vēlāk paši skatās ekrāna produktu. Ja vispār to skatās. Esmu no daudziem cilvēkiem dzirdējusi, ka līdz šim labā nozīmē nepārspēts ir Virdžīnijas Lejiņas seriāls “Likteņa līdumnieki”. Šajā gobelēnā, kura pamatne ir Latvijas vēsture, gluži kā Edītes Pauls-Vīgneres darbos, trako īstas kaislības, iezīmējas raksturi un spriedzi notur notikumu neparedzamība. Seriāls skatītāju pavisam nemanot iesaista notikumos. Kaut ko tādu velti gaidīt no jaunākā ražojuma “Māja pie ezera”. Saka, pats dārgākais esot veselība. To gan reizēm var atgūt, kamēr zemē nomestais laiks nav atgūstams.
Ja netīk seriāli, var skatīties šovus. Kaut gan ārsti mūs brīdina par trokšņu graujošo ietekmi uz visām maņām, televīzijas šovos decibeli aizvien pieaug. Kāpēc tik briesmīgi jākliedz, mēs taču vēl neesam kurli? Satraukties vajag par pamatīgi izjaukto līdzsvaru starp to, kas skar mūsu virspusi un dziļākos slāņus. Es ik gadu ar nepacietību gaidu lielisko Latvijas jaunās paaudzes klasiskās mūzikas virtuozu konkursu “Radīti mūzikai”. Ar apbrīnu vēroju arī ārkārtīgi talantīgu cilvēku pārtapšanu šovā “Izklausies redzēts”.
Daudzi politiķi arī nodarbojas ar atdarināšanu, taču tas bieži vien kļūst nevis smieklīgi, bet bīstami un veselām tautām pat traģiski. Cilvēki, kas ir sagrābuši neierobežotu varu, parasti atdarina kādus iepriekšējo laikmetu tirānus. Varbūt tieši atdarināšanas tieksme ir karu cēlonis? Par to nevar nedomāt, dzīvojot, kā tagad mēdz teikt, destabilizētā situācijā. Starp citu, visiem kariem par labu nāk lietu nesaukšana to īstajā vārdā. Sakiet, lūdzu, ko gan citu, ja ne karu nozīmē jaunizgudrojums “destabilizētā situācija”?
