Diāna Jance: Dārgā rasola bļodiņa 0
Vēla rudens pēcpusdienās vai sniegotas ziemas vakaros ir labi sanākt kopā un aprunāties. Nu jau gandrīz katrā mūsu valsts ciematā (nemaz nerunājot par pilsētām) ir labi izremontēts nams, kurā vietējiem ļaudīm pašiem pulcēties un arī aicināt ciemiņus.
Ir tik jauki brīvajā laikā uzzināt kaut vai par tālām zemēm vai seniem pašmāju notikumiem, vai arī iemācīties ko jaunu. Skaistie, labi aprīkotie un gaišie nami lielākoties ir vietējo iedzīvotāju iniciatīva, jo viņi ir tie, kuri piedalījušies dažādos pašvaldību un Eiropas Savienības projektu konkursos un ieguvuši finansējumu. Cerams, ka gan pašvaldības, gan ES ir gatavas atbalstīt šādas ierosmes arī turpmāk.
Visur notiek ļoti daudz sarīkojumu, kas vietējiem iedzīvotājiem ir bez maksas vai ar kādu pavisam nenozīmīgu līdzmaksājumu. Esmu dzirdējusi stāstus par to, kā viens vai cits ievērojams mākslinieks braucis uz kādu attālu pilsētu atklāt gleznu tapšanas procesus.
Protams, tas ir patīkams gods un arī pienākums – dalīties savos profesionālajos uzskatos un mākā. Tomēr vairāk nekā simt kilometru garais brauciens prasa zināmus ieguldījumus degvielas veidā, kā arī daudzas mākslinieka dzīves un darba stundas. Turklāt reizēm ir pavisam bīstami braukt pa Latvijas bedrainajiem ceļiem.
Diezin vai pilsētiņas iedzīvotājiem, uzaicinot visā apkārtnē pazīstamu santehniķi, lai viņš salabotu pilsētas kopējo ūdensvadu, neienāktu prātā segt vismaz ceļa izdevumus… Daudzviet tiek uzskatīts, ka radošas personības uzstāšanās ir atdarāma ar puķu pušķi un rasola bļodiņu.
Man ir gadījies gan aicināt ciemiņus, gan pašai būt ciemiņa lomā. Esmu bijusi labi plānotos pasākumos, kuru rīkotāji jau uzaicinot skaidri pasaka, ka būs arī līgums par padarāmo darbu.
Esmu bijusi lepna, ka, organizējot skaistus sarīkojumus ar pašvaldības atbalstu, esmu varējusi visu klausītāju vārdā finansiāli pateikties māksliniekiem. Tā ir tik laba sajūta, ka radoša cilvēka līdzdalība tiek novērtēta atbilstoši viņa patērētajam laikam. Nenoliedzami, ka šādā gadījumā par darbu tiek samaksāti arī likumā noteiktie nodokļi.
Jā, ir bijuši arī tādi gadījumi, kad labi draugi lūgti uzstāties par brīvu, jo šogad pavisam nav naudas… Par to bijis jākaunas, kaut gan draudzības saites neapšaubāmi ir elastīgas un nav tik viegli saraujamas.
Esmu arī klausījusies spontānu koncertu, kura garīgais potenciāls bijis tik spēcīgs, ka vēlāk domu vēl pieticis ilgam laikam.
Radoša cilvēka laika mērs brīžam nav ne izmērāms, ne novērtējams.
Visbēdīgāk ir piedalīties steidzīgi savīkšķītā sarīkojumā, kuram īsti nevar saprast ne jēgu, ne nozīmi.
Līdzīgi ir arī ieguvumi un zaudējumi, organizējot sarīkojumus un koncertus, kuros ieeja ir “par ziedojumiem”. Laikam vissāpīgāko pieredzi reiz dzirdēju kādā mākslas darbnīcā – pēc gandrīz stundu ilgušām mācībām pārdesmit interesentiem meistars vēlāk ziedojumu kastītē saskandinājis tieši divus eiro.
Protams, situācijas ir visdažādākās un ikkatrā ir savi paradumi. Daudz kas notiek vienkārši tāpēc, ka sabiedrībā tā ir pieņemts. Arī katram gadu desmitam ir savi paradumi.
1928. gadā dzejniece Elza Stērste svinēja savas literārās darbības divdesmit piekto gadadienu. Tā droši vien bija svinīga un jauka kopā sanākšana, kurā starp daudzajiem radiem un draugiem bija arī Anna Brigadere un Kārlis Skalbe. Droši vien skanēja uzrunas un dzejoļu priekšlasījumi. Svinības noritēja Virsnieku namā, un īre par telpām nebija jāmaksā. Pēc svinīgajām runām viesi esot sēdušies pie skaisti klātiem galdiem. Gluži kā mūsdienās!
Taču – kāda pavisam mūsu laikiem neiedomājama lieta! – uz tipogrāfijā iespiestajām ieejas kartēm-ielūgumiem stāv rakstīts – dalība septiņi lati (tolaik vidusskolu skolotājiem ar augstskolas izglītību vidējā mēneša alga bija ap 230 latiem).
Varbūt valsts, pašvaldību un arī Eiropas Savienības loma, mūsdienās atbalstot latviešu kultūru, nemaz nav tik nievājama, kā tas parasti izskan?
