Darbu sākušas vairākas ziemas autotrases 0
Sen zināms paradokss: rātns autovadītājs savu iemaņu līmeni ceļ lēni. Iespējams – neceļ nemaz. Pēc licences iegūšanas viņš (viņa) labvēlīgos apstākļos diezgan ātri kaut cik apgūst ātrumus līdz 90 km/h un pie tā arī paliek. Pirmajā ziemā savukārt notiek minējumi – kāds tad ir tas “drošais ātrums” uz sniega? Uz ledus? Minējumi, jaukti ar bailēm.
Un cilvēks, noteikumus nepārkāpdams, brauc pa savu (un sava auto) spēju robežu. Bez rezerves. Nedroši.
Tālajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad sāku savas rallista gaitas, Latvijas un PSRS izlases treneris Aleksandrs Karamiševs šo kaiti lika ārstēt tā – pa šoseju jums jābrauc ar pilnu klapi (ierobežojuma “90” tad vēl nebija)! Tad uz grants ar 120 km/h (neko daudz ātrāk mūsu žiguļi negāja) nebūsiet saspringti. Un mēs vilkām līdz Cēsīm 50 minūtēs, līdz Liepājai stundā un 45. Šajā gadsimtā tik ātri nav braukts. Nedrīkst. Slikti. Ātruma pieredzes rezerve netiek uzkrāta. Bet tā ir ļoti noderīga, gluži nepieciešama arī lēnākos režīmos, jo, apstākļiem vai situācijai pēkšņi mainoties, ļauj reaģēt ātri, precīzi, pareizi.
Ko darīt radaru ērā? Rezervi var audzēt vien tur, kur limiti nav noteikti, kur nav pretējā virziena kustības, nav grāvju, nav stabu. Speciālās trasēs. Latvija šajā ziņā ir bagāta. Mums ir “Biķernieki” Rīgā, “333” Ropažu pagastā. “Mūsa” Bauskā, “Rullīši” Jelgavā utt. Viena problēma – asfalts plēš riepas (dārgi!), ātrumi uz cieta seguma šajos poligonos pārāk lieli un drīz vien kļūst bīstami. Tieši tāpēc tik ļoti gaidām to, kas nu atnācis, – lielo balto. Riepas vairs nedilst, slīdes var sagaidīt jau ar 20 km/h. Izmantojam iespēju, vingrojam!
Kur? Der jau pieminētās vietas. Visām šīm trasēm ir mājaslapas internetā, kurās varat atrast vismaz kontakttelefona numurus. Portāls iauto.lv tradicionāli mēģina trašu informāciju savākt vienkopus.
Darbu sākuši “Brīvkalni” (Liepājas šosejas 21. km). Tā ir neapšaubāmi labākā trase treniņiem ar ielas auto. Plata, līdzena, ierobežojošu barjeru (pat riepu krāvumu, kas salā kļūst cieti kā akmens) gandrīz nav. Šādos laika apstākļos nav arī sniega vaļņu, kas ar laiku mēdz kļūt cieti un pārāk augsti. Atšķirībā no asfalta trasēm te zem ledus ir pļava. Tātad pat mērenā atkusnī nav skarbo pāreju no slidena uz melnu segumu, kas lauž auto.
Ātrākajā taisnē te iespējams sasniegt šosejas ātruma limitu. Un tad mēģināt zīmēt līkumu, kas ir metrus 20 plats un pieļauj visdažādākos eksperimentus. Esam tur rīkojuši pat kravas busiņu “valša” treniņus. Piloti staroja sajūsmā. – Visu mūžu esmu baidījies paslīdēt, nu zinu, ka šis zvērs nemaz tik briesmīgs nav…
Un visbeidzot – par vilinošāko bezmaksas iespēju auto ziemas skolai un izpriecām. Dīķis. Ezers. Uz priekšu!? Dulls būsi, ja brauksi “uz dullo”. Ja paļausies uz to, ka jau divas nedēļas salst. Daudzviet Latvijā šoziem bagātīgi sniga pirms nopietniem saliem. Zem sniega ir nesasalusi zeme, zem zemes siltāki avoti uz citas straumes. Biezumā neizaudzis, bet agri apsnidzis ledus neturpina augt un pat mīnus 20 grādos kādā vietā var nebūt drošs.
Ja neesi dulls – ar bļitkotāja urbi ir jāurbj caurums. Jābāž tajā zara kāsītis, jāaizķer aiz ledus apakšmalas un jāmēra. Cik vajag? Vienīgās man zināmās vietas pasaulē, kur braukšanu pa ledu uzrauga speciāli dienesti, ir ASV ziemeļi un Kanāda. Tur viņi paceļ atļaujas zīmes, ja ledus biezums ir desmit collas (25 cm). Ar ko plānāku nevajadzētu riskēt arī mums. Un urbt vajadzētu nevis vienā vietā, bet pa visu iecerēto trasi.
