Darbs šķir ģimenes arvien vairāk 2
Itālijas veco cilvēku aprūpe tiek uzticēta Austrumeiropas sievietēm, kas atstāj mājās savus bērnus.
Eiropas Savienībā (ES) aizvien vairāk ģimeņu dzīvo šķirti, jo kāds no ģimenes locekļiem strādā citā valstī. Šī problēma ES līmenī līdz šim ir ignorēta, un migrācijas dēļ šķirto ģimeņu fenomens ir maz pētīts, jo dati par migrāciju uzskaita tikai atsevišķas personas, neinteresējoties par viņu dzīvesbiedriem un bērniem, it īpaši, ja tie paliek dzimtenē. Itālija ir viena no pirmajām valstīm, kas pievērš uzmanību šai problēmai, jo Itālijas veco cilvēku aprūpe bieži tiek uzticēta sievietēm, kas ierodas no Austrumeiropas, atstājot mājās savus nepilngadīgos bērnus, kuru vidū pieaug pašnāvību skaits.
“Itālijas sindroms”
“Iešu pie mammas,” bijuši pēdējie desmitgadīgā Valērija vārdi, pirms viņš iedzēris žurku indi un no tās miris, – atstāsta Itālijas prese. Valērijs ir viens no tiem aptuveni četrdesmit rumāņu bērniem, kas beidzamo piecu gadu laikā izdarījuši pašnāvību tāpēc, ka viņu mammas strādā ārzemēs. Bērna uzvedība jau iepriekš bija mainījusies, Valērija izturēšanās liecināja par lieliem pārdzīvojumiem, taču itāļu darba devējs atteicās piešķirt viņa mātei Emīlijai dažas brīvdienas, lai apciemotu dēlu, kas bija palicis mājās ar tēvu alkoholiķi. Itālijā Emīlija aprūpē darba devēja smagi slimo māti, uzkopj māju un rūpējas arī par viņa bērniem, bet šis darbs viņai ir maksājis sava bērna dzīvību.
Rumānijā 15 procentos ģimeņu vismaz viens no ģimenes locekļiem ir devies strādāt uz ārzemēm, un 75 procenti no viņiem atstāj mājās nepilngadīgus bērnus. Pavisam Rumānijā ir 5 miljoni nepilngadīgo, bet no tiem 750 000 bērnu vismaz viens no vecākiem strādā ārzemēs, turklāt aizvien biežāk tā ir mamma. 80 procenti no šiem bērniem cieš no smagas nostalģijas, kas atstāj nopietnas sekas uz veselību, bet dažreiz prasa arī dzīvību. Ārsti to iesaukuši par “Itālijas sindromu”, jo rumāņu sievietes visbiežāk atrod darbu tieši Itālijā.
Upuris – visa sabiedrība
“Šīs situācijas upuris ir visa sabiedrība, ne tikai mammas un bērni, kuri maksā augstāko cenu,” uzskata bezpeļņas organizācijas “ADRI” prezidente Silvija Dumitrake. “Ja ģimene nejūtas labi, dzīvo šķirti vai pat izirst, tas ietekmē visu sabiedrību. Ir ļoti svarīgi palīdzēt mātēm, kas audzina nākamos ES pilsoņus.”
“ADRI” jau vairākus gadus atbalsta labdarības projektu “Mamma tevi mīl”, kas ar moderno tehnoloģiju palīdzību nodrošina iespēju Itālijā strādājošajām sievietēm regulāri sazināties ar dzimtenē palikušajiem bērniem. Lai arī neaizstāj klātbūtni, šis projekts ir konkrēta palīdzība rumāņu un citu tautību sievietēm, kas Itālijā rūpējas par svešiem bērniem, kamēr savējie aug lielā attālumā.
Par imigrantu ģimenēm Itālijā domā galvenokārt labdarības organizācijas, taču arī valsts pārvalde pievērš uzmanību šai problēmai. Itālija ir pirmajā vietā ES pēc ģimenes atkalapvienošanās nolūkos piešķirtajām uzturēšanās atļaujām un pirmā ES valsts, kas ratificēja Starptautiskās darba organizācijas konvenciju nr. 189 “Par mājkalpotāju darbu”.
Itālijas Darba ministrijas sekretārs imigrācijas jautājumos Natale Forlāni atzīst: “Runājot par imigrāciju, netiek runāts par migrantu ģimenēm. Mums Itālijā vispirms jādomā par tām ģimenēm, kas ir atbraukušas līdzi uz Itāliju un kļuvušas par daļu no mūsu sabiedrības. Otrkārt, nepieciešams savienot brīvas pārvietošanās tiesības ES teritorijā ar atbilstošu darba politiku un darba līgumiem, kas paredzētu mājkalpotājām brīvdienas dzimtenē.”
Labdarības organizācijas “Soleterre” direktors Alesandro Baldo ir pārliecināts, ka darbs citā valstī ir visas ģimenes projekts, kurā viens no ģimenes locekļiem piekrīt doties prom, lai palīdzētu visai ģimenei. Taču aizbraucējs vairs nevar ikdienā iesaistīties ģimenes dzīvē, apgrūtinot tās labklājību un sociālo stāvokli. Baldo domā, ka būtu ļoti svarīgi izveidot pārrobežu sociālo politiku, kas ļautu atbalstīt šādas ģimenes kopumā.
Eiropa esam mēs
ES Ģimeņu organizāciju apvienības “COFACE” pārstāve Paula Panceri piekrīt, ka darba dēļ šķirto ģimeņu problēma Eiropā skar aizvien vairāk cilvēku, bet joprojām tiek gandrīz pilnībā ignorēta. “COFACE” analīze liecina, ka ES migrācijas politikā ir vērojamas divas tendences: pirmkārt, migranti tiek uztverti kā indivīdi, aizmirstot par viņu piederību ģimenei un sociālajām grupām, un otrkārt, migranti tiek apskatīti tikai no viņu noderības viedokļa kā darba tirgus tukšo vietu aizpildītāji.
“Taču mums nevajadzētu skatīties uz Eiropu tikai kā finansējumu avotu,” aicina Panceri, “bet gan atcerēties, ka Eiropa esam mēs un mums pašiem jādomā, ko varam darīt, lai ES institūcijas kļūtu tādas, kādas mēs tās vēlētos redzēt.” “COFACE” pārstāve pauž arī cerību, ka Itālijas prezidentūras semestris Eiropas Padomē kļūs par iespēju Itālijai pievērst visas Eiropas uzmanību šķirto ģimeņu problēmām.
