Eksperts rosina strādāt četras dienas nedēļā pa 10 stundām 5
Mūsdienās cilvēki vairs nemācās vienu noteikti specialitāti, pēcāk vienā darbā nostrādājot 40 gadus. Darbam vairs nav vietas un laika ierobežojumu – arvien mazāk jauno speciālistu alkst visu mūžu nostrādāt vienā darbavietā no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā.
“Kopumā 40 stundu darba nedēļa nav slikta ideja, bet mēs uzskatām, ka lietderīgāk būtu strādāt 10 stundas dienā jebkurā sev vēlamā laikā, saīsinot darba nedēļu līdz četrām dienām, arī piektdienu pasludinot par brīvdienu,” aizvadītajā 8. Baltijas biznesa tehnoloģiju izstādē un konferencē “RIGA COMM” sacīja “Cognizant Latvia” pārstāvis Aleksandrs Radčenko. Viņš apskatīja vairākas tendences, kuras jau šobrīd iezīmē nākotnes darbu un pasauli.
Nē hierarhijai
Faktiski visos uzņēmumos un pat valstīs ir kāda hierarhija – vēsturisks modelis, kam pirmsākumi meklējami pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Priekšgalā ir karaļi, monarhi vai prezidenti, tāpat arī uzņēmumu izpilddirektori, departamentu un nodaļu vadītāji.
“Smadzenēm ir viegli strādāt iepriekšnoteiktos rāmjos, spēlēt pēc noteikumiem, darboties noteiktā lomā. Taču ir cilvēku grupa, kam to vairs nepatīk darīt. Tie ir mileniāļi, kuriem nepatīk būt atkarīgiem no menedžeriem un uzņēmumu vadītājiem.
Viņiem patīk strādāt bez vadītājiem, patīk strādāt komandās un dažādos, nevis vienā noteiktā departamentā. Viņiem nepatīk rutīna, tā vietā viņi izvēlas nemitīgi mainīgu darba tempu. Konkurence arvien palielinās, tāpēc “vecajā” stilā ir grūti saglabāt konkurētspēju.”
Viņš uzsvēra, ka hierarhija kā kādā noteiktā secībā būvēta pasaule tik drīz vien nebeigsies, taču arvien izplatītāks kļūs hibrīdmodelis, kurā darbiniekiem būs vairāk brīvības.
Uzdevumi pār darbavietu
Otra tendence ir saistīta ar precīzu amata definīciju – pēc Radčenko domām, amati un precīzi darba apraksti agrāk vai vēlāk “izmirs”, tā vietā nākot vairāku uzdevumu veikšanai jeb “multitāskingam”. Tas nozīmē, ka mūsdienās ikvienam darbiniekam būs jāzina un jāspēj izdarīt vairāk par sākotnēji noteiktajiem pienākumiem.
Tas arī dos garantijas, ka brīdī, kad roboti pārņems vienkāršāk veicamos darbus, darbiniekam būs jau citas prasmes, kuras likt lietā un kurās roboti cilvēkus nevarēs pārspēt.
Kontekstā ar šo, Radčenko ieteica nebaidīties no robotiem, bet izmantot viņus savā labā, robotu pārziņā nododot darbus, kurus mēs paši negribam darīt. “Ļausim viņiem darīt lietas, kuras mēs negribam darīt. Tā vietā uzlabosim mūsu cilvēkprasmes.”
Nevis pirksim, bet nomāsim
Atslēgu iegūšana jaunai mājai vai auto – tie joprojām ir sava veida svētki. Tomēr tendence ir nepārprotama – arvien vairāk cilvēki cenšas izvairīties no ilgtermiņa saistībām, kas ir dārgu preču iegāde un sevis “piesiešana” vienai vietai uz mūžu. Jo kāpēc pirkt, ja mājā uzturēsies maz vai kādu lietu pēc iegādes izmantosi pāris reižu.
Tā vietā arvien vairāk bez liekām ceremonijām izvēlas nomāt dzīvokļus, automašīnas un dažādas citas mantas, strādāt kopstrādes telpās, datus glabāt mākonī, nevis pirkt jaunu cieto disku. Dalīšanās ekonomikas popularitāte tikai turpinās pieaugt.
Uzvalku noriets
Uzvalks jau vairākas desmitgades kalpojis kā statusa apliecinājums – uzvalks indivīdu padarījis gudrāku, bagātāku, piederīgu kādai noteiktai sabiedrības grupai. Radčenko sacīja, ka šobrīd kompānijām nevajag indivīdus, kuri uz darbu nāk uzvalkos. Tā vietā vajag idejas ģenerējošus censoņus, kuri paveic prasīto, spēj darboties komandā, ar datoru un jebkuros apstākļos.
Brīvs no “Wi-Fi”
Kaut arī pasaule kļūst arvien tehnoloģiskāka, arvien pieaug runas par nepieciešamību “attīrīties”, piemēram, kādu dienu nedēļā atsakoties no viedierīču lietošanas vai došanās t. s. “detox” jeb beztehnoloģiju ceļojumos. Radčenko uzsvēra, ka tehnoloģijas nogurdina un tas nav nedz neparasti, nedz kas slikts. Lai no tā izvairītos, ir vienkārši jāpaņem tehnoloģiju pauze. Turklāt, viņaprāt, jau pavisam drīz nāks modē bez “Wi-Fi” darbavietas, ielas, pat pilsētas.
Karjeru nomainīs karjeras
“Ej uz skolu, mācies, strādā 40 gadus vienā vietā, ej pensijā un mirsti. Tas ir noiets etaps. Strādāšana vienā darbavietā visu mūžu vairs nav normāla. Nevajag baidīties mainīties, papildināt zināšanas, pilnībā mainīt karjeru. Mūsdienās mierīgi vienu dienu vari būt dronu pilots, bet jau citu – bārmenis. Tāpat kā telefonam – tev ir ik pa laikam jāatjaunojas, lai tu nepaliktu aizmugurē, lai viss darbotos nevainojami,” sacīja “Cognizant” pārstāvis.
Atkritumi jāizmanto atkārtoti
Lai arī kā mēs censtos samazināt atkritumu daudzumu, tie joprojām palielinās. Tāpēc jāmēģina atkritumus izmantot atkārtoti. Preču izgatavotājiem jādomā divus soļus uz priekšu, jāredz kopaina – kā cilvēki izmantos viņu preces, kur liks pēc lietošanas. Jādomā par izmantotajiem materiāliem, cenšoties ražot preces no materiāliem, kurus var atkārtoti izmantot. Arvien aktīvāk jādodas aprites ekonomikas virzienā, pārliecināts Radčenko.
Pensija 60 gadu vecumā – diez vai
Radčenko konferencē ieteica cilvēkiem necerēt uz vieglu pensijas vecuma sasniegšanu. Tā kā arvien pieaugs vidējais cilvēka dzīves ilgums, tam drīzumā, visticamāk, pārsniedzot 100 gadus, cilvēkiem pavisam noteikti nebūs iespējas 60 gados doties pensijā, cerot, ka 40, 50, pat 60 gadus izdosies izdzīvot ar dzīves laikā uzkrāto. Turklāt kādam taču būs jāstrādā, roboti mūsu vietā visu nepaveiks.
“Nākotnē mēs tā pa īstam nekad neaiziesim pensijā vai arī aiziesim, bet jebkurā mirklī varēsim atgriezties atpakaļ darba tirgū. To ļaus mūsu lielā zināšanu un pieredzes bāze, ko būsim nemitīgi uzkrājuši dzīves laikā.”
Prasmes uzlabo pat veselas valstis
Par nepieciešamību sagatavoties nezināmajai nākotnei konferencē plašāk runāja Ians Maklaskijs no “PricewaterhouseCoopers”. Viņš sacīja, ka dati rāda, ka cilvēki kopumā ir nobažījušies par darbu automatizāciju, turklāt no tā baidās arī uzņēmumu vadītāji. Ko darīt ar darbiniekiem, kuriem ir šaura zināšanu bāze?
Jāapmāca, dodot iespēju darbiniekiem apgūt profesijas, kuras ir nepieciešamas uzņēmumam. “Bet vai esam gatavi uzlabot zināšanas? Par laimi, dati rāda, ka 74% cilvēku ir tam gatavi. Realitātē tas prasa apmēram divas dienas nedēļā. Ekonomiskie ieguvumi zināšanu uzlabošanai ir acīmredzami – uzņēmumam tas izmaksā daudz lētāk nekā darbinieku aizvietošana ar citu,” sacīja Maklaskijs.
Viņš sacīja, ka īpaši problemātiska dzīve nākotnē, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs būs kravas auto vadītājiem. Tā ir ārkārtīgi izplatīta profesija, kuru jau samērā pārredzamā nākotnē noteikti aizvietos roboti, t. i., kravas mašīnas pārvietosies bez vadītājiem.
“Mans draugs Robs 15 gadus konsultēja procesus, kas saistīti ar darbinieku atlasi. Tehnoloģiju attīstības dēļ viņu vienkārši atlaida, jo cilvēki sāka izmantot “LinkedIn”, nevis Robu. Tas viņam lika sešus mēnešus paplašināt zināšanas. Tagad viņš ir viens no 100 pasaulē labākajiem mākslīgā intelekta influenceriem. Protams, tas viņam nebūtu izdevies, ja viņu nebūtu atbalstījusi ģimene. Tas nav viegli – tam jāvelta enerģija, laiks, nauda, taču tas ir izdarāms.”
Dažreiz jāmaina profesija ne tikai atsevišķiem indivīdiem, bet pat veselai valstij, viņš sacīja. Piemēram, Luksemburgai. “Luksemburga ir dīvaina valsts ar dīvainu ekonomiku, kura balstās uz finanšu pakalpojumiem un aktīvu pārvaldību. Tās ir nozares, kuras piedzīvo milzīgas izmaiņas.
Ja nemainīsies arī pati Luksemburga, tad draudēs milzu nepatikšanas. Ko viņi dara? Valdība izstrādājusi īpašu programma prasmju uzlabošanai, kurā var piedalīties jebkura kompānija un darbinieks.
Domāju, ka citas valstis sekos šai pieejai, jo nebūs citas izejas – ASV nevarēs vienkārši aizmirst par tiem tūkstošiem kravas auto vadītāju, būs jādomā, kā viņus iesaistīt ekonomikā.”
