Darbs no mājām – piespiedu kārtā. Vai un kā tiekam galā? 0
Strādāšana no mājām vairs nav nekas jauns un neparasts – tehnoloģijas attīstās, darba devēji kļūst elastīgāki, un ne viens vien darbinieks kaut reizi nedēļā izvēlas strādāt attālināti.
Bet kas notiek brīdī, kad Covid-19 lielu daļu Latvijas iedzīvotāju burtiski piespiež pārcelt darba vidi un pienākumus uz savu dzīvesvietu? Kā tiek galā tie, kuri priekšroku dod darbam birojā? Kā jūtas ekstraverti cilvēki, kuriem sabiedrību un sarunas vajag gandrīz tikpat ļoti, cik ēst un gulēt?
Dažādu profesiju pārstāvju stāsti par jauno kārtību un pielāgošanos – darbs no mājām.
Pašdisciplīna ir vitāli svarīga
“Mainījies ir ļoti daudz kas,” iesāk Vladislava. “Es strādāju reklāmas aģentūrā, līdz ar to savstarpējā komunikācija un komunikācija ar klientiem mums ir prioritāte numur viens. Šobrīd jokojam, ka šis laiks parādīs, kuras tikšanās varējām aizstāt ar vienkāršiem e-pastiem.”
Vladislava uzsver, ka darbs birojā prasa disciplīnu – piecelties, saģērbties, aiziet uz darbu, apsēsties pie galda un sākt strādāt.
Mājās šī disciplīna esot pilnībā nojukusi: “Cik ir pulkstenis, kurš datums? Sajūtas bija tādas, it kā būtu kaut kas pa vidu brīvdienām un darba dienām – gāju gulēt ar domu, ka no rīta nekur nav jāiet, bet tajā pašā laikā sapratu, ka būs jāstrādā.”
Arī junga analītiķe Ginta Teivāne uzsver disciplīnas svarīgumu: “Grūtības varētu būt cilvēkiem, kuriem neraksturīgi ir plānot un strukturēt, kuri pieraduši dzīvot, vairāk iekšējās plūsmas un enerģijas vadīti, bez īpašiem rāmjiem. Tas attiecas arī uz bērniem, kuri tagad mācās no mājām, ja vecāki iepriekš īsti nav palīdzējuši ar plānošanu.
Piemēram, jāsaprot, ka tagad pienācis laiks kaut ko darīt pašiem, atrast vajadzīgās internetlietotnes, izprast instrukcijas un pildīt uzdevumus.”
Visvienkāršāk ir cilvēkiem, kuru darba dzīvē nekas diži nav mainījies, respektīvi, tiem, kuri jau ir raduši strādāt mājas apstākļos. Elfa Kalniņa uzskata, ka strādāšana no mājam ir brīvība.
Taču jābūt disciplinētam – brīžos, kad varētu paslinkot, piespiest sevi strādāt ir grūti un ne kurš katrs to spēj: “Noteikti ne visiem cilvēkiem ir piemērota strādāšana no mājām. Pazīstu ļoti daudzus, kuri atzīst, ka viņi nevarētu strādāt tā, kā es to daru, jo priekšroku dod darbam ierastos apstākļos, ar noteiktu darba laiku un vietu. Ne visi spēj sevi pienācīgi disciplinēt, lai viņu darbs būtu efektīvs ārpus biroja, bet tas ir galvenais faktors, lai cilvēks būtu tiešām produktīvs.”
Elfai svarīgi ir nolikt malā visu, kas varētu novērst viņas uzmanību, piemēram, izslēgt telefonam skaņu, aizvērt visus sociālos tīklus: “Es strikti plānoju savu ikdienu. Man ir mēneša, nedēļas plāni, dienas plāni. Katru pirmdienas rītu es pavadu, izplānojot turpmāko nedēļu, sarakstot darāmos darbus un ņemot vērā termiņus.
Tas viss motivē un ļauj ieraudzīt beigas darāmajam, kā arī brīžus, kad atpūsties. Ja ievēro disciplīnu un pieturas pie plāniem, tad darbs no mājām var būt pat ļoti efektīvs.”
Bērni un darbs – apvienojami?
Kādas ražotnes klientu apkalpošanas speciāliste Jana (vārds mainīts) atklāj, ka viena no grūtākajām lietām, pārejot uz darbu mājas apstākļos, ir kontroles zaudēšana.
Jana pieradusi visu darīt pati – iet uz noliktavu, skatīties, vai produkts ir pieejams, kāda ir tā kvalitāte, taču tagad viss notiek telefoniski un darba pienākumus uzņēmušies kolēģi: “Sēžot mājās, to visu paveikt ir grūtāk, vairāk nākas zvanīt kolēģiem un lūgt kaut ko izdarīt manā vietā.”
Protams, ka darbam no mājām ir arī savi plusi, piemēram, kā stāsta Jana, ir iespēja nekrāsoties, uzvilkt ērtākās mājas drēbes un varot arī nedaudz ilgāk pagulēt.
Neaizmirsīsim, ka daudziem šobrīd nākas ne tikai mainīt darba vidi, bet arī apvienot darbu ar bērnu audzināšanu.
Janai pašai ir dēliņš, un, lai gan viņa atradusi risinājumu, kā nodarbināt bērnu, kamēr pati strādā, viņa tomēr atzīst, ka tas ir liels izaicinājums: “Esmu piekritusi paņemt divu draugu bērnus (vecākiem nav opciju strādāt no mājām un nav kur atstāt mazos), līdz ar to viņi trijatā lieliski spēlējas.
Mums ir plašs pagalms, kur bērni var dauzīties. Vakaros sagatavoju viņiem dažādas spēles, izprintēju interesantas, pamācošas lapas. Es maksimāli savu dienu saplānoju tā, lai varu visu paspēt izdarīt.
Protams, ir arī stresa situācijas, kad zvana klienti par savām problēmām, ātri jārod risinājums, bet tu stāvi un cep pankūkas bērniem, kuri grib ēst, – tādos brīžos būtu vajadzīgs “Relaxan”.”
Importa preču iepircēja Kitija darbu birojā pret mājas apstākļiem nomainījusi 13. martā, kad viss uzņēmums lēnām pārgājis uz attālinātu darbu.
Viņa atceras, ka sajūtas bijušas ļoti interesantas – kā tad tagad tas viss notiks?
“Darba specifika liek man astoņas stundas pavadīt pie datora un nemitīgi sazināties ar ārzemju piegādātājiem. Nepavisam nav viegli, jo man ir divas meitiņas, trīs un piecus gadus vecas, kuras visu laiku kaut ko grib. Izgājušas ārā pagalmā, desmit reizes sauc mani pie balkona. Un kā lai koncentrējas darbam?
Tomēr viss ir jāmēģina apvienot un ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir.
Ja pie mums aizliegs iziet no mājām, tad es nezinu, kā bērni to uztvers un kā būs jārīkojas man. Bet šī ir reize, kad ļoti novērtēju, ka man ir divi bērni, kuri spēlējas arī savā starpā, un man nav visu laiku jādomā izklaides.
Varu ātri izdarīt svarīgākās lietas, kamēr bērniem atkal neuzrodas kādas vajadzības. Šis nevienam nav viegls posms, bet ticu, ka uzvarēsim vīrusu un varēsim turpināt darīt visu to, ko nevaram šobrīd.”
Kā sakārtota darba vide
Ģirts strādā vienā no Latvijas komercbankām – viņa uzdevums ir izvērtēt bankas korporatīvo klientu kredītspēju. Arī viņš šobrīd strādā no mājām.
Mājās ir mazi bērni, kuri ne vienmēr ir klusi, un reizi pa reizei ir viņiem jāpalīdz. Protams, ka arī darbā bez sarunām un fona trokšņiem nevar iztikt.
Kā saka Ģirts, kolēģi arī sarunājas, tikai darbā šīs sarunas 95% gadījumu ir nepieciešamas bankas darbībai: “Problēmu ar mājas troksni risinu tāpat kā ar troksni darbā – klausoties mūziku austiņās. Galvenā atšķirība darbam mājās no darba ofisā – vide.
Tā var mazināt darba efektivitāti. Darbā ir lielāki ekrāni un tie ir divi, arī darba galds un krēsls ir daudz ērtāki.
Protams, tos var iedabūt arī mājās, taču tie aizņemtu vietu, un pagaidām nav atsevišķas telpas, kur tos varētu nolikt. Pārējo dzīvokli arī negribas pārvērst par biroju, jo tās tomēr ir mājas.”
Arī Kitija ir pārliecināta, ka darba vides sakārtotībai un atbilstībai ir nozīme, un šobrīd viņas darba dzīvē tas esot liels mīnuss: “Diemžēl šobrīd mana darba vieta ir uz virtuves galda – pēc brokastīm un līdz vakariņām. Sakrauju grāmatas, uzlieku uz tām portatīvo datoru un strādāju, citādi sprands liek par sevi manīt.
Tas patiesībā ir ļoti liels mīnuss darbam no mājām – ofisā tomēr ir kārtīgs un ļoti liels darba galds, ērts krēsls, taču mājās ir, kā ir.”
Vladislava no mājām strādā jau trešo nedēļu un beidzot ir nodrošinājusi sevi ar visu nepieciešamo: “Sākot ar aizkariem, kas telpā ielaiž vairāk dienas gaismas, beidzot ar krēslu, ko atstiepu no biroja.
Tagad arī darba ritms ir stabilizējies un iegājies, ir izveidojušies rīta rituāli, kas palīdz noskaņoties darbam. Kopumā domāju, ka pēc visa šī būsim vēl draudzīgāki un organizētāki.”
Interjera dizainere Rūta Klišāne skaidro, ka psiholoģiski labi iekārtota darba vieta mājās ir tāda, kurā cilvēks spēj pilnībā nodoties darbam. Svarīgi, lai ir ērti un viegli koncentrēties.
Darba stūrim mājās noteikti ir jābūt iekārtotam tā, lai tajā būtu patīkami ilgstoši uzturēties.
Rūta ir pārliecināta, ka cilvēki ir ļoti dažādi, vienam estētiskums var būt ļoti svarīgs, bet citam galīgi ne: “Ofisos nereti varam novērot, ka vienam galds ir sakārtots un uz tā neatrodas itin nekas lieks, taču otrs jūtas komfortabli savā “mākslinieciskajā haosā”.
Tādēļ uzskatu, ka galvenais uzsvars ir uz pašu cilvēku, viņa labsajūtu. Ja cilvēkam ir ērti un patīkami atrasties savā darba vietā, tas noteikti sekmē produktivitāti. Taču jebkurā gadījumā, manuprāt, skaista, estētiska darba vide sekmētu lielāku produktivitāti nekā haotiska darba vide.”
Interjera dizainere izceļ dažas svarīgas lietas, kas būtu jāņem vērā, lai veiksmīgi iekārtotu darba vietu mājas apstākļos: “Jebkuras telpas plānojuma pamatā ir zonējums, tādēļ vislabāk, ja iespējams, atvēlēt telpā atsevišķu darba stūri ar galda virsmu, kuras izmēri savukārt ir atkarīgi no paredzētajām lietošanas funkcijām un izmantojamās tehnikas daudzuma un izmēriem, kas atbilstu arī ergonomikas prasībām, sekmētu ērtu vidi un neļautu iedzīvoties veselības problēmās.
Būtiskas ir arī tādas detaļas kā sēdvietas, datora monitora un darba virsmas augstums u. c.” Ja nav iespējams atvēlēt atsevišķu galdu, var izlīdzēties arī ar ēdamgaldu vai virtuves daba leti, taču ne gultu vai dīvānu: “Vēl būtiskāk par pašu vietu ir spēt radīt darba vides sajūtu. Tādēļ, piemēram, ja tomēr apstākļi spiež strādāt pie ēdamgalda, uz tā nevajadzētu atrasties nekam liekam, kas spētu novērst uzmanību.
Darba vietai būtu jānodrošina pietiekams apgaismojums, tādēļ visieteicamāk to ierīkot pie loga, paredzot arī pietiekamu mākslīgā apgaismojuma daudzumu.”
Fitnesa un zumbas trenere Dace Grundmane radusi savas dienas pavadīt sporta zālē, kur, lai gan nav biroja tradicionālajā izpratnē, arī ir sava kārtība.
Dacei nācies pārslēgties no treniņiem klātienē uz treniņiem tiešsaistē – nu viņa grupu nodarbības vada ar “Facebook” tiešraides opciju: “Ir jāpielāgo mājas vide treniņa videi, jāuzmundrina klienti darboties arī šādos apstākļos. Sākumā šķita nepierasti, jo nācās izkāpt no komforta zonas, bet ar koncentrēšanos un strādāšanu produktīvi nav bijis problēmu, jo man ir augsta atbildības sajūta.
Manuprāt, tieši tagad cilvēki vairāk novērtē trenerus, izsaka pateicību par darbu un nevar vien sagaidīt nākamo tiešsaistes treniņu, jo varbūt tieši izkustēšanās ir tā, kas spēj iedvesmot šajā mums visiem tik sarežģītajā laikā.
Tagad man bieži nākas pieslēgt radošo domāšanu, jāizmanto viss, kas mājās atrodams, piemēram, hanteļu vietā ūdens pudeles.”
Dace atzīst, ka visvairāk pietrūkstot tieši enerģijas apmaiņas ar klientiem – komunikācija aci pret aci tomēr atšķiras no tā, ko nodrošina internets. Uzmundrinot pēc treniņiem saņemtās pozitīvās atsauksmes un pateicības.
Šis pārmaiņu laiks īpaši grūts ir tieši ekstravertajām personībām, kurām Daces minētā enerģijas apmaiņa ir vitāli svarīga.
Ginta Teivāne stāsta, ka šādiem cilvēkiem dzīves kvalitāti vairāk nosaka ārējo objektu, stimulu daudzums un plašums: “Dzīvojot mājas apstākļos, šie objekti ir vairāk vai mazāk nemainīgi, situācijas rutinētas, līdz ar to – iespaidi ierobežoti.
Sēdēšana mājās varētu radīt pastiprinātu stresu. Turpretī introvertiem cilvēkiem, kuri vairāk orientēti uz iekšējās pasaules pārdzīvojumiem, attālināta strādāšana varētu būt vieglāka un pašsaprotamāka, jo nav nepieciešams tik daudz ārēju kontaktu.”
Vladislava, lai gan šobrīd jau pieradusi pie jaunās darba kārtības, atzīst, ka lielākās grūtības sagādā tieši ilgas pēc vienkāršas komunikācijas ar kolēģiem, piemēram, kopīga kafijas baudīšana, pļāpāšana.
“Šobrīd to visu diezgan veiksmīgi aizvietojam ar visādiem videorīkiem un projektu vadīšanas sistēmu, bet emocionāli tas tomēr nav tas pats.”
Ģirts stāsta, ka lielākās grūtības, pārslēdzoties uz darbu mājas apstākļos, bijušas saistītas tieši ar attālinātās piekļuves sakārtošanu, piemēram, piekļuve bankas e-pastam, taču tā bijusi prioritāte, tāpēc tas ticis sakārtots ātri.
Arī komunikācija ir mainījusies, un tas palēnina darba gaitu: “Lai strādātu produktīvi, nepieciešama regulāra saziņa ar kolēģiem.
Protams, var sazvanīties, tomēr tas prasa ilgāku laiku un zvanīt arī negribas tik bieži, cik darbā sarunājoties. Daudzi jautājumi tāpēc risinās lēnāk.”
Vai attālinātā komunikācija nevarētu iedragāt cilvēku spēju savstarpēji sarunāties? Arvien vairāk lietas notiek attālināti, elektroniski, un Covid-19 krīze to tikai pastiprina un attīsta.
Sociālantropoloģe Ilze Mileiko uzskata, ka sabiedrība, strādājot no mājām, nezaudēs prasmi sarunāties, taču šis laiks noteikti ietekmēs cilvēkus: “Iespējams, vislielāko ietekmi atstās iespējamie zaudējumi, kas turpmāk var sekot, gan domājot par cilvēkiem, gan par ekonomisko krīzi.
Daļai cilvēku domas par nākotni var apgrūtināt produktīvu strādāšanu, tomēr tas ir neatkarīgi no darba vietas. Ir arī pozitīvās lietas – mums kā sabiedrībai jau ir pieredze krīzes risināšanā.
Un cilvēki mēģina viens otru atbalstīt. Atbalsts var nebūt fiziska klātbūtne, bet sociāla tuvināšanās piezvanot vai sociālajos tīklos. Var redzēt, ka dažādu jautājumu risināšanā tiek lietotas radošas pieejas, izmantojot tos resursus, kādi pašlaik ir pieejami.”
Pastāvēs, kas mainīsies
Klientu apkalpošanas speciāliste Jana vienmēr ir uzskatījusi, ka strādāšana no mājām ir atslodze. Reizi pa reizei tas ir pat nepieciešams, tomēr, kad mājas apstākļos ir strādāts jau trīs nedēļas, pamazām piezogas vēlme doties atpakaļ ierastajos darba apstākļos.
“Swedbank” ekonomiste Evija Kropa uzskata, ka šobrīd gūstam apliecinājumu, cik vērtīgi ir tas, ka dzīvojam laikmetā, kurā dažādu profesiju pārstāvjiem ir iespēja strādāt attālināti.
“Pēdējo gadu laikā vairāki darba devēji jau piedāvāja saviem darbiniekiem iespēju strādāt no mājām, piemēram, vienojoties, ka tas nepārsniedz vienu reizi nedēļā.
Tas nozīmē, ka jau pirms laba laika šāda strādāšanas veida pozitīvos aspektus novērtēja kā darba devēji, tā ņēmēji. Šobrīd situācija gan saasinājusies līdz pretēji ekstremālajam. Tam ir gan savi pozitīvie, gan negatīvie aspekti.”
Kā pozitīvo Evija min ierobežoto nepieciešamību pārvietoties, jo nav jātērē laiks nokļūšanai uz un no darba.
Tāpat katram ir iespēja radīt tādu personīgo telpu, kas nodrošina augstāku produktivitāti, – klusums, mierīga fona mūzika, ērts apģērbs, neformāla gaisotne.
Ir iespēja vieglāk un ātrāk padarīt darbus, kas prasa augstu koncentrēšanos un iedziļināšanos detaļās.
Attālinātas strādāšanas ieguvums ir arī personīgo prasmju attīstīšana, kas profesionālajā jomā noderēs vienmēr, – spēja pielāgoties jauniem apstākļiem, elastība, tehnoloģiskā kompetence, pašdisciplīna un uzņēmīgums ir tikai dažas no tām.
Nevar iztikt arī bez negatīvajiem aspektiem.
“Tehnoloģiju darbības stabilitāte un infrastruktūras pieejamība šobrīd ir gana liels izaicinājums, kas ierastos darba procesus var krietni pagarināt vai pat liegt tos paveikt efektīvi.
Darba laiks jātērē, cīnoties ar programmu darbības stabilitāti un meklējot alternatīvas.
Cilvēki ar pašdisciplīnas trūkumu var saskarties ar lielām grūtībām noteikt darba prioritātes, iekļauties termiņos un strukturēt uzdevumus pēc to svarīguma un steidzamības.
Kolēģu pieejamības trūkums var pagarināt veicamā darba laiku. Reizēm mājas vide var būt pat izaicinošāka par ierasto biroju, jo īpaši, ja mājsaimniecībā ir vairāki ģimenes locekļi, tostarp bērni.
Tomēr sabiedrībai kopumā, manuprāt, šādas darba iespējas ir lielisks veids, kā attīstīties gan profesionāli, gan kā personībām.
Mēs visi esam ieguvēji, ja vairākās dzīves jomās joprojām varam rēķināties ar daudzu darbu nepārtrauktību pat ārkārtas situācijā.
Tomēr ar gandarījumu sagaidīsim to brīdi, kad atkal varēsim atgriezties ierastā dzīves ritmā, socializējoties un sadarbojoties klātienē. Ieguvēji būs daudzi, nostiprinot un paturot savā ikdienā gan vērtīgus paradumus, gan izkoptas prasmes.”
