Dzintars Laivenieks: “Darbs mežā nav projekts, kas beidzas tad, kad esi saņēmis atlīdzību.” 13
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Savu mežu Dzintars Laivenieks pazīst jau gadus piecdesmit, jo padomju laikos šajā pusē bijis gan mežsargs, gan virsmežzinis.
Tagad viņš mežā praktiski ir katru darba dienu un lielu daļu no tā gūtos ienākumus velta pasaules apceļošanai.
Viņa atziņa: “Darbs mežā nav projekts, kas beidzas tad, kad esi saņēmis atlīdzību.”
Iepriekšējā vasarā konkursam “Sakoptākais mežs” Dzintars Laivenieks pieteica 40 ha lielu nogabalu, kuru savulaik nopircis kā kailcirti, kas veikta pēc vējgāzes. No vecā meža esot bijis palicis vairs tikai viens hektārs pieaugušu baltalkšņu.
Izmantojot Eiropas atbalstu, baltalkšņi nomainīti pret melnalkšņiem un eglēm, bet pārējā platībā veidota bērzu un egļu audze, no kuras nu jau var iegūt papīrmalku.
Mežs jāizstaigā divreiz gadā
Kādos divdesmit gados izaugusī raženā bērzu un egļu audze konkursa “Sakoptākais mežs” komisijai deva pamatu meža īpašnieka prasmi novērtēt ļoti atzinīgi. Par mežaudzi, kas jau tuvojas briestaudzes vecumam, arī Dzintaram prieks, vienīgi meža zvēri sagādājot kreņķus.
Dz. Laivenieks: “Man ir izdevies izveidot kvalitatīvu bērzu audzi, arī egle ir izdevusies, vienīgi zvēru blīvums tāds, ka ik pa brīdim kaut kas tiek nobojāts. Tomēr uzskatu – lai aug arī drusku bojātās egles. Kaut arī būs tas bojājums pirmajā baļķī, augsne auglīga, egle izaugs pietiekami ātri.
Ja kādas egles sāk kalst, tās izņemu kopšanas cirtēs. Tā kā mans mežs ir tuvu, vai katru dienu varu padarboties.
Ja man vaicā padomu meža īpašnieki, iesaku vismaz divas reizes gadā izstaigāt savu īpašumu un pašam apskatīties, kas tur notiek. Ziemā, kad nav lapu, var tālāk redzēt, savukārt vasarā labāk novērtēt, ko atstāt un ko ņemt ārā.”
Tie, kuri vērtēja Dzintara Laivenieka mežu, novērtēja hektāru piecdesmitgadīgu ozolu audzi, kurā varēja ieraudzīt ne vienu vien lietaskoku un no kuras pa kādam ozolam jau bija izņemts.
“Ja ķeras klāt ozoliem, jāzina, kādi sortimenti pircējam nepieciešami. Zinu, ka no mana meža ozoliem tapušas durvis Annas baznīcai Jelgavā,” gandarīts Dzintars.
Viņš stāsta, ka vietā, kur tagad ozolu birzs, padomju laikā kolhozs ļāvis cirst malku. Dzintars atceras: “Algas jau nekādas nebija, bet vismaz malku varējām iegūt blakus dzīvesvietai. Mēs toreiz rokas resnuma ozoliņus atstājām un lasījām laukā apses, bērzus un baltalkšņus.
Mežu jau kolhozs īpaši nekopa. Kad deviņdesmito gadu sākumā dabūjām atpakaļ īpašumu, šeit pacirtām vairāk, lai labāk atbrīvotu ozolus. Deviņdesmito gadu beigās ozolus atzarojām.
Pēc tam atzarošana vairs nav nepieciešama. Nu jau tie ozoli krūšu augstumā sasnieguši 40 cm resnumu.”
Meža vērtība pieaugusi piecas reizes
Daļu meža Laivenieks mantojis no senčiem, daļu iegādājies par saviem un bērnu sertifikātiem. Daudzi brīnījušies: ko tu ņem tādus krūmus? Tā jau arī bijis – platība liela, bet ko cirst nav. Izcirtumi jāatjauno, bet ātrās naudas pelnītāji ar to ņemties nav gribējuši.
Taču šobrīd šīs zemes vērtība ir palielinājusies vismaz piecas sešas reizes un darba sludinājumos pieprasījuma ziņā mežstrādnieki Latvijā ir pirmajā sešniekā.
Dzintars: “Nopriecājos par ļoti skaistu reklāmu: “Kopts mežs ir piecreiz vērtīgāks par nekoptu. Mūsu firma jums palīdzēs…” Bet noklusēts tas, ka vērtības pieaugumu var panākt ilgā laikā ar saprātīgu saimniekošanu. Koptā un nekoptā mežā galvenajā cirtē iegūst apmēram vienādu kubatūru, bet koptajā nāk klāt tas, kas iegūts starpcirtē, bet galvenajā cirtē krietni lielāks ir ienākums no lietkoksnes. To tagad sapratuši daudzi meža īpašnieki.”
Meža īpašnieks stāsta, ka domājot arī par to, kā mežu vieglāk apsaimniekot, jo fiziskais spēks jāpietaupa. Tā kā jauneklis vairs neesot, tāpēc mežā izveidojis nosacītu ceļu – brauktuvju tīklu, kur ar ekskavatoru izvākti celmi, lai visur var iebraukt ar mašīnu.
Dzintars: “Vēlējos panākt, lai no auto līdz darba vietai nav jāiet tālāk par 100 metriem. Tad nu arī visu platību esmu pārstaigājis ar krūmgriezi. Savā mežā strādāju ar Dienvidkorejā ražotu nelielu tehniku. Velkot pa diviem trim baļķiem, varu visu vajadzīgo izdarīt un pēc zirga neilgojos.
Pa katru ceļu tajā gadā braucu ne vairāk kā trīs četras reizes, lai to nesabojātu. Mēģinu noķert salu un visbiežāk izmantoju sausās vasaras otru pusi, jo no aprīļa līdz jūlijam mežā praktiski neeju. Manuprāt, kailcirtes nav tas lielākais ļaunums, jo dziedātājputni vairāk dzīvo pa krūmiem, mazām eglītēm.
Tur viņi arī ligzdo, var pielidot, bet lielajā mežā to ir ļoti maz. Tam, ka vāc parakstus, lai aizliegtu strādāt mežā, galīgi nepiekrītu. Jaunaudzēs saudzēšanas laiku mēs ievērojam, un tas ir galvenais.”
Pašam viss jāprot un jāsaprot
Lūk, kā Dzintars vērtē astoņus hektārus lielo nogabalu, kuru pirms 30 gadiem ieguvis īpašumā kā cērtamu mežu, kurā puse bija baltalkšņi. Dz. Laivenieks: “Deviņdesmitajā gadā, kad tika veikta pirmā taksācija, krāja šajā platībā bija 1400 m³. Cirtu katru gadu, ap simts kubikmetru malkai un lietaskokiem. Stādīju jaunaudzes. Tagad inventarizācija liecina, ka krāja ir 1300 m³. Tas nozīmē, ka, diezgan intensīvi cērtot, krāja trīsdesmit gados samazinājusies tikai par 100 kubikmetriem. Tas pierāda, ka auglīgos tipos koksnes pieaugums gadā pārsniedz 10 m³/ha.”
Daļā meža saimnieks izmanto pakāpenisko cirti, bet ne visur, jo ar pakāpenisko cirti esot tā – lai to veiktu, kokus labi jāprot nogāzt un ļoti labi jāvada arī traktors. Ja šo darbu uztic firmai, tajā jāstrādā ļoti labiem profesionāļiem, bet tādu mūsdienās esot grūti atrast.
“Pie mums Latvijā arī likumdošana nav labvēlīga pakāpeniskajām cirtēm. Oficiāli tās var sākt, kad sasniegts ciršanas vecums vai caurmērs. Pakāpeniskajai cirtei tas noteikti ir par vēlu. Tas būtu jāsāk 30–40 gadus agrāk,” pamato Dzintars.
Esot tā, ka pašreiz lielajās zāģētavās par baļķiem, kas resnāki par 40 centimetriem, maksā par 20 eiro/m³ mazāk. Bet sabiedrība spiež audzēt koku resnāku un zaudēt gan cenas, gan laiku.
Zāģētavai daudz izdevīgāk ir zāģēt vidēju caurmēru zāģbaļķus, un kokrūpnieki iemācījušies pārstrādāt desmit centimetrus resnus sīkbaļķus. Vēlāk dēļus var salīmēt gan platumā, gan garumā.
Dzintars: “Savulaik rēķināju, ka viens cilvēks no kādiem trīsdesmit hektāriem meža var iztikt. Ja ģimene, vajadzēs jau 150–200 hektāru. Taču visu darīt jāprot pašam un jāzina arī, kad kas jādara.”
Saimniekam ir plāns savā īpašumā ierīkot paraugdemonstrējumus, kur katrs interesents varētu iepazīties ar visu saimniekošanas ciklu. Un pamatīgi, neslēpjot arī neveiksmes.
Dzintars Laivenieks
* Dzimis 1955. gadā.
* 1979. gadā beidzis LLU Mežsaimniecības fakultāti.
* Sācis strādāt par koku gāzēju, tad mežsargu, mežzini, Talsu MRS, galveno mežzini Tukuma MRS un virsmežzini Tukuma virsmežniecībā.
* No 2006. gada līdz 2009. gadam VMD Konsultāciju pakalpojumu centra nodaļas vadītājs.
* Zemnieku saimniecības “Aizļoļas” īpašnieks, apsaimnieko 200 ha meža.
* Par ilgtspējīgu saimniekošanu saņēmis meža nozares gada balvu “Zelta čiekurs” 2013. un 2020. gadā.
* Hobijs: ceļošana, makšķerēšana.
